Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/20/10926553t1hc683.jpg)
Aiz loga lietains un rudenīgs laiks, bet, atsaucot atmiņā saulaino un kontrastiem piesātināto ceļojumu uz Gruziju, garastāvoklis uzlabojas.
Septembra beigās man bija lieliska iespēja kopā ar kolēģiem no Latvijas un Lietuvas apmeklēt saulaino Gruziju. Ja pie mums termometra stabiņš rāda + 14 grādus, tad ielidojot Tbilisi, sejā sitas patīkams siltums - o, jauki, nav jau tik karsts, bet šodien ir +30 grādi.
Parasti izejot pasu kontroli tu nekad nezini, kādus jautājumus tev uzdos un cik laipns vai nelaipns būs konkrētās valsts ierēdnis. Bet te patīkams pārsteigums, pēc nelielām formalitātēm zīmogs jau pasē, ierēdnis tev pasniedz vīna pudeli un saka – «Laipni lūdzam Gruzijā!». (Vai Jums kādreiz ierodoties citā valstī kāds ir dāvinājis vīnu? Man nē, tā ir pirmā reize, bet jāsaka, ka šādu dāvanu saņemt ir ļoti patīkami).
Ceļojums šajā neparastajā zemē bija īss, bet ļoti piesātināts un daudzveidīgs. Tbilisi spēj fascinēt ar to, ka vienā pilsētā blakus stāv simtgadīgas, nolaistas ēkas, bet tur pat blakus slejas lieli un krāšņi stikla nami, kas aug tik ātrā tempā kā sēnes pēc lietus. Tbilisi apskates laikā esmu pārsteigta par to, ka celtniecības darbi turpinās arī nakts stundās un cilvēki no ielām nepazūd arī šajās stundās. Jāatzīst, ka tāda rosība naktī ir tikai Tbilisi centrā, jo kolēģi, kas bija iemaldījušies citos Tbilisi rajonos, stāstīja ko citu.
Braukšanas kultūra
Ja neesi superlabs braucējs ar stipriem nerviem, neieteiktu pašam sēsties pie auto stūres, jo rodas sajūtas, ka ceļu satiksmes noteikumu šajā valstī nav. Trīs braukšanas joslas pēkšņi pārtop par piecām, krustojumā sabrauc visi vienlaicīgi, pirmais izbrauc tas, kuram lielāks auto un skaļāka taure. Ātrums pa kalnainiem ceļiem ir samērā liels. «Šoferīt, vai mēs varam braukt lēnāk, meitenēm slikti!». Atbilde: «Ātrāk nekā uz 120 es jau nemaz nedrīkstu braukt.».
Borjomi
Piebraucam pie apsargātas teritorijas, kas, kā izrādās, ir viena no tām vietām, kur minerālsāļiem bagātinātais ūdens iznāk zemes virsū. Šeit ir lieliska iespēja to nogaršot - plastmasas glāzē man sniedz ūdeni, kas tikko nācis no zemes dzīlēm, bet, ak vai, - tas ir tāds mēreni silts un arī smaka nav tā labākā. Izrādās, ka pirms minerālūdeni iepilda pudelē, vienīgais, kas tiek atdalīts no ūdens, ir šī smarža. Lai patīkamāk būtu to dzert.
Skaitļi un fakti par Borjomi
- Minerālūdeni Borjomi pazīst nu jau vairāk nekā 40 pasaules valstīs.
- Borjomi ražotnēs strādā 700 cilvēki, 90% no strādniekiem ir vietējie iedzīvotāji no Borjomi reģiona.
- Borjomi ražotnes priekšā lepni plīvo arī Latvijas karogs un paši gruzīni ir diezgan lepni un priecīgi, ka ciemos ieradušies pārstāvji tieši no Latvijas. Mēs esam draugi.
- Ražotne pati var lepoties gan ar savu vēsturisko elpu, gan ar modernām iekārtām. Apskatot rūpnīcu, tiek kliedēts mīts par to, ka Borjomi minerālūdens stikla pudelē atšķiras no ūdens plastmasas pudelēs. Kā izrādās, atšķirība ir tikai glabāšanas termiņā.
Vīns, tosti un dziesmas
Ja neesat bijis Gruzijā, bet plānojat turp doties, ieteiktu trenēties vīna dzeršanā. Galdu kultūra ir mums diezgan neierasta - zastoļja (tā to sauc krieviski, bet latviski tieša tulkojuma nemaz nav).
Atbraucot pie kāda ciemos vai ejot uz vakariņām, galds vienmēr ir uzklāts, un pasniegtais ēdienu klāsts ir milzīgs pārbaudījums mūsu vēderiem. Brīdī, kad tev liekas, ka esi jau gana paēdis, ēdieni tiek nesti vēl un vēl. Katrs ēdiens ir ar kādu stāstu un citādāks nekā iepriekšējais. To nosaukumi arī ir lieliski - khinkali, khachapuri, shoti - laužamā maize, čahonbilli un nacionālais saldums - churchkhela. Viss tas obligāti ir jāpagaršo. Trauki ar ēdieniem tiek krāmēti vairākos stāvos, un neviens pat neuztraucas par to, vai kāds to vispār apēdīs.
Katru reizi pie svētku galda kāds no mājas iemītniekiem uzņemas vakara vadītāja lomu - kļūst par tamada. Šis cilvēks pie galda ir tas, kurš saka tostus un rūpējās par to, lai viesiem nekas netrūktu un visi būtu apmierināti. Apmeklējot šādas viesības, ir jāpierod, ka tosti būs gari, skaisti un pat emocionāli. Vīna glāze pēc šāda tosta ir jāiztukšo. Pārsteidzoši ir arī tas, ka tosts nav divu vai trīs vārdu virknējums, bet gan stāsts, kas var ilgt pat vairākas minūtes. Ir tradicionālie tosti, kas tiek teikti gandrīz visās viesībās - par dievu, dzimteni, māti, mīlestību, draudzību un sievietēm. Jāatzīst, ka tosti ir ar ļoti minimāliem intervāliem. Tas ir liels pārbaudījums pat diezgan rūdītiem vīna cienītājiem.
Paši vietējie smej, ka vīns patiesībā ir zāles un tāpēc no tā atteikties nedrīkst gandrīz neviens. Lieliska vakara sastāvdaļa ir dziesmas gruzīnu izpildījumā. Tās spēj aizkustināt jebkuru klausītāju. Kad vīri dzied daudzbalsīgā korī, vairs nav skaidrs, kas reibina vairāk - izdzertā vīna daudzums vai skaistās dziesmas.
Visu Gruzijā redzēto un piedzīvoto nemaz nav iespējams aprakstīt, bet viens pēc šī ceļojuma man ir skaidrs - šī ir valsts, kur gribās atgriezties vēlreiz!