Briesmoņi mūsu vidū

FOTO: shenamt, CC BY-NC-ND 2.0

Utu mudžeklis zīdaiņa galvā, aptaukojusies meitene ar zilumu uz acs, desmitgadnieces, kas skatās pornogrāfiju un rupji lamājas, policistu pāris, kas bērnu piesien pie radiatora. Tie ir tikai daži no krīžu centru ikdienas stāstiem. Turklāt speciālistu redzeslokā aizvien biežāk nonāk sociāli pozitīvas ģimenes, kurās par bērnu burtiski ņirgājas.

Apēd mīlestības trūkumu

Stereotips, ka bērnus novārtā pamet tikai sociālā riska ģimenēs, neatbilst patiesībai, saka Zantes ģimenes krīzes centra vadītāja Aija Švāne. Pieredze rāda, ka to vecāku vidū, kas nerūpējas par bērniem, ir gan skolotāji, gan uzņēmēji, gan sabiedrībā zināmi cilvēki. «Viņi ir tik aizņemti ar naudas pelnīšanu un karjeras veidošanu, ka nav laika ne sev, ne bērniem,» saka Švāne. Viņa ir tikko atgriezusies no Gotlandes, kur Visbijas doma baznīcā tika vākti ziedojumi Zantes krīzes centra bērniem. Pirms labdarības koncerta Aija lasīja fragmentus no bērnu vēstulēm: «Mammīt, samīļo mani, pasaki, ka tu mani mīli, es tevi mīlu ļoti, ļoti...» ; «Labi ir tiem bērniem, kuriem pirms gulētiešanas mamma noglauda galvu» ; «Tētis visu laiku lamā mani un mammu. Tēti, nedari tā!»

«Bērniem ir vajadzīga nevis nauda un dāvanas, bet vecāku laiks un mīlestība,» vienkāršo patiesību speciālistiem aizvien biežāk nākas skaidrot vecākiem ar augstāko izglītību un veiksmīgu karjeru. 2011. gada pētījumā «Latvijas jauniešu bērnībā gūtā nelabvēlīgā pieredze», kurā tika anketēti 1223 jauniešu no Rīgas un četriem reģioniem, atklājās, ka visizplatītākā vardarbības forma pret bērniem ir nerūpēšanās jeb atstāšana novārtā. 35,9% aptaujāto atzina, ka bērnībā ģimenē nav jutušies mīlēti. Viņiem bijusi sajūta, ka vecāki vēlas, lai viņu nebūtu, viņi nav jutuši, ka ģimenē viens par otru rūpējas, ģimenē nav bijis neviena, kas palīdzētu justies svarīgam. Fizisku atstāšanu novārtā, kas ietver ēdiena un apģērba trūkumu, alkohola lietošanu ģimenē piedzīvojuši 27% respondentu. Nevērība pret bērnu veido lielāko daļu no vardarbības gadījumiem pret bērniem arī ekonomiski attīstītajās valstīs. ASV visbiežāk tiek pamanīta nevērība pret bērniem līdz četru gadu vecumam un kopumā veido 61% no vardarbības gadījumiem pret bērniem. Vairāku valstu pētījumu apkopojums liecina, ka meitenes vairāk pakļautas nevērībai nekā zēni.

«Pirms kāda laika pie mums nonāca meitene ar izteiksmīgu zilumu zem acs,» turpina Švāne. «Kad mamma viņu iekaustīja, meitene pati aizgāja uz sociālo dienestu. Bērns bija aptaukojies, un jau vēlāk sarunā ar psihologu atklājās, ka pārēšanās viņai palīdz kompensēt vecāku mīlestības trūkumu, jo nauda netiek liegta.» Speciālisti norāda, ka nevērībai pret bērnu mūsdienās ir daudzveidīgas formas - tai pakļauti gan dzērāju bērni, kas dzīvo antisanitāros apstākļos un lasa no galda maizes drupačas, gan materiāli nodrošinātu vecāku bērni, kas klaiņo pa ielām, pārtiekot no neveselīgiem našķiem un saldinātiem, gāzētiem dzērieniem. Speciālisti uzskata, ka bērnu aptaukošanās nereti ir saistīta ar vecāku nevērību. 2013. gada pētījums liecina, ka tikai pusei no 11 gadu veciem bērniem ir normāls svars. 15,5% bērnu ir liekais svars, 9,5% novērota aptaukošanās, 14,8 - nepietiekams svars. Tikai 1% gadījumu aptaukošanās saistīta ar ģenētisku, vielu maiņas, endokrīnu vai centrālās nervu sistēmas saslimšanu. Pārējos nosaka dzīvesveids. Lielākā riska grupa ir pusaudži vecumā no 11 līdz 16 gadu vecumam.

Es izvēlos vīrieti!

Švāne atceras kādu zīmīgu, Latvijas realitāti raksturojošu situāciju: «Sociālajā dienestā vērsās vecmāmiņa, sakot, ka ir bezspēcīga un netiek galā ar desmit gadus veco mazmeitu, kuras vecāki strādā ārzemēs. Vecmāmiņa bija pamanījusi, ka meitene kopā ar draudzeni, savu vienaudzi, internetā apmeklē iepazīšanās portālus, piemēram, «gribu.lv», un skatās pornogrāfiskus video. Atklājās, ka otra meitene ir kļuvusi par īstu ielas bērnu, kas klaiņo un rupji lamājas. Izrādījās, ka desmit gadus vecās meitenes mamma ir ķīmijas un bioloģijas skolotāja un mācību pārzine. Kad uzaicinājām mammu pie sevis, sieviete bija pārskaitusies: viņa taču ir vietējā slavenība un vispār - kā tas izskatīsies no malas. Ieraugot meitu, viņa nevis apskāva bērnu, bet kliedza: «Muļķe, idiote, kā tev nav kauna!». Vēlāk centrā ievērojām, cik meitene ir radoša un jauka. Bērna dvēsele burtiski kliedza.»

Mūsdienās aizvien izteiktāka kļūst nevis fiziska, bet emocionāla nerūpēšanās, secina Švāne. «Es saprotu, ka mēs pēc dabas esam diezgan salti, bet bērns taču jāsamīļo! Kad mēs ar bērniem aizbraucam uz Gotlandi pie mūsu ilggadējiem sadarbības partneriem, sākumā bērni slēpjas man aiz muguras, jo tur satiekoties pieņemts cieši apskauties. Savukārt kad, dodoties mājup, bērniem vaicāju, kas viņiem Gotlandē vislabāk patika, viņi nosauc nevis kādu no izklaides pasākumiem, bet gan «mīļumu». Man kļūst baisi ap sirdi, kad pie mums dārgā mašīnā, ģērbies uzvalkā, atbrauc tētis un nicinoši, it kā zobojoties noprasa: «Kas, kas viņam pietrūkst?».»

Emocionālā nerūpēšanās par bērnu nav atkarīga no materiālajiem apstākļiem, uzsver centra pret vardarbību «Dardedze» klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma. Vecāki neuzskata par svarīgu vai nespēj būt emocionāli tuvās attiecībās ar bērnu. «Daudziem cilvēkiem pietrūkst iekšējo resursu, lai tiktu galā ar dzīvi.»

Auguši nelabvēlīgās ģimenēs, nav sajutuši vecāku rūpes un uzmanību, izteikts stress par finansēm, depresija pēc šķiršanās, aizņemtība ar sevi - tie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc vecāku spējas parūpēties par bērnu ir zemā līmenī, skaidro krīžu centra «Skalbes» vadītāja Inese Ruka. Vēl viens būtisks aspekts - daļa šobrīd pieaugušo nāk no ģimenēm, kurās bija tikai viens no vecākiem, parasti mamma. «Ne vienmēr, tomēr mātes instinkts ir spēcīgāks. Turpretim tēva instinkts attīstās pamazām, kad bērnam ir divi, trīs gadi. Ja vīrietis nav piedzīvojis savu tēvu, viņš ir nedrošs, emocionālā saikne var būt vāja vai nedarboties,» skaidro speciāliste.

Nevērīgu attieksmi pret bērniem veicina tradicionālās ģimenes sairšana, uzskata Talsu novada krīžu centra vadītāja Alla Spruģevica. «Daži ģimenes modeļi mainās ik pēc pusgada. Ir gadījumi, kad sievietei ir pieci bērni, katrs no sava partnera. Mammas neprot mīlēt bērnus! Viņām trūkst emocionālās inteliģences, izpratne par vērtībām un cilvēciskām attiecībām. To vietā ir materiālās intereses un vajadzība pēc personiskās labsajūtas. Tas noved pie emocionāla infantilisma,» uzskata speciāliste. Pēc viņas domām, sabiedrības seksualizācija un nebeidzamie jauna partnera meklējumi noved pie mātes instinkta degradācijas. Centra vadītāja pastāsta gadījumu, kad uz centru atveda civilvīra pamatīgi piekautu apmēram 30 gadus vecu sievieti ar diviem maziem bērniem. Pēc dažām dienām sieviete devās projām no centra, kurā palika bērni, un nozuda uz vairākām dienām. Kad viņu atrada un informēja, ka šādi rīkojoties var pazaudēt bērnus, sieviete atcirta: «Ja man jāizvēlas starp vīrieti un bērniem, es izvēlos vīrieti. Ņemiet tos bērnus, ja jums tik ļoti vajag.» Sievietei bērnus tomēr atstāja un darbs ar ģimeni turpinās. Alla Sruģevica piemetina: «Pie mums novadā cilvēki turpina braukt projām, un ne jau visi informē sociālos dienestus par mājās palikušajiem bērniem.» Speciāliste norāda, ka aizvien biežāki ir gadījumi, kad par pēcnācēju nerūpējas mamma un krīžu centrā, sievietes draugu piekauts, nonāk tēvs ar bērnu.

Sadraudzēties ar žurkām

Pērn Zantes krīze centrā nonāca 19 bērni, kas bija cietuši no audžuvecākiem. «Protams, ir brīnišķīgi audžuvecāki, bet ir arī briesmoņi, kuriem ar likumu vajadzētu aizliegt tuvoties bērniem. Ja bērns ir izņemts no ģimenes, kurā vecāki ir nodzērušies, un nonāk pie cilvēkiem, kas viņu sit un vēl klāt nāk seksuāla vardarbība, tur taču prātā jāsajūk,» saka Aija Švāne. Centra vadītāja atceras gadījumu, kas līdzinās šausmu filmai: Kurzemē kāds pāris - abi policisti - bija adoptējuši meitenīti. Par nepaklausību viņi piecus gadus veco bērnu sodīja, piesienot pie radiatoriem un atstājot vienu. Kad vecāki atgriezās un ieraudzīja, ka bērns ir piečurājis bikses, sekoja nākamais sods. Reiz viņi bērnu uz visu nakti ieslēdza kūtī. Vēlāk meitene centra psiholoģei stāstīja, ka sēdējusi salmos, raudājusi un ļoti baidījusies. Bērns izdzirdēja, ka kaut kas čabinās, un nojauta, ka tās ir žurkas. Viņa teica, ka izdomājusi: jārunā ar žurkām. «Kad pamodos, žurku vairs nebija. Ar žurkām var sadraudzēties,» teica meitenīte. «Kad tika uzsāks kriminālprocess, sieviete, kas ieņēma diezgan augstu amatu, bija izbrīnīta, kāpēc viņa nevar audzināt bērnu pēc saviem ieskatiem. Viņa esot gribējusi, lai bērns izaug par kārtīgu cilvēku.» Visvairāk speciālisti satrauc tas, ka šādi pret bērniem izturas ārēji adekvāti cilvēki, no kuriem neko tādu neviens negaidīja.

Speciālistus satrauc, ka no vardarbības cietuši bērni atbildīgo institūciju redzeslokā nonāk novēloti, kad situācija jau ir samilzusi tik ļoti, ka tās atrisināšanai vajadzīgi lieli ieguldījumi, lai gan tas, ka ar ģimeni kaut kas nav kārtībā, bērni ir netīri, izsalkuši, nesmaida, dzīvoklī ir troksnis un kautiņi, varēja pamanīt jau agrāk. Sabiedrība neiesaistās, sakot: «tā nav mana darīšana» , «man savu problēmu pietiek». «Visvairāk sāp traģēdijas, kuras lēnām un nenovēršami briest mūsu acu priekšā. Dažreiz līdzcilvēkus jau pēc tam var dzirdēt sakām: «tas bija tikai laika jautājums, līdz tas notiks»,» slimnīcas «Facebook» profilā mediķi ierakstīja pēc tam, kad 30. oktobrī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā nomira Ventspilī smagas traumas guvušais gadu un trīs mēnešus vecais bērns. Latvijas Bāriņtiesu asociācijas priekšsēdētāja Baiba Meldere uzskata, ka ne visu var pamanīt sociālie darbinieki, ģimenes ārsts vai kaimiņi, modriem jābūt pašiem tuvākajiem - vecvecākiem, māsām, brāļiem. «Stāsti ir asinis stindzinoši, bet katrs gadījums ir mācību stunda,» saka asociācijas vadītāja. Turpretim, piemēram, Lielbritānijā un Skandināvijā, kaimiņi sociālajam dienestam ziņo vismazāko aizdomu gadījumā. Ja vecāks bērnu uz ielas purina un skaļi apsauc, garāmgājēji aizrāda. Tas tāpēc, ka vecajā Eiropā uzskata: bērns nav ģimenes īpašums, un rūpi par viņu tur visa sabiedrība. Mūsu nelaime ir viensētnieka domāšana, piemetina Latvijas Bērnu fonda viceprezidente Vaira Vucāne.

