Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Resns un slims bērns pie datora – Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas sapnis

FOTO: Ieva Čīka/LETA

Izglītības ministrijas ierēdņi atkal virza Sporta politikas pamatnostādnes 2014.– 2020. gadam Ministru kabinetā, kuras apakšnosaukums vienkāršotā valodā būtu– «kaut tie bērni būtu resni un sēdētu mierīgi». Pašvaldību savienība, Veselības ministrija, sporta organizācijas, ārstu biedrība lūdz Izglītības ministrijai palielināt sporta stundu skaitu, paredzēt 3 sporta stundas no 2014. vai pat 2020. gada, bet Izglītības ministrija apgalvo, ka sports ir direktora izvēle un nekāda sporta stundu papildināšana nenotikšot. Iedomājieties cienījamo 70 gadus veco, cukura diabēta, ceļu locītavu sāpju un kardiovaksulārās mazspējas nomākto direktori kā sporta fani, kas pati aktīvi ieviesīs vēl vienu sporta stundu? Bet Izglītības un zinātnes ministrija taču lepojas, ka lielākā daļa direktores ir pieredzējušas (virs 60 gadu vecuma) kundzes.

Lāga nezinu, kāpēc Izglītības un zinātnes ministrija tik ļoti pretojas bērnu kustībai. Kāpēc klases audzinātājas pašas zvana ģimenes ārstam vai pediatram un lūdz meitenēm izsniegt atbrīvojumu no fizkultūras, jo skolniece slikti jūtoties (tā pati, kas aiz skolas stūra smēķē)? Kāpēc tiem, kam šis atbrīvojums no sporta nodarbības ir, ļauj nepiedalīties sporta stundās vispār, nevis liek veikt iesildīšanās un izstaipīšanās vingrinājumus? Kāpēc Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre pat Saeimas komisijā sāk falsetā kliegt, ka sporta stundas ir noziegums, jo palielina jau tā lielo bērna slodzi?

Latvijas publiskās telpas paradigma ir, ka mums ir izcili skolotāji, tikai algas par mazu. Iespējams, bet vismaz jautājumā par bērnu fizisko aktivitāti, viņu izpratne lielākoties atbilst 19. gadsimta pretnostatījumam– fiziski aktīvs un garīgi aktīvs. Tolaik intelektuālis strādāja ar spalvu, bet neizglītotais– ar cirvi. Mūsdienās uzstādījums tomēr ir pretējs– visā pasaulē tieši izglītotie cilvēki vairāk skrien, vairāk brauc ar velosipēdu, kalnu vai distanču slēpēm. Tātad uzstādījums veiksmīgai, finansiāli un garīgi pilnvērtīgai dzīvei ir iespējami daudz fizisku kustību visas dzīves garumā. Vai mums netīšām tieši izglītības darbinieku vidū nav pārāk izteikta negatīvā atlase? Vai mums nav pārāk liels sieviešu īpatsvars izglītības darbinieku vidū?

Sporta federāciju padome sastāv no dažādiem ļaudīm, kas pārstāv tik pat dažādus sporta veidus. Daļa ir nobrieduši funkcionāri, daļa azartiski treneri, bet citi vēl nesenā pagātnē godalgoti sportisti. Kopā sanākusi šī kompānija ar cieņu un godu saucama par sporta dzīves profesionāļiem. Katras federācijas vadītāji lolo cerībiņu no kopējās sporta naudas savai federācijai paņemt 0.1% vairāk. Katras federācijas līderis virza savas prioritātes– stipri sist (bumbu smiltīs, citam pa žokli, pretinieka laidni), ātri skriet (veikli mukt vai dzīties pakaļ), braši celt (svara stieni, partneri uz paklāja vai ripu pāri vārtsargam). Bet sagadīšanās pēc visas sporta federācijas bija vienisprātis, ka Latvijas sportam kopumā ir tikai divas prioritātes– lielāks sporta stundu skaits skolās un cilvēka cienīgs atalgojums sporta skolu skolotājiem. Sporta federāciju padome tā arī nobalsoja– liekam pie malas katrs savas prioritātes, mums svarīgi ir Latvijas bērni un jaunieši kopumā.

