Kurš gan nezina apgalvojumu, ka ar prātu Krieviju nevar saprast. Protams, situācijas, kad Krievijā «nenostrādā» kāds citur pasaulē ieraksts sabiedrības mehānisms, nav retas. Tomēr grūti piekrist, ka tā cēlonis būtu tik ļoti «miglā tīts». Patiesībā runa ir par kādu sindromu, kurš jau gadsimtiem nošķir Krieviju no pasaules un liedz tai normālu komunikāciju.
Izredzētās tautas sindroms
Pasaulē ir bijušas daudzas tautas, kuras uzskata, ka kādi augstāki spēki tiem devuši īpašu lomu. Ideoloģija, ka tāda loma ir arī Krievijai, tiek kultivēta jau gadsimtiem ilgi un vēstures gaitā ir ieguvusi dažādas formas. Šīs idejas pirmsākums meklējams viduslaiku nogalē, kad pareizticības šūpuli Bizantiju iekaroja un likvidēja turki. Bizantijas valsts ideoloģija balstījās uz domu, ka šī impērija ir patiesās kristīgās ticības sargs un ka tādā veidā tā pilda paša Dieva uzdevumu.
No vienas puses Bizantijas bojāeja bija šoks visai pareizticīgo pasaulei, no otras- tā aizsāka cīņu par Bizantijas mantojumu, jo nu par īstās kristīgās ticības sargu varēja kļūt kāds cits. Viena no valstīm, kas uzņēmās šo lomu, bija Maskavas kņaziste. Tolaik tā sāka pievienot kaimiņu kņazistes un veidot to Krieviju, kuru pazīstam šodien. Maskavas kņazs Ivans III (1440- 1505) apprecēja pēdējā Bizantijas imperatora Konstantīna XI (1405- 1453) brāļa meitu Sofiju (Zoju) Paleologu (1455- 1503), ieviesa Maskavā Bizantijas galma rituālus un Paleologu dzimtas simbolu divgalvaino ērgli. Viņš darīju visu, lai Maskava tiktu atzīta par «trešo Romu» (pirmā bija senā Romas impērija, otrā- Bizantija). «Trešās Romas» ideju atklāti sludināja Pleskavas mūks Filofejs (1465- 1562). Viņš rakstīja vēstuli Ivana III un Sofijas dēlam, nākamajam Maskavas kņazam Vasīlijam III (1479- 1533). Tajā Filofejs apgalvoja, ka Maskava tagad ir «trešā Roma» un ceturtās nebūs. Tiesa gan- ar to Filofejs kā ticīgs kristietis aicināja Vasīliju III valdīt tā, lai viņa valsts kļūtu par kristīgā taisnīguma paraugu pasaulei un tas liku Jēzum Kristum atgriezties uz Zemes.
Bet, kā jau tas notiek politikā, šī frāze tika saprasta savādāk- kā pieteikums uz īpašo Krievijas lomu pasaulē.
Nākamajos gadsimtos ideja par Krievijas izredzētību tika dažādi kultivēta. Interesanti tā tika izmantota 19. gadsimtā. Šis laiks Krievijai bija pretrunīgs. Teritoriāli Krievija bija kļuvusi par lielāko impēriju pasaulē (kas it kā pamatoja tās izredzētību), bet sabiedriski un saimnieciski tā bija atpalikusi no Rietumeiropas. Krievijas sabiedrība bija tālu no demokratizācijas procesiem, kas tolaik notika Rietumos, un te strauji neattīstījās rūpniecība, kas padarīja Rietumeiropu par pasaules līderi.
Lai nezaudētu izredzētās tautas oreolu, Krievijas valsts ideoloģijas veidotāji atrada savdabīgu izeju. Tika pasludināts, ka Krievijai nav vajadzīgs nekas no tā, kas ir Rietumos. Demokrātija rada strīdus un revolūcijas, bet Krievijā to nav, jo visu nosaka «gudrs cars». Rūpniecība rada nabadzību, alkoholismu, piesārņo dabu, bet Krievijā dzimtcilvēks ir «dabiski laimīgs» un dzīvo saskaņā ar savu kungu. Zīmīgi, ka arī Krievijas populārākie revolucionāri (narodņiki, eseri, anarhisti) faktiski cīnījās nevis par valsts modernizāciju, bet par agrākās kopienu iekārtas saglabāšanu.
Vēl interesantāk izredzētās tautas ideju izmantoja komunisti. Protams, runa vairs nebija par Krievijas lomu kristīgajā pasaulē. Šoreiz Krievija PSRS veidolā tika pasludināta par pasaulē pirmo «strādnieku valsti», kas ir kļuvusi par paraugu visām citām valstīm pasaulē.
Izredzētās tautas sindroms un skatījums uz pasauli
Cilvēkiem, kurus šis sindroms neskar, ir grūti iedomāties, kā uz pasauli skatās sindroma varā esošs cilvēks. Galvenā atziņa, kam viņš vienmēr seko, ir: man ir tiesības uzstādīt noteikumus citiem, jo es pildu īpašu misiju. Šāda pārliecība ietekmē gan cilvēka rīcību ikdienā, gan viņa politiskos uzskatus.