Iznīcinošās rūpes

Desmit gadus vadot Zantes krīzes centru, Aiva Švāne novērojusi vardarbības pret bērniem pieaugumu. «Ja 2006., 2007. gadā bija viens, divi seksuālās vardarbības gadījumu gadā, šobrīd pie mums uzturas četri bērni, kas, iespējams, cietuši no seksuālās vardarbības.» Kolēģi līdzīgos centros pieļauj, ka pieaugošā statistika liecina nevis par to, ka sabiedrība kļūst vardarbīgāka, bet gan iezīmē, kaut nelielu, tomēr cerīgu tendenci: cilvēki kļuvuši izglītotāki un modrāki - pamanītai vardarbībai neiet ar līkumu.

2013. gadā no prettiesiskām darbībām ģimenē cieta 2105 bērni (2012. gadā 2114, 2010. gadā 1840), liecina Labklājības ministrijas dati par bērniem, kas saņēmuši sociālo rehabilitāciju. Visbiežāk bērni vienlaikus tiek pakļauti dažiem vardarbības veidiem. Kombinētai vardarbībai pa pēdām seko emocionālā vardarbība un pamešana novārtā. Nedaudz retāk tiek identificēta fiziskās vardarbība. No seksuālās vardarbības ģimenē 2013. gadā cieta 37 bērni, no kuriem 27 meitenes. Kopumā seksuālajai vardarbībai 2013. gadā tikai pakļauti 110 bērni - lielākā daļa meiteņu. Izplatīta ir nerūpēšanās par bērna izglītību un veselību. «Vecāki nepamana, ka bērns neapmeklē skolu, paši no rīta aiziet uz darbu, bet nepamodina bērnu,» stāsta Aija Švāne. It kā normāli vecāki atsakās sadarboties ar skolu, neapmaksā pulciņus, liedzot bērnam iespēju attīstīt savas spējas. «Katram otrajam, kas nonāk pie mums, nav laboti zobi. Ja bērnam jālieto medikamenti, vecāki melo, kas tos pirkuši.» Nekur nav pazudušas arī klasiskās dzērāju ģimenes, no kurām bērni tiek izņemti briesmīgā stāvoklī. «Kad uz zviedru kolēģu jautājumu, kas mums nepieciešams, atbildam, ka zāles pret kašķi un utīm, gotlandieši ir šokā - vai tad kas tāds 21. gs. vēl ir aktuāls? Pie mums visu laiku nonāk utaini un kašķaini bērni. Tā ir ikdiena. Baisi skatīties, kad gadu vecam bērniņam, pūciņa uz galvas mudž no utīm.» Šobrīd Zantes ģimenes krīzes centrā atrodas vienu mēnesi vecs mazulis, kas izņemts 42 gadus vecai sievietei, kura sevi uzskata par islamticīgo, un pēc sociālo dienestu domām, apdraud mazuli.

Bērna attīstībai ne mazāk postoša ir tā sauktā pāraprūpe jeb hiperaprūpe, kad vecāki nepārtraukti kontrolē bērnu, viņa vietā izdara elementāras darbības, liedzot kļūt patstāvīgam, saka psiholoģe Daina Dziļuma. Rezultāts ir zems bērna pašvērtējums, trauksme, nespēja veidot attiecības ar vienaudžiem un pasauli kopumā. «Mēs praksē redzam bērnus, kuri ir ļoti nepatstāvīgi. Pirms kaut ko izdarīt, piemēram, paņemt zīmuli un papīra lapu, bērns jautājoši skatās uz mammu.» Hiperaprupēts bērns kļūst nevarīgs un bezspēcīgs, viņš netic saviem spēkiem un prasmēm, jo blakus vienmēr ir hiperaprūpējošā persona, kas uzņemas iniciatīvu, piemetina «Skalbes» vadītāja Inese Ruka. Ir visai ticams, ka nākotnē viņš kļūs par infantilu pieaugušo, kas meklēs sev nākamo aprūpētāju.

Krīžu centrā valsts apmaksātais sociālās rehabilitācijas kurss ir 30 dienas. Speciālisti uzskata, ka tas nav pietiekams laiks, lai bērns sāktu uzticēties, atvērtos. «Mazais cilvēks nesāk runāt pēc valsts programmas, trešajā dienā, kad paredzēts,» saka Aija Švāne. Ņemot vērā, ka vardarbība pret bērniem nemazinās, ir jādomā par papildus rehabilitācijas iespējām, uzskata speciālisti.

Uz augšu