Sports skolā nozīmē labu skolēna veselību. Pasaules Veselības organizācija iesaka visām valstī rūpēties, lai vismaz 5 reizes nedēļā vismaz stundu dienā bērns fiziski kustētos. Ikdienas sporta nodarbību ietekme uz bērna veselību ir aptuveni 5 reizes nozīmīgāka nekā telpas, apgērbs, apstākļi, un vismaz 2 reizes nozīmīgāka par pareizu uzturu. No sabiedrības veselības viedokļa bērnu veselībā tikpat nozīmīgs faktors ir kaitīgo apstākļu (smēķēšanas, alkohola, narkotiku) neesamība. Pasaules Veselības organizācijas definīcija nosaka, ka bērna veselību nosaka pietiekoši daudz un adekvātas kustības, pārtikas grozs, vecāku sociālais stāvoklis un izglītība.

Laba veselība ir būtiskākais sociālās, ekonomiskās un personiskās attīstības resurss un nozīmīgs dzīves kvalitātes aspekts. Politiskie, ekonomiskie, sociālie, kultūras, vides, uzvedības un bioloģiskie faktori var nodrošināt labu veselību vai var kaitēt tai. Veselības veicināšanas pasākumu mērķis ir panākt, ka šie faktori labvēlīgi ietekmē veselību. Veselības veicināšana (health promotion) ir process, kas rada iespēju katram cilvēkam pastiprināt kontroli pār savu veselību un to uzlabot. Pieaugušo un aktīvo cilvēku uzdevums ir rūpēties par veselības veicināšanu bērniem un cilvēkiem, kas paši nevar par to parūpēties (piemēram, cilvēkiem ar īpašām vajadzibām). Veselības veicināšana ir ekonomiski izdevīgākais un efektīvākais veids tieši slimības cēloņu novēršanā, nepieļaujot slimības rašanos, veicinot iedzīvotājus uzņemties atbildību par savu veselību. Sports un fiziskās aktivitātes šobrīd visā pasaulē ir atzītas par nozīmīgāko veselības veicināšanas determinanti, īpaši bērnu un jaunatnes vidū. Ja mēs zinam, ka Latvijas bērni šobrīd ir ļoti mazkustīgi, ka 19% bērnu ir lieks svars (vairāk nekā 40 000 bērnu!) vai adipozitāte, ka 40% bērnu ir mugurkaulāja defekti, kas saistīti ar mazkustīgu dzīves veidu un sēdošu režīmu, tad liels nopelns te ir izglītības mazkustīguma filozofijai vai vēl vairāk– izglītības organizatoru tendencei ignorēt bērna veselības veicināšanu. Pamatnostādnēs cauri spīd loģika– tas nekas, ka Jānītis nesporto, viņš taču paliks uz pagarinātās dienas stundu, un tad vismaz izkausies ar Pēterīti.

Patiesībā Izglītības ministrijas politika sporta jomā balstas uz principiāliem meliem. Kādā anekdotē par Jānīti, kurš iet ārā no pagarinātās dienas stundas. Skolotāja: «kurp iesi Jānīti?», Jānītis: «dzert, pīpēt un mīlēties», skolotāja: «vai Tu cepuri un cimdus uzvilki?»

Cilvēki, kas rakstījuši Sporta politikas pamatnostādnes tautas sportu (Sports visiem) ir vērojuši pa mašīnas logu (atkal tie riteņbraucēji traucē!), bet augstu sasniegumu sportu televizora ekrānā. Šie ierēdņi ir saklausījuši, ka valsts interesēs ir olimpiskais čempions, bet nav dzirdējuši, ka vēl nozīmīgāka ir bērnu un jauniešu veselība. Ja mēs saprotam, ka valsts spēj iedot sportam ļoti nelielu naudiņu (un tuvākajos 8 gados principiāli nekas nemainīsies), tad lielākai daļai no tās būtu jānonāk bērnu un jaunatnes sporta skolās tādu demokrātisku sporta veidu attīstībai, kur var iesaistīt iespējami daudz bērnu, neatkarīgi no tā– vai tas ir olimpiskais vai neolimpiskais sporta veids. Pārāk ilgi kā sporta attīstību esam sapratuši tikai lielu sporta būvju celtniecību novadu centros, bet šo centru uzturēšanai esam notērējuši visu sporta naudu. Pateicoties šādai sporta vadībai sporta skolas skolotājs Latvijā saņem 40% mazāku algu nekā vidusmēra skolotājs, praktiski zemāku par iztikas minimumu. Jo naudiņa aizplūst svešzemju bumbas un ripas meistariem, kas lepni gozējas Latvijas klubu ģērbos. Nauda aiziet sporta būvēm, nevis bērniem. Par desmitiem miljonu valsts naudas uzbūvē Rīgas pilsētas atdotā zemes gabalā arēnu, kurā vienlaikus var slidot divi vārtsargi, desmit laukuma spēlētāji un trīs tiesneši. Tai pašā laikā lauku sporta skolas skolotājs vienlaikus trenē simts bērnus, gadā iztērējot dažus tūkstošus latu.

