Problēma, kas nepazudīs, ja par to nerunāsim

Sintija ir aptuveni 30 gadus veca sieviete. Skaista, enerģiska, gana kolorīta. Pirmais iespaids neliecina par pašapziņas problēmām vai sevī ierāvušos un nobijušos «pelēko lauku peli». Uz maniem jautājumiem viņa atbild raiti un konkrēti, vien brīžiem nedaudz saminstinās, jo notikumi no atmiņas nu jau ir nedaudz pagaisuši. Tiesa, kad aicināju viņu uz sarunu, pirmā atbilde, ko saņēmu, bija: «Es nezinu, vai no tā kas mainīsies, ja mēs par to runāsim. Kāda jēga? Kam tas ir vajadzīgs?»

Jāatzīst, ka ir diezgan grūti atbildēt uz šiem jautājumiem pāris vārdos. Man šķiet, ka, pirmkārt, tas ir vajadzīgs visiem mums kā sabiedrībai, lai apzinātos, ka vardarbība nav tikai margināliju vai sociāli nelabvēlīgu sabiedrības slāņu «padarīšana», ka tā notiek ikdienā tepat mums blakus. Iespējams, blakus dzīvoklī vai pat ar mums tuviem cilvēkiem, kuri aiz kauna vai bailēm to rūpīgi slēpj.

Otrkārt, tas ir vajadzīgs šādām sievietēm, kuras, dzīvojot vardarbīgās attiecībās, jūtas izmisušas, vientuļas un pagalam bezspēcīgas. Problēma nepazudīs, ja mēs par to nerunāsim. Problēma nepazudīs, ja mēs neiemācīsimies to vismaz atpazīt. Un – galu galā – problēma nepazudīs, ja mēs nesauksim vainīgos pie atbildības. Tāpēc, manuprāt, šādas sarunas ir pirmie soļi. Smagi, bet bezgala vērtīgi soļi.

Tolaik Sintija bija vien 17 gadus veca, dzīvoja mazpilsētā un mācījās vidusskolā. Gints (vārds ir mainīts) bija četrus gadus vecāks.

«Viņš bija mans pirmais vīrietis, ar kuru pārgulēju, un arī pirmajā reizē paliku stāvoklī. Mēs sarunājām, ka taisīsim abortu, taču to uzzināja mani vecāki. Viņi pateica, ka mums jāpaliek kopā, ka par abortu nevar būt ne runas. Ja es uztaisīšot abortu, tad viņi neļaušot man ar viņu vairs tikties. Tā kā Gints apgalvoja, ka mani ļoti mīlot un nespētu pārdzīvot atšķirtību no manis, tad piekrita bērnu saglabāt. Viņš mani bildināja, taču es pateicu «nē». Kāpēc? Šaubījos. Bija tikai otrais mēnesis, sazin kas vēl varēja notikt. Un arī notika...»

Pēc meitiņas Baibas (vārds ir mainīts) piedzimšanas Sintijas tēvs iekārtoja Gintu darbā vietējā automašīnu servisā. Pēc kāda laika vīrietis, kuram šis serviss piederēja, pārcēlās uz ārzemēm un uzņēmumu pārdeva Gintam, kuram tolaik bija 21 gads. «Papildus darbam servisā viņš iesaistījās vēl vairākās haltūrās un projektos, tāpēc mājās nāca arvien vēlāk un vēlāk. Beigās jau viss bija aizgājis tik tālu, ka viņš mēdza atnākt mājās sešos no rīta, nomazgāties, stundu pagulēt un atkal iet uz darbu. Man viņš visu laiku teica, ka iet uz darbu.»

Pēcāk Ginta draugi sākuši Sintijai teikt, ka tas ne tuvu nav tikai darbs: «Bija tusiņi un dzeršana. Protams - jauns džeks, kuram pēkšņi ir uzradusies nauda, tāpēc apkārt visu laiku ir draugi un arī meitenes. Es viņu pārbaudīju un pieķēru, ka viņi sēž pa naktīm servisā kopā ar meitenēm un dzer. Tad arī sākās skandāli. Es viņam pārmetu, bet viņš, nevarot izturēt spriedzi, sāka pacelt pret mani roku.»

No sākuma bijusi tikai grūstīšanās vai saķeršana aiz rokām. Pirmā «īstā» reize bijusi vasaras sākumā, kad Gints iesitis Sintijai pa seju. «Man pēc tam bija zila acs. Viņš gan pats toreiz nobijās. Neļāva man tikties ar vecākiem, lai viņi neierauga. Atceros, ka vecāki atveda no laukiem zemenes, bet viņš pats nogāja tām pakaļ, neļāva iet man, izdomāja kaut kādas atrunas, kāpēc nevaru nonākt. Nākamā reize bija pēc mēneša. Viņš atkal sita pa seju, bet netrāpīja pa aci, bet gan pa pieri. Virs uzacs bija pamatīgs zilums.»

Brīžos, kad darbi nevedušies tik labi, kā gribētos, un naudas bijis mazāk, skandalēšanās bijusi izteiktāka, jo Gints bieži nācis mājās dzēris. Pēc tam Sintija uzzināja, ka viņš regulāri tiekas ar citu sievieti. «Es viņam to pateicu, un, protams, sakasījāmies. Viņš mani pagrūda, pateica, ka mājās vairs nedzīvos, un aizgāja prom. Pēc nedēļas viņš tomēr atnāca atpakaļ.»

Visi skandāli notikuši meitas klātbūtnē, kura tolaik bijusi gadu veca. «Es nevienam neko neteicu, jo es jau biju tā, kas viņam krita virsū. Es jau zināju, ka viņu ar saviem pārmetumiem izaicinu, bet savākties un neko viņam neteikt es arī nevarēju. Maniem vecākiem īsti nebija jēgas ko teikt, jