Valmiera dod savu artavu Gaujas piesārņošanā (13)

Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – upes krastos esošās lielās pilsētas gāž Gaujā gandrīz neattīrītus notekūdeņus. «Vides Vēstu» janvāra numurā jau aplūkojām attīrīšanas iekārtu problēmas Cēsīs, bet arī augstāk pa straumi esošā Valmiera dara, ko var, lai pārvērstu vienu no Latvijas skaistākajām upēm par smirdošu un bioloģiski mirušu ūdeņu straumi. Gan pilsētas dome, gan attīrīšanas iekārtu apsaimniekotāji, gan reģionālā vides pārvalde šobrīd atzīstas savā bezspēcībā kaut ko strauji uzlabot. Optimismu gan nezaudē neviens, bet, kā jau tas ierasts, ar vidi saistītie jautājumi tieki risināti gausi un kā pēdējie, neiztrūkst arī klaji saredzamu vides aizsardzības interešu pakļaušana šauri ekonomiskam izdevīgumam un politiski bezatbildīgu lēmumu pieņemšana no pilsētas deputātu puses. Mēs jau varam tikai minēt, vai tas ir vienkārši izglītības trūkums, vai tā ir saistībā ar vides jautājumiem bieži sastopamās vispārējās cietpaurības izpausme, vai arī šādu lēmumu pamatā ir kādas citas intereses.

Attīrīšanas iekārtu apsaimniekotāji spiesti laipot

Nudien nav apslaužama tā situācija, kādā tiek nostādīti pilsētu ūdensaimiecības uzņēmumu vadītāji. Gan «Valmieras ūdens», gan Cēsu «Vinda» ir pašvaldībai piederoši uzņēmumi un to vadītāji visu laiku atrodas it kā starp diviem dzirnakmeņiem. No vienas puses, jābūt lojālam pret saviem tiešajiem saimniekiem – pašvaldībām (pat tad, ja tās pieņem uzņēmumam nelabvēlīgus un darbu reāli apgrūtinošus lēmumus), no otras puses, jācenšas tikt galā ar tiem pienākumiem, ar kuriem būtu jātiek galā, tā sakot, pēc definīcijas, proti, reāli jākontrolē rūpniecības uzņēmumu ieplūdināto notekūdeņu kvalitāte, jācenšas panākt šīs kvalitātātes uzlabošanu ar visiem rīcībā esošajiem līdzekļiem, jāsadarbojas ar reģionālo vides pārvaldi, cenšoties kaut vai pagaidām kuslo iespēju robežās panākt, lai uzņēmumi ievēro kaut elementāras prasības vides jomā.

Diemžēl gan Cēsīs, gan Valmierā pašvaldības deputātiem lielražotāji ir mīļāki un tuvāki par vides aizsardzību. Un jācīnās arī par attīrīšanas iekārtu puslīdz normālu funkcionēšanu. Jā, tieši jācīnās, jo, kā jau rakstīju Cēsu sakarā, lielākā problēma ir bioloģiski aktīvo dūņu bojāeja, saskaroties ar nenormāli augsta līmeņa piesārņotiem notekūdeņiem, kurus pilsētas tīklā ieplūdina lielražotāji.

«Valmieras ūdens» valdes priekšsēdētājs Ivars Ķiksis sarunā ar «Vides Vēstīm» neslēpj to, ka ir problēmas. «Valmieras, tāpat arī Cēsu attīrīšanas iekārtas nebija un nav gatavas smagi piesārņotu rūpniecisku notekūdeņu attīrīšanai. Mūsu sāpju bērni ir vairāki; lielākie no tiem ir «Valmieras piens» un «Triāls». Bez tam mūsu iekārtas, salīdzinot ar Cēsu analoģiskām iekārtām, ir vēl vecākas un savulaik projektētas, rēķinoties vienīgi ar pilsētas vidējo piesārņojuma līmeni,» Ivars Ķiksis ir visai atklāts. Tomēr tūlīt bilst, ka šis gads tomēr esot kaut ko nesis progresa virzienā – «Valmieras Piens» patiešām ķēries vismaz pie priekšattīrīšanas iekārtu projektēšanas iespēju izpētes. Patiesībā – obligāta priešnosacījuma jau tad, kad uzņēmums vispār sāka darbu – tām vienkārši bija jābūt, nevis tikai tagad jāsāk domāt par to projektēšanu. Uzņēmumi sākot paši veikt vismaz kaut kādu ieplūdināto notekūdeņu analīzi, «Triāls» mēģinot kaut nedaudz samazināt ūdeņu piesārņojuma līmeni pirms tā ieplūdināšanas pilsētas tīklā. Tomēr attīrīšanas iekārtu apsaimniekotājs spiests atzīt, ka tā pagaidām ir tikai tāda nopietnas darbības imitācija. Kamēr nebūšot stingri sakārtota likumiskā bāze, kurā strikti noteiktas normas un precīzi formulēta katras iesaistītās struktūras atbildība, soda sankciju piemērošanu ieskaitot, tikmēr kaut ko būtisku mainīt diezin vai izdosies.