Ir kāds mīts, ko čakli pauž Izglītības un zinātnes ministrija, ka skolās tagad starpbrīžos skolotāji likšot bērniem pavingrot un tas nu būšot sporta vietā. Tie, protams, ir meli, ka tas tā notiks. Bet elementāra sporta medicīna nosaka, ka nav lietderīgas kustības, kas iesaista mazāk par 1/6 visa ķermeņa skeleta muskulatūras, kustībām jābūt dinamiskām un vienu kustību ciklam nevajadzētu būt īsākam par 3– 5 minūtēm. Šādu līmeni parasti sasniedz ar kustību apjomu, kas rada optimālo sirdsdarbības frekvenci (bērniem parasti 140–160 reizes minūtē). Patiesībā mūsu bērnu asinsriti uzlabo, smadzeņu apasiņošanu palielina, pārmērīgi uzņemtos cukurus «sadedzina» tikai kustības, ka sir pietiekami ilgas un pietiekami intensīvas (vismaz svīšanas līmenī). Protams, izstaipīt rokas un kājas ir labāk nekā sēdēt salīkušam pie datora, bet tam nav nekāda sakara ar sportu un attīstošu kustību. Bērnam būtu labi nodarboties ar sporta veidu, kas noslogo vismaz 60% muskuļu (atvainojos citu sporta veidu faniem, bet veselīgākais sporta veids no muskuļu apjoma ir akadēmiskā airēšana, kaut vai uz akadēmiskās airēšanas trenažiera). Kustību intensitāte un apjoms bērnu vecumā ir tieši proporcionāli smadzeņu apasiņošanai, sastrēgumu un tūsku mazināšanai, tātad arī labākām sekmēm un labākai intelektuālai attīstībai.

Vjačeslavs Dombrovskis, kas parakstās zem resnu un slimu bērnu sporta politikas pamatnostādnēm, šīs pamatnostādnes vienkārši nav lasījis. Galvenokārt aizņemtības un latviešu valodas nezināšanas dēļ. Viņš gatavs parakstīties zem ierēdņu pārliecības, ka nekas nav maināms– bērniem 8 stundas jāmācās čemurziežu ziedkopas uzbūve, bet nekādā gadījumā nav jāskrien, jāsit bumba vai jāpeld. Viņš ir laimīgs, ka Sporta dzīves vadītāji ministrijā ir bezmugurkaulnieki, kas čakli piekritīs lielāku birokrātu uzstādījumam, kas rakstīs pamatnostādnes nevis sportam un veselībai, bet liekulībai un tusnībai. Izglītības ministrija ir darījusi visu, lai bērniem nebūtu Veselības mācības stundu, kurā bērns varētu uzzināt kaut ko par veselīgu kustību, iesildīšanos, izstaipīšanos, muskuļu un fasciju darbu. Nemaz nerunājot par to, ka ar savu pretnostatīšanu Veselības mācībai Izglītības ministrija ir pavēstījusi, ka bērniem neko nevajag zināt par nākamās paaudzes radīšanu, grūtniecību, zīdīšanu, higiēnu, tīrību, smēķēšanas un dzeršanas kaitīgumu.

Pēteris Apinis,

Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents,

World Medical Journal galvenais redaktors