Dzīvnieku kapsētas "Citi medību lauki" īpašnieks Uģis Rūķītis smejas, ka viņa suns Coopers ir iespaidojies no viņa un dzīvē ir tikpat slinks. Protams, Uģis pārspīlē, jo slinks cilvēks nespētu izveidot dzīvnieku kapsētu — tā prasa milzīgu un pacietīgu darbu, un tikai Dievs vien zina, cik daudz pūļu, naudas un laika šajā projektā ir ieguldījis Rūķītis.
Bet, runājot kapsētas humoristu valodā, dzīvnieks vispirms ir jāizaudzina, un tikai pēc tam viņš kļūst par šīs jaukās vietas klientu. Un Rūķītim dzīvnieku ir bijis papilnam.
Ņufs parādīs sudraba karotes
Uģim Rūķītim mājās mīt divi mājdzīvnieki — aptuveni 14 gadus vecais runcis Tigis, kurš pie sava vārda ticis, pateicoties pretblusu līdzeklim "Tigavons", un gandrīz četrus gadus vecais ņūfaundlendietis "Cooper" Draugs Berlo fon Blekdvarfs. "Viņš ir "Cooper" obligāti ar diviem "o", jo ar vienu "o" tulkojumā no angļu valodas sanāk "stukačs", bet "Cooper" tulkojumā nozīmē — labais. Mans suns nav nekāds stukačs!"
Tigis pie Rūķīša ģimenes vienkārši kādu dienu atnācis. Cik kaķis patiesībā ir vecs, to nezina neviens, bet saimnieki spriež, ka būs vairāk nekā 14 gadu.
Atšķirībā no kaķa savus suņus viņš ir iegādājies apzināti. Arī iepriekšējais suns Karbo Cerbo Kongo Van der Klemanso bijis ņūfaundlendietis. Pēc suņa nāves daudzi Rūķītim ieteikuši, lai izvēlas citas šķirnes suni. Taču dzīvnieku kapsētas īpašniekam tik ļoti gribējies ņufu, ka viņš riskējis un paņēmis tādu pašu lielu, melnu suni. "Tāpat kā nav divu vienādu cilvēku, nav arī divu vienādu suņu. Nebiju gaidījis, ka būs tik liela atšķirība."
Gan iepriekšējais, gan šis suns ir ar ciltsrakstiem, lai gan suņu saimnieku tie nekad nav interesējuši. "Man svarīgs ir suns, nevis papīri, kas guļ plauktā. Taču ar visiem šiem ciltsrakstiem viņam, protams, ir "ciltsrakstīgas" slimības. Pirmajam sunim ķepas "samaitājās" četru mēnešu vecumā, un viņš nebija izstāžu suns. Tagadējais suns ļoti varonīgi, aizejot uz pirmo izstādi, pēc ilgas gaidīšanas ringā sāka klibot un dabūja "balto biļeti", un tas nozīmēja, ka izstādēs nevar piedalīties. Par to esmu viņam dziļi pateicīgs. Ņūfaundlendiešu šķirnes suņi apmācībai īpaši nepakļaujas. Viņš ir liels, pats gudrs un spītīgs, un nekas viņu neinteresē — galvenais ir gulēt, ēst un laiku pa laikam kādu apriet. Suns savu saimnieku izvēloties pēc gada. Varētu jau, protams, teikt, ka esmu viņa saimnieks, bet ņufi ir ļoti labdabīgi suņi, viņiem nav pretenziju ne pret vienu. Ņufs nav nekāds sargātājs. Ja mājās ielauzīsies zagļi, viņš ar lielāko prieku, asti luncinādams, izrādīs, kur stāv sudraba karotes un viss pārējais."
Rūķītis Sliņķītis
Liels un pinkains suns prasa daudz uzmanības. Kad interesējos, kā ir ar suņa kopšanu, Uģis Rūķītis indīgi novelk: "Paldies par jautājumu. Ar to ķemmēšanu ir ļoti skarbi, jo viņš dzīvo ārā, un tur ir sniegs, dubļi un daudz kas cits. Tā kā viņš nav izstāžu suns, diemžēl netiek ķemmēts katru dienu. Cenšamies viņu laiku pa laikam savest kārtībā, bet ar to ir problēmas. Pie tā ir vainojams mans slinkums. Ar garspalvainiem suņiem ir lielas problēmas, un visiem cilvēkiem, kas domā par šāda suņa turēšanu, sirsnīgi iesaku padomāt, vai viņi to var uzņemties."