Izrādās, ka šobrīd zināms sankciju mehānisms ir iedarbināts: no šā gada spēkā ir izmaiņas likumā par dabas nodokli, kurās noteikts atsevišķs piemērojamo koeficientu lielums atkarībā no ūdenstilpē ieplūdināto notekūdeņu netīrības pakāpes. Galēja piesārņojuma gadījumā ir jāpiemēro pat 10 reižu lielāks nodokļa aprēķins, kāds tas būtu tad, ja notekūdeņi atbilstu normai. Tikai atkal kāds paradokss: šā nodokļa maksātājs ir nevis reālais notekūdeņu piesārņotājs, bet gan tā stuktūrvienība, kas ir pēdējā netīrās straumes ceļā uz upi. Tātad desmitkārtīgā nodokļa maksātājs būs... «Valmieras ūdens» – pašvaldības uzņēmums, un tās budžets, kā zināms, veidojas pārsvarā no iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem. Sanāk tā interesanti – ražotāji piesārņo, bet iedzīvotāji maksā. Nu, nav jau tā vienīgā neloģiskā situācija, kas izveidojusies Latvijā tikai tāpēc, ka viena valsts roka pat attāli nenojauš, ko dara otra.

Tālākajā sarunā ar Ivaru Ķiksi gribot negribot nonākam līdz jautājumam par Valmieras pilsētas domes savulaik pieņemto visnotaļ dīvaino lēmumu līdz 2007. gadam no «Valmieras piena» un «Triāla» pieņemt jebkāda (!) piesārņojuma līmeņa notekūdeņus par viszemāko maksas koeficientu – 1,2. «Valmieras ūdens» valdes priekšsēdētājs kļūst visai izvairīgs, un tas jau patiesībā ir arī saprotams – viņš gada laikā ir jau trešais šajā amatā. Valmierā runā, ka šāda kadru mainība ir tādēļ, ka iepriekšējie valdes priekšsēdētāji nereti apšaubījuši domes «kompetenci». Tomēr savu subjektīvo spriedumu Ivars Ķiksis neslēpj: viņaprāt, pamatproblēma tomēr ir uzņēmēju attieksmē pret vides jautājumiem. Arī likumdošana līdz galam neesot sakārtota tā, lai visus ar vides aizsardzību saistītos jautājumus varētu risināt kompleksi. Rezultātā lielākajai daļai uzņēmēju joprojām šķiet, ka spēkā ir tāds no padomju laikiem mantots princips: ūdens vienmēr ir bijis un būs, notekūdeņu sistēma arī... Lēni un pamazām līdz apziņai sāk nonākt, ka ūdens ir resurss, ka par notekūdeņu attīrīšanu un visas ūdenssaimniecības uzturēšanu ir jāmaksā. «Laikam par daudz strauji savulaik iekāpām kapitālismā,» – tā Ivars Ķiksis.

Vides pārvalde gandrīz bezspēcīga

Valmieras reģionālās vides pārvaldes vadītāja Inga Zudāne savos spriedumos par jau pieminēto Valmieras pilsētas domes lēmumu ir kategoriskāka: «Nav nekādu šaubu, ka tas bija politisks lēmums. Atbildība par notekūdeņu kvalitāti tika uzgrūsta «Valmieras ūdenim», kas, pat tad, ja fiksē un konstatē tiešo piesārņotāju, neko pasākt nevar.» Arī soda sankcijas noslēgtajos līgumos ar uzņēmējiem notekūdeņu attīrīšanas apsaimniekotāji ietvert nav varējuši, jo «slavenajā» lēmumā strikti un nepārprotami fiksēta arī tā cena, ko «Valmieras pienam» un «Triālam» būs maksāt neatkarīgi no tā, cik daudz mēslu viņi Gaujā plūdinās.

