Kāpēc krīzes centri ziemas periodā ir pārpildīti? Iemesls ir pavisam vienkāršs un gana skaudrs – jaunās ģimenes ar maziem bērniem nespēj samaksāt īri par dzīvesvietu, kur nu vēl komunālos maksājumus. Latvijas Sarkanā Krusta krīzes centrs «Burtnieks» vistiešākajā veidā palīdz Rīgas iedzīvotājiem krīzes situācijās. Par to, kā tas notiek, portālam «Apollo» pastāstīja centra vadītāja Ieva Antonsone.
Ar kādām problēmām visbiežāk cilvēki nonāk krīzes centrā?
Tā var būt narkotisko vielu vai alkohola pārlieku liela lietošana, kas ir novedusi ģimeni, mammu, tēvu vai visus kopā bezspēcīgā situācijā - viņi ir zaudējuši darbu, jebkādus ienākumus, lai varētu dzīvot savā dzīvesvietā. Otrs gadījums ir cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem. Ļoti, ļoti daudziem ir grūtības sociāli funkcionēt. Nav dzīvesvietas, nevar samaksāt īri. Mēs zinām īres tirgu Rīgā - 200, 300 eiro par dzīvokli. Māmiņām ar zīdainīšiem šādu ienākumu praktiski nav, viņām ir tikai pabalsts. Darbaspējīgas viņas nav, jo ir jābūt kopā ar bērniņiem.
Kā centrs var palīdzēt?
Pirmkārt, nodrošināt pamata dzīvesvietu ar gultu, segu, siltumu, ūdeni un ēdienu. Otrkārt, mēs sniedzam veselu virkni sociālās rehabilitācijas pakalpojumu. Mums ir sociālais darbinieks, psihologs, rehabilitētājs. Ir arī sociālais aprūpētājs, kas nāk palīgā mammītēm ar garīgās veselības traucējumiem aizbraukt pie ārsta, aiziet līdzi pierakstīt bērniņu bērnudārzā, aiziet uz skolu, sazināties ar skolu. Vesels komplekss pasākums klienta labā. Galvenais ieguvējs, protams, ir bērns.
Vai visos gadījumos centrs var nodrošināt iespēju cilvēkiem pie jums palikt?
Lielākoties var, bet gadās, ka ir kādu laiku jāpagaida. Esam viens no lielākajiem krīzes centriem. Maksimums, ko varam uzņemt, ir 51 cilvēks. Gadās, it sevišķi ziemas laikā, kad ir apkures sezona un cilvēki nevar samaksāt īri par dzīvokli, tad nākas arī pagaidīt, bet mēs diezgan veiksmīgi to menedžējam. Kā viens aiziet, tā nākamais ir vietā. Apkures sezonas laikā centrs ir pilns. Vasarā ir mazliet mazāk.
Cik ilgi cilvēki pie jums paliek?
Minimālais ir viena diena, lielākais laika periods ir seši mēneši.
Kāda vecuma ļaudis centrā nonāk visbiežāk?
Tās ir ģimenes ar maziem bērniem. Produktīvais vecums lielākoties. Specifiski, ka tieši ar ļoti maziem bērniem. Ar zīdainīšiem.
Kāpēc šie cilvēki nespēj būt patstāvīgi?
Kā mēs mēdzam teikt, tie ir cilvēki, kas ir izkrituši no aprites, no sabiedrības. Mamma, iespējams, pati ir bijusi vardarbības upuris bērnībā, kā bērns bijusi pamesta novārtā vai bērnunama audzēkne, kas jau apriori norāda, ka būs grūtības ar sociālām prasmēm dzīvē. Tad pēkšņi paliek stāvoklī un nonāk situācijā, ka bērniņš ir piedzimis, bet diemžēl ir sociālo prasmju nepietiekamība. Ar bērna tēvu attiecības neizveidojas un cilvēks nokļūst tur, kur viņš nokļūst.
Vai šādu cilvēku ir arvien vairāk?
Būs grūti komentēt vispārīgi, bet kopš pagājušā gada jūnija, kad centrs uzsāka savu darbību - darba pietiek. Klientu nepārtraukti ir daudz.
Kas būtu jāmaina, lai situāciju, kad cilvēks ar bērnu paliek uz ielas, būtu mazāk?
Cilvēki nespēj uzturēt īres dzīvokļus un Rīgas pilsētā ir ļoti lielas problēmas ar apdzīvojamo platību. Lielākajai daļai krīzes centrs ir starpposms no viena īres dzīvokļa uz otru. Saistībā ar pēdējā laika vardarbības gadījumiem daudz biežāk sabiedrība ziņo un cilvēkiem nākas meklēt palīdzību. Noteikti arī skolās, bērnudārzos speciālistiem vairāk jāpamana situācijas, kad bērns tiek pamests novārtā, kad var redzēt, ka ir kādas grūtības, ka bērns ir nevīžīgi apģērbts, izsalcis.