Es domāju, ka problēmas starp riteņbraucējiem un autovadītājiem atrisināsies, jāpiezīmē kaut cik atsisināsies, tikai tad, kad katram tiešām būs sava vieta uz ceļa un cits citam nebūs traucēklis. Protams, ka rodas problēmas un strīdi, ja riteņbraucējs spiests traukties pa ātrgaitas ceļiem starp mašīnu simtiem. Ja katram būtu sava vieta uz ceļa – auto, velo, gājējiem, tad arī problēmu un negadījumu būtu stipri vien mazāk.
Jāatceras ne tikai par riteņbraucējiem un autovadītājiem, bet arī par gājējiem, kuri ir paši neaizsargātākie ceļu satiksmes dalībnieki. Cik reizes, ejot pa ielu nācies strauji palēkt malā, jo pretim traucas riteņbraucējs. Cik reizes šķērsojot ielu uz gājēju pārejas man pāris soļu aiz muguras attālumā mežonīgā ātrumā jau steidzas pāri auto.
Tai pat laikā, cik reizes, pašai braucot ar riteni, nav nācies izmantot skaņas signālu, jo pa priekšu ejošie jaunieši, uz ausīm uzlikuši mūzikas atskaņotāju austiņas, nemaz nedzird no aizmugures tuvojošos divriteni. Un tā mēs visi maļamies uz ceļa, katrs pārliecināts, ka tieši viņam pienākas priekšroka it visur.
Es uzskatu, ka patreizējā situācijā, kad infrastruktūra nav sakārtota, mēs varam vien paši domāt par savu drošību, jo – kā zināms, kas sargā sevi, to arī Dieviņš sargā. Nav jāgaida, ka kāds cits domās par mūsu drošību, pašiem ir jābūt modriem un ik pa laikam jāatgādina ceļu satiksmes noteikumi gan sev, gan saviem bērniem.
Runājot par bērniem, domāju, ka lieki nebūtu katru dienu atgādināt, ka iela nav paredzēta skaļas mūzikas uz austiņām klausīšanai, bet gan, lai pārvietotos no punkta A uz punktu B. Jo ļoti bieži bērni vienkārši nedzird, ka kāds viņiem signalizē, tā arī rodas baisā ceļu satiksmes negadījumu statistika.
Bet saulaināka nākotne būs tad, kad tiks izbūvēti krietni vairāk veloceliņi, kā arī velojoslas. Kad katram ceļu satiksmes dalībniekam radīsies sajūta, ka arī viņš ir pilntiesīgs ceļu satiksmes dalībnieks, nevis tikai kaut kāds pusbraucējs, kurš it kā nejauši gadījies uz ceļa.