Ar suņa ķemmēšanu vairāk nodarbojas Rūķīša sieva, bet viņš piepalīdz. "Pirmās 15 līdz 20 minūtes viņam tā ķemmēšana patīk, bet pēc tam vairs nepatīk. Tad suns jāpierunā, lai mierīgi guļ un ļauj tos bumbuļus izņemt laukā. Vilna tiek mesta laukā. Džemperi un šalles no šo suņu vilnas ir fantastiski, bet tad patiešām sunim ir jābūt ideāli koptam. Taču es esmu astotais Rūķītis, kas ir Rūķītis Sliņķītis, un diemžēl par savu suni ne vienmēr rūpējos tā, kā to vajadzētu darīt."
Suņa mazgāšana gan notiekot dabīgā veidā — vasarā suns tiek aizvests uz jūru vai kādu ūdenskrātuvi, kur var izpeldēties. Divas reizes gadā — pavasarī un rudenī — suni izmazgā.
Visādas kaķiskas cūcības
Ar iepriekšējo suni kaķis esot sadzīvojis draudzīgi, bet tā kā "Cooper" Rūķīša mājā ienācis pavisam maziņš, viņam gribējies spēlēties, un kucēns sācis kaķi dzenāt. "Taču tad, kad pilsētā ir debilākais periods, proti, kad šauj visas raķetes, viņi abi draudzīgi saspiežas kopā un abiem ir bail. Vispār viņi dzīvo draudzīgi. Viens otram pārtiku nost neņem. Katram ir savs ēdiens, katram ir sava bļoda. Dabiski, kaķis kādreiz var no suņa bļodas kaut ko paņemt, bet suns īpaši neprotestē un pie kaķa bļodas neiet."
Rūķītis nopūšas, ka abus savus mājdzīvniekus ir izlutinājis. "Iepriekšējais suns man bija visēdājs. Šim ēdienkarte ir mazāka. Viņš kādreiz ēd burkānus un svaigas zivis, kā arī saņem gan sauso, gan "slapjo" pārtiku. Taču esmu viņu izlutinājis, un, kamēr finansiāli varu atļauties, viņš divreiz dienā saņem jēlu gaļu. Tas viņam ir visgaršīgākais. Ar kaķi ir tāpat. Tigis sākumā bija ļoti pateicīgs par sausu baltmaizi, bet pēc kāda laika mēs viņu izlutinājām, un tagad, ja mēs laikus viņam nenopērkam konkrētu barību, kādu kaķis vēlas, viņš mājās sadara visādas kaķiskas cūcības." Gan sunim, gan kaķim ļoti garšojot siers. Siera dēļ suns esot gatavs pārdot ne tikai dzimteni vien. Tāpēc gan sunim, gan kaķim dienā kā delikatese tiekot mazs gabaliņš siera.
Coopers uztraucas par zivi
"Pirmo ņufu ņēmu divu iemeslu pēc: šie suņi nerok bedres un nekāpj gultā, ja tiek istabā. Tā bija galvenā prasība. Atšķirībā no iepriekšējā suņa šis arī gultā nekāpj, bet atbilstoši savam 80 kilogramu svaram mīl sievai par prieku izrakt dārzā bedrītes. Tāpēc mēs viņu saucam par melno dārznieku. Ja sieva ir kaut ko iestādījusi, tad vakarā var braukt mājās un skatīties, ka viņš to būs pārstādījis citā vietā, jo konkrēti tur viņam vajag bedri. Citas palaidnības viņš nedara. Kokus viņš mēdz iznīcināt citā veidā. Tā kā kociņus neesam īpaši norobežojuši, tad viņš pieiet, paceļ kāju un... pēc laika koks nokalst."
Vispār "Cooper" esot miermīlīgs un uzmanīgs suns, kuram patīkot spēlēties. "Kad viņu atveda mājās, ciemiņi brauca skatīties jauno sunīti un katrs dāvināja kādu mantiņu. Beigās viņam bija vairāk mantiņu nekā man pašam bērnībā. Pirmā mantiņa, ko viņam atnesa, bija zils sunītis. Nezinu kāpēc, bet viņš izvēlējies tikai šo sunīti. Tas ir viņa čoms, kuru viņš uzpasē. Kad pie mums bija visu viņa māsiņu un brālīšu salidojums, viņa sunītis pēkšņi pazuda. Viņš ļoti uztraucās un pārdzīvoja. Sanāca, ka uzreiz pēc tam braucām uz lauku māju. Viņš bez sunīša nekur negribēja doties. Meklēja un uztraucās. Tāpat viņš ir uzmanīgs arī ar dzīvām radībām. Lai gan viņam ļoti garšo jēlas zivis, ja kāds viņam priekšā nomet dzīvu zivi, viņš to uzmanīgi aiznes, noliek, laiza un uztraucas. Aprūpē. Tikai tad, kad zivi sagriež un viņam iedod, suns to apēd."