Tomēr, Inga Zudāne atzīst, pilsētas pozīciju varbūt var arī saprast. Gan «Valmieras piens», gan «Triāls» ir lielākie ražotāji pilsētā un to darbības pārtraukšana radītu lielas ekonomiskas un sociālas problēmas. «Tas ir klasisks piemērs, kā saduras vides aizsardzības un ekonomiskās intereses. Jāsaka, attieksmes ziņā situācija pēdējā laikā nedaudz uzlabojusies – vismaz domes līmenī pamazām sāk apjaust problēmas nopietnību. Kā tas viss risināsies tālāk? Šobrīd grūti pateikt, bet ļoti jau gribētos cerēt, ka tieši nopietnā attieksme radīs pamatu arī nopietnām darbībām,» – tā Vides reģionālās pārvaldes vadītāja. Shēma jau neesot nekāda īpaši sarežģītā: ūdens saimniecības apsaimniekotājam jārūpējas par attīrīšanas iekārtu kvalitatīvu rekonstrukciju (tāds plāns Valmierā pamazām tiks īstenots), savukārt lielākajiem piesārņotājiem ir tikai divi ceļi. Pirmais – veikt pilnīgu notekūdeņu attīrīšanu; otrais – veikt priekšattīrīšanu, attīrot ūdeņus līdz sadzīvisko notekūdeņu piesārņojuma līmenim. Skaidrs, ka otrais variants uzņēmējiem ir izdevīgāks, lai gan arī tas prasa ieguldīt ne mazums līdzekļu. Vai šie ieguldījumi būs? Cerību līmenī pamats vismaz nelielam optimismam esot, jo vismaz viens uzņemums – «Valmieras piens» – tiešām nopietni ķēries pie priekšattīrīšanas iekārtu projektēšanas un šogad, saņemot no vides pārvaldes tā saukto «A» kategorijas piesārņojuma atļauju, būs spiests norādīt konkrētus termiņus plānoto darbu izpildei.

«Valmieras piens» demonstrē plašu programmu

Piena produktu pārstrādāšanas uzņēmums savas preses sekretāres Laimas Briedes personā «Vides Vēstīm» tiešām izrādīja visnotaļ pamatīgu, pa posmiem izstrādātu projektu notekūdeņu kvalitātes uzlabošanai. Tas gan pagaidām ir tikai «uz papīra», bet noslēgtie priekšlīgumi ar pašmāju un ārvalstu firmām ļauj ar cerībām raudzīties nākotnē. Varbūt tiešām «Valmieras piens» būs viena no pirmajām bezdelīgām Latvijā, kas ne tikai skaisti runā, skaisti raksta, bet arī skaisti un galvenais reāli strādā. Nudien jānovēl veiksme.

Bet tagad nedaudz sīkāk par «Valmieras piena» jau paveikto un plānoto. Uzņēmuma vadība atzīst, ka lielākās problēmas sākušās ap 2003. gadu, kad ievērojami pieaudzis ražošanas apjoms un līdz ar to arī notekūdeņu piesārņojuma līmenis. Lai gan uzņēmums pēc konsultācijām ar vides pārvaldi un vides aizsardzības speciālistiem esot centies samazināt piesārņojumu (iespēju robežās veikta piena pārstrādes atkritumvielu savākšana un atsevišķa utilizēšana, mēģināts nosacīti tīros notekūdeņus izmantot otrreiz, pielietot videi draudzīgus mazgāšanas līdzekļus, kā arī iesākti dažādi izpētes procesi), tomēr pieļaujamais notekūdeņu piesārņojuma līmenis, pēc paša uzņēmuma veiktiem aprēķiniem, joprojām tiek pārsniegts 3-3,8 reizes.

