Pedofili un ķīmiskā kastrācija: Vai bargāki sodi atrisina problēmu?

FOTO: Vicki's Nature, CC BY-NC-ND 2.0

Tas, ka tiks pieņemti bargāki sodi par seksuāla rakstura noziegumiem, problēmu neatrisinās, ar šādu viedokli klajā nāca «Providus» vadošā pētniece Ilona Kronberga. 

«Emocijas ņem pārsvaru pār veselo saprātu,» tā par Liepājas pedofilijas lietu un sabiedrības aso reakciju attiecībā uz tiesas lēmumu diviem vīriešiem par to, ka viņi seksuāli izmantoja mazu meitenīti, piespriest piespiedu darbu, nevis reālu cietumsodu.

Ar savu nostāju šajā jautājumā Kronberga dalījās VI ikgadējā Starptautiskā konferences vardarbības pret bērnu novēršanai «Seksuālā vardarbība pret bērnu attiecas arī uz Tevi» laikā.

«Neviens likums nevar cilvēku pasargāt no nozieguma,» pauda Kronberga.

Viņasprāt, prasme adekvāti uzvesties ikdienā būtu jāapgūst gan pieaugušajiem, gan bērniem.

«No švaki audzinātiem bērniem sanāk draņķīgi pieaugušie. Un tāds ir dzīves likums. Neviens pedofils neatlido pie mums no Marsa. Viņi visi izaug mūsu sabiedrībā, kurā ir tikumība, godprātība un pareizās vērtības. Līdz ar to mēs baudām sava darba rezultātu. Saprotams, ka mēs domājam par sevi labāk, nekā īstenībā ir. Citādi mēs ar šādu rezultātu nesastaptos,» sacīja «Providus» pētniece.

Savā darbā viņa daudz domājusi par sodiem dzimumnoziedzniekiem: «Kad nāca žurnālisti un prasīja, vai tas ir normāli, ka viņam ir piespiedu darbs. (...) Es teicu – ir ok. Var tā būt. Un visi sāka mani ienīst.»

Šādi vērtējot, viņasprāt, patiesā problēma tiek atstāta malā: «Mums ir jāstrādā ar noziedzīgā nodarījuma iemesliem. Ir pilnīgi vienalga, vai viņš sēž cietumā, vai strādā piespiedu darbu. Ja vien nav pamata tiesai faktiski uzskatīt, ka cilvēks ir bīstams un tāpēc uz laiku, kamēr viņam sakārto smadzenes, viņš ir jāizolē no sabiedrības tiesas noteiktajā termiņā. Ja šāds moments nav un ir iespējams cilvēku uzraudzīt, tad sabiedrībai ir izdevīgāk, ka šis cilvēks strādā to pašu piespiedu darbu un maksimāli iegūst iespēju pilnvērtīgāk piedalīties probācijas programmās.»

Sabiedrības alkas pēc iespējami bargākiem sodiem pēc pētnieces domām liecina par tā saukto «strausa politiku».

«Mēs domājam, ka tad, ja pieņemsim bargākus sodus, kaut kas mainīsies. Tas nozīmē, ka tad mēs viņu neredzējām sabiedrībā no trīs līdz pieciem gadiem, bet tad mēs neredzēsim no četriem līdz astoņiem. Tas nozīmē, ka uz šo brīdi mēs iegūstam fantastisku bezatbildības telpu, kurā mēs varam nedarot neko, bet pieņemot ļoti populāru lēmumu, justies pseidodrošībā. Nedomājot par to, cik dārgi būs visai sabiedrībai un, iespējams, kādam no mums jāmaksā par to, kad attiecīgais žuļiks iznāks no cietuma,» konferencē sacīja Kronberga.

«Persona nedomā par darbības pretlikumību vai sodu tajā brīdī, kad izdara dzimumnoziegumu, bet domā par to, ko šīs personas izpratnē drīkst vai nedrīkst darīt ar otru cilvēku. Tas, ka mēs pieņemam sodu trīs līdz pieci gadi vai četri līdz astoņi, neko neizmainīs. Izņemot to, ka mēs arvien vairāk maksāsim nodokļos par ieslodzījumu vietu uzturēšanu,» pauda pētniece.

«Pie kā mēs esam pieraduši un kas mums ir mantojumā no padomju tiesībām – centrā ir sods. Tiklīdz notiek noziegums, mēs sākam domāt tikai un vienīgi par sodu. Cietušais mums vispār atiet otrā plānā. Jo viņa vienīgais pienākums kriminālprocesā ir palīdzēt valstij uzturēt apsūdzību, proti, prokuroram. Nākt un ziņot, liecināt utt. Pārējais, kas notiek ar cietušiem ir pa lielam vienalga,» rezumēja Kronberga.

Viņasprāt, cilvēku nav iespējams izmainīt «iespundējot», ja viņam ir emocionālas problēmas.

Kāds tad būtu risinājums? Pēc pētnieces teiktā būtu jāstiprina attiecības, kas veidojas vecākiem ar bērnu un vecākiem ar izglītības iestādi.

Pēc viņas teiktā noprotams, ka vecākiem ar savām mazajām atvasēm būtu vairāk jāpavada laika, vairāk jāpievērš uzmanība, lai nenokavētu brīdi, kad bērns jau ir noslēdzies sevī, vai viņam ir kādi citi uzvedības traucējumi, kas savukārt varētu novest pie atsvešināšanās, tādējādi, iespējams, padarot viņu par vieglāku mērķi dzimumnoziedzniekam.

Uz augšu