***
Konija — starpvalstu sarunu lieciniece
Nesen Sočos notika starpvalstu pārrunas, kurās Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins uzņēma Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Lielvalstu līderi kā vienmēr pārrunāja svarīgākās politiskās un ekonomiskās aktualitātes, taču šī tikšanās no citām atšķīrās ar to, ka tajās piedalījās Putina sune, vārdā Konija, kura nemitīgi garlaikoti žāvājās, bet, kad neinteresantās sarunas bija pagalam apnikušas, kucīte piegāja pie saimnieka un ar purnu sāka bakstīt viņa kājstarpi.
Mikija Rūrka dāvātais suņuks nomirst
Populārais Holivudas aktieris Mikijs Rūrks grasās iesūdzēt tiesā kādu dzīvnieku veikala īpašnieku, kurš, pēc aktiera teiktā, viņam pārdevis slimu kucēnu, kas neilgi pēc iegādes nomiris no infekcijas. "Mēs atdevām par kucēnu samaksāto naudu, bet Rūrks mums neuzrādīja veterinārārsta izdotu slēdzienu par dzīvnieka nāves cēloņiem, tādēļ, ja Mikijs Rūrks vēl nāks mūsu veikalā un draudēs, mēs būsim spiesti vērsties pēc palīdzības policijā," pastāstījis veikala "Hot Dogs (Puppies) Inc." līdzīpašnieks Marisols Tobons.
Mikijs Rūrks, kam jau ir vairāki čivavas šķirnes suņi, kucēnu nopirka par 1100 dolāriem un pasniedza to kā Ziemassvētku dāvanu savam draugam Dž. P. Parlavekio, kurš ir itāļu restorāna "Fanucci" īpašnieks. Taču mazais suņuks nodzīvoja tikai līdz 28. decembrim.
***
Ieeja dzīvnieku kapsētā — trīs eiro
Vecākā un prestižākā dzīvnieku kapsēta, kas dibināta 1896. gadā, atrodas ASV, un tajā pašreiz ir aptuveni 70 tūkstoši apbedījumu. Dārgākais monuments šajā kapsētā maksā aptuveni 100 000 dolāru. Tas ir mauzolejs, kas sver 50 tonnas, un tajā apglabāti pieci dzīvnieki.
Arī Eiropai ir sava vecākā dzīvnieku kapsēta, kas atrodas Parīzē un dibināta 1899. gadā. Šī kapsēta lepojas ar to, ka tur uzstādīts viens no pasaules slavenākajiem pieminekļiem dzīvniekiem — sunim sanbernāram. Šis dzīvnieks Alpu kalnos izglāba 40 cilvēkus un, glābjot 41. cilvēku, pārpratuma dēļ tika nošauts. Tiesa, pats suns šajos kapos nav apglabāts.
Uģis Rūķītis, kurš bija devies uz šo kapsētu, lai paskatītos, kā tādas darbojas, skaidroja, ka Parīzes dzīvnieku kapsētai nav visai liela teritorija, turklāt šajā kapsētā savus mīluļus var apglabāt tikai turīgi cilvēki. Viņš nemaz nevar iedomāties, ka Latvijā dzīvnieku kapsētai varētu būt tādas izmaksas. Francijā mīluļa guldīšana kapos izmaksā, sākot no 230 eiro gadā. Var samaksāt uzreiz par 50 gadiem, un tas ir aptuveni 9000 eiro. Turklāt dzīvnieciņš obligāti ir jāglabā zārkā, kas maksā no 200 līdz 700 eiro (Latvijā — sākot no 30 latiem). Obligāta prasība ir piemineklis. Lielāks vai mazāks, tas ir katra paša ziņā, bet tādam ir jābūt. Līdz ar to ir daudz papildu izmaksu. Ieeja šajā kapsētā ir trīs eiro no cilvēka. "Citos medību laukos" ir bezmaksas ieeja.