Ko tad īsti paredzēts darīt, lai situāciju būtiski mainītu? Pirmkārt, jau 2006. gadā plānots atklāt divas jaunas ražošanas līnijas (biezpiena ražošanai un siera suliņu pārstrādei), kas ļaus efektīgāk izmantot piena pārstādes procesā radušos blakusproduktus, un tie vairs nenonāks kanalizācijā, bet gan tiks izmantoti produkcijas ražošanā. Otrkārt, uzņēmums ir ķēries pie visai dārga un laikietilpīga procesa – priekšattīrīšanas iekārtu būves. Pašlaik jau sagatavots nākamais būvlaukums, jau izprojektēta transformācijas stacijas būve tieši šo iekārtu vajadzībām, pasūtīta izpēte, ko veica Holandes, Vācijas un Somijas firmas, saņemts arī tehnoloģiskā procesa ekspertīzes atzinums, kā arī noslēgti daudzi priekšlīgumi – ar firmu «Wehrle Umwelt GmbH» par pirmās kārtas projekta izstrādi (tas jau ir saņemts) un pašmāju «Siguladas būvmeistaru» par būvdarbu pirmās kārtas uzsākšanu.

Bez tam uzņēmums jau no 2003. gada ir iesaistījies projektā «Zaļā rūpniecība», kuru atbalsta Norvēģija un kuras mērķis ir paaugstināt produkcijas kvalitāti un energoefektivitāti.

Laima Priede izteica nožēlu, ka netiek saņemta visa iespējamā palīdzība no valsts puses – uzņēmums jau vairākkārt vērsies dažādās ministrijās, lūdzot līdzfinasējumu no pieejamajiem fondiem, jo tas ievērojami paātrinātu darbus pie priekšattīrīšanas iekārtu izbūves. Diemžēl līdz šim ir saņemti vienīgi atteikumi. Arī SAPARD un ES struktūrfondu līdzekļi šādām vajadzībām nav pieejami.

Pašvaldība noliek «zem sitiena» vides speciālisti

Mēģinot sazināties ar Valmieras domes atbildīgajām amatpersonām (kaut vai ar kādu deputātu, kurš savulaik balsojis par jocīgo lēmumu), nācās saskarties ar tipiski ierēdniecisko «futbolu»: domes amatpersonu sekretāres sūtīja uz vienu komiteju, komiteja savukārt iesākumā centās izlāpīties ar attīrīšanas iekārtu šefu Ķiksi; kad tas lāgā neizdevās, atrada pašvaldības speciālisti vides jautājumos Ivetu Enci. Lai man piedod visnotaļ kompetentā un, kā likās, savu darbu patiešām godīgi darošā Iveta, tomēr radās iespaids, ka Valmieras pašvaldība nu nemaz negribēja atbildēt uz «Vides Vēstu» jautājumiem un šo ierēdni (vārda labākajā nozīmē) centās padarīt par tādu kā neveiklas taisnošanās īstenotāju. Laikam jau nebija Valmieras runas vīriem lāgā ko teikt. Vai arī pietrūka vīrišķības un godaprāta nosaukt lietas īstajos vārdos. Bet lai nu paliek – vēlētas institūcijas, kā zināms, ir atkarīgas no pilsoņu balsojuma, un, cerams, vides jautājumu savdabīgā risināšana nākamajās vēlēšanās nepaliks nepamanīta.

Bet, atgriežoties pie sarunas ar Ivetu Enci, jāsaka, ka šai Valmieras domes algotai darbiniecei drosmes izrādījās vairāk nekā visai pilsētas domei, kopā ņemot. Lai gan sākumā Iveta Ence centās turēt darba devēja kanti, sakot, ka viņa nevar komentēt deputātu lēmumu, ka visos gadījumos jācenšas panākt kompromisus, ka pašvaldībai jādomā «pirmām kārtām par cilvēkiem» (it kā vides jautājumi būtu domāšana par marsiešiem), tomēr tālākā sarunas gaitā lojālā ierēdne zaudēja viņai kā patiesi ieinteresētai vides jautājumu speciālistei. «Ja godīgi, man īsti nav skaidrs, kādas tad patiesībā ir pašvaldības pilnvaras šādu situāciju risināšanā. Nu nav likumdošana izstrādāta pilnībā, lai precīzi varētu definēt katra atbildību par tik kliedzošiem vides piesārņojuma gadījumiem, kādi – un tas man jāatzīst – notiek Valmierā. Lai gan it kā var saprast domes centienus pēc sociālas stabilitātes, kas tā vai citādi tiktu izjaukta gadījumā, ja Gauju piesārņojošos uzņēmumus slēgtu, tas tomēr nav līdz galam pārliecinošs arguments. Pašvaldību likuma 10. pants ir tik stiepjams, ka, manuprāt, neviens šodien lāgā nevar atbildēt uz jautājumu, vai Valmieras dome, pieņemot lēmumu par netīro notekūdeņu obligāto pieņemšanu, ir pārkāpusi savas kompetences robežas vai nav.