Kāpēc mācīties kādas citas tautas valodu, ja manēja ir izredzēta? Kāpēc cienīt kādas cita tautas kultūru, ja īstā kultūra ir manējā? Kāpēc ievērot uzvedības noteikumus, ja es varu izveidot tādus, kādi man labāk patīk? Kāpēc cienīt citu valstu robežas, ja es varu izveidot labākas? Kāpēc nepakļaut cita tautas, ja es zinu, kā tām labāk dzīvot? Kāpēc nenogalināt miljonus, ja viņi pretojas manai pareizajai gribai?
Paradoksālais šajā attieksmē ir tas, ka tās paudējs bezgalīgi tic savai īpašajai misijai un ir dabiski izbrīnīts, ja citi pretojas viņa gribai. Kā gan kāds cits var man iebilst, ja es esmu tas, kas pilda «īpašo» misiju? Gadījumos, ja, īstenojot «izredzētā misiju», ir jāpacieš grūtības, tas tiek uztverts pēc formulas: pārdzīvošu visu, jo man ir taisnība. Arī svētajiem bija jācieš.
Ko darīt Latvijai?
Grūti iedomāties lielu vai mazu tautu, kas gribētu bez ierunām pakļauties kāda «izredzētā» diktātam. Tāpēc no izredzētā attieksmes pret citām tautām visvairāk jau cieš paši izredzētības paudēji. No viņiem novēršas.
Ir divas kļūdas, kuras nevajadzētu pielaist attiecībās ar krieviem un Krieviju. Pirmā- uzskatīt, ka visi krievi sirgst ar izredzētības sindromu. Sindromu uztur Krievijas valsts ideoloģijas paudēji. Gan pagātnē, gan mūsdienās ir pietiekami daudz cilvēku, kuri apzinās šī sindroma radītās problēmas.
Otrā- uzskatīt, ka sindromu var mazināt to frontāli apkarojot. Te jāatceras, ka nav vērts garīgu slimnieku bārt. Kāds viņš ir, tāds viņš ir. Šī cilvēka uzvedību var koriģēt tikai ar komunikāciju un mājieniem. Sak, parunāsim kādā citā valodā, tev tas padodas un man patīk, ka tu runā. Tas liecina, ka tu esi gudrs un erudīts cilvēks, cieni valsti, kurā tu dzīvo. Sak, kāpēc tu domā, ka tu zini labāk? Kur slēpjas tava piedāvājuma labums? Un kas notiktu slikts, ja kāds izdarītu ne tā, kā tu to iesaki? Man patīk tava ideja, bet varbūt sākumā pamēģināsim ko citu.
Mājieni, kas liek cilvēkam pašam kritiski pārvērtēt savus uzskatus, parasti iedarbojas sekmīgi. Protams, tie nedarbosies attiecībā uz tiem, kas par zināmu labumu (samaksu) izplata attiecīgo ideoloģiju.
Lielākā latviešu problēma ir tā, ka mēs neprotam skaidri pateikt, ko vēlamies no tiem citu tautu pārstāvjiem, kas dzīvo mūsu zemē. Manuprāt, noteiktumi ir trīs: (1) nesadarbojoties ar tiem, kas apdraud mūsu valsts neatkarību un identitāti, (2) runājiet ar mums latviski, (3) cieniet mūsu tradīcijas (arī tad, ja ne visu tajās saprotat). Ja cilvēks ievēro šīs prasības, mums viņam jāizrāda cieņa un atbalsts.
Nevajadzētu runāt par to, ka integrācijas politika ir «izgāzusies», bet gan novērtēt tajā sasniegto. Neaizmirsīsim, ka tas jau ir galvenais mūsu valsts pretinieku ierocis- radīt iespaidu, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta, nespēj vienoties un tāpēc jāaicina kāds «izredzētais», lai ieviestu «kārtību». Tieši panākumi integrācijā (nevis neveiksmes), liek sarosīties tiem, kas rīko politiskas akcijas nacionālo emociju uzkurināšanai.
Perspektīvas?
Krievija sagādā problēmas pasaulei divu iemeslu dēļ. Pirmais- tā nespēj atrisināt savu lielāko pretrunu. Būdama teritoriāla lielvalsts, tā nespēj izveidot tādu tehnoloģisko un saimniecisko potenciālu, kas nodrošinātu īstu lielvalsts statusu. Panākumus tehnoloģijās un saimniecībā te aizstāj bruņošanās un ieroču demonstrēšana komplektā ar jau apcerēto izredzētības sindromu. Otrais- Krievijā nav demokrātijas tradīciju, tāpēc par uzkrāto ieroču pielietošanu var izlemt šaura sabiedrības grupa, kuras rīcības iemesli var balstīties arī uz mirkļa emocijām.
Kā tas ir bijis ar līdzīgām valstīm, perspektīva nav ātrs risinājums. Diemžēl galvenei ieroči attiecībās ar šādu valsti ir ilgstoša novērošana un pasaulei nevēlamas rīcības paredzēšana un apsteigšana. Mācīsimies būt pacietīgi.