Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:54123] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Kandavas stacijā izkāpjam jau piekusuši, jo autobuss vilkās kā gliemezis, bet Tukumā stāvēja, tik ilgi kamēr pasažieri bija izpīpējuši visas savas cigaretes. Pirmais, kas Kandavā piesaistīja uzmanību, bija grafiti uz kādas saimniecības ēkas un plakāts, kurš vēstīja: Abavas senleja – Kurzemes Šveice. Tad nu mēs, šķērsojuši Abavu pa Latvijas vecāko akmens tiltu, metāmies iekšā Kurzemes Šveicē.
Čužu purvs atrodas pāris kilometru aiz Kandavas, un līdz 20. gadsimta 20. gadiem tajā tika iegūts saldūdens kaļķis. 1924. gadā šo izstrādi pārtrauca, tāpēc, ka tika atklāts, ka Čužu purvs patiesībā ir unikāls biotops, kā arī vienīgā vieta Latvijā, kur sastopama, kaļķainu vidi mīlošā krūmu čuža jeb klinšrozīte. Agrīnajos padomju gados, kad saimnieciskās prioritātes bija mainījušās, Čužu purvā tika ganītas govis un atkal tika iegūts kaļķis lauku apstrādei. Ar laiku zinātniekiem izdevās arī padomju funkcionārus pārliecināt par Čužu purva nozīmīgumu, un šodien tajā darbojas dabas liegums, savukārt bijušajās kaļķa atradnēs saimnieko abinieki. Čužas zied no jūnija līdz augustam, tāpēc mēs ziemas laikā redzējām tikai iesarkanus krūmiņus, kuri aug purva Rietumu daļā.
Tālumā redzama mednieku lakta un Abavas senkrasts, kurš purvu ieskauj kā māla bļoda. Uz norādes, kas ved uz Velna aci, «dabas draugi» ar melnu flomāsteru uzšņāpuši «nav vērts», tomēr neņemam vērā šo ieteikumu un turpinām ceļu. Nonākam pie lepnas savrupmājas, kuras iežogotajā pagalmā rāmi guldz Latvijas dabas piemineklis ar paaugstinātu sērūdeņraža līmeni. Žogs uzticīgi sargā avotu no pārāk izslāpušajiem purva apmeklētājiem un ļauj, ērti atbalstoties, vērot avotu no 20 metru attāluma.
Kaļķakmens un purva ūdeņu mijiedarbības rezultātā lieguma teritorijā ir izveidojušies arī vairāki ar žogu nenorobežoti sērūdens avoti, kuri – līdzīgi kā Ķemeros – ar degunu ir sajūtami krietni agrāk nekā ar acīm. Kodīgā, vecas olas atgādinošā smaka nekādi neliecina par kaut ko ārstniecisku, tomēr vēstures avoti vēstī, ka līdz pat 1940. gadam te atradās dziedniecības iestāde reimatisma ārstēšanai.
Purva taka ir īsa un nerada pārgājiena gandarījumu, tāpēc vēlams to kombinēt ar citiem dabas vai kultūras objektiem, piemēram, Abavas Velnalu un Velnakmeni vai Kandavas vecpilsētu, kas veikli paslēpusies aiz pilskalna.