Kamēr likumdošana nebūs sakārtota skaidri un nepārprotami, kamēr nebūs brīvi pieejamas iespējas laboratoriski pārbaudīt notekūdeņu sastāvu, kamēr vides reģionālā pārvalde savās tiesībās būs pielīdzināta rejošam sunim, tikmēr ikvienam vidi piesārņojošam uzņēmējam būs iespēja izlikties par muļķi. Lai gan atbildību par videi nodarīto kaitējumu būtu jāprasa tikai un vienīgi no šā kaitējuma avota – proti, uzņēmēja,» sarunas gaitā sacīja Iveta Ence. Turpinot diskusiju par patieso situāciju šobrīd, Iveta vairs necentās laipot. «Skaidrs, ka tā ir politika. Es patiešām nevaru uzrādīt konkrētus savstarpējās saistības faktus, bet nešaubos, ka neformāla «mīlestība» starp Valmieras domi un ūdeņus piedraņķojušajiem uzņēmumiem pastāv. Ja vides pārvalde ir tik bezspēcīga, tad man jājautā: kā lai vispār šo procesu apstādina? Apsaimniekotājs – «Valmieras ūdens» – ir bez vainas vainīgais, kam nav nekādu iespēju pretoties šādiem domes lēmumiem, jo viņi ir tieši pakļauti. Vēlreiz – kamēr likumiski netiks palielinātas vides pārvaldes tiesības un netiks precīzi noteikta uzņēmuma atbildība, nekas nemainīsies. Es varbūt runāju frāžaini, bet tieši tā tas ir – neskatoties uz to, ka gan Valmieras domē, gan grēkojošos uzņēmumos strādā arī daudzi godīgi cilvēki,» Iveta bija ļoti emocionāla. Mūsu saruna nebeidzās ar optimistisku izskaņu – Ivetas Ences pēdējie vārdi, manuprāt, labi raksturoja situāciju kopumā: «Šodien es neredzu, kā to caurumu īsti aizlāpīt, un vispār – tas, kas notiek, ir briesmīgi.» Man ļoti gribētos cerēt, ka tamlīdzīgi domājošu cilvēku būs pēc iespējas vairāk ne tikai Valmierā, bet arī visā Latvijā. Pretējā gadījumā mēs dzīvosim laimīgi. Nu vismaz sociālajā plāksnē. Nu vismaz kādu brīdi. Nelielu. Kamēr mūsu bērni par peldēšanos un makšķerēšanu Gaujā nezinās tikai no vēstures grāmatām. Un kamēr upē ieplūdinātā inde ekoloģiskā riņķa danča ceļā nebūs nokļuvusi līdz mūsu, mūsu bērnu un mūsu mazbērnu aknām, sirdīm, liesām, plaušām, ādas un citiem mums tik svarīgiem orgāniem, kuri kopā nosaka tikai vienu – mēs dzīvojam.

P.S. Šā raksta nobeigumā nevaru nepieminēt divas lietas. Pirmā: «Vides Vēstis» trīs nedēļas gaidīja un nesagaidīja atbildes uz konkrētiem jautājumiem no «Triāla», kas vispār neuzskatīja par vajadzīgu kontaktēties ar tādiem gaisa (vai biznesa) jaucējiem. Otrā: nav skaidrs, kāpēc «cietējas» pašvaldības nesaredz tādu vienkāršu situācijas atrisinājumu kā ūdenssaimniecības uzņēmuma privatizēšana. Nav ne mazāko šaubu, ka privāts šīs saimniecības īpašnieks atrastu veidu, kā piedzīt videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu no tiešajiem vides piesārņotājiem, nevis to maksāt no savas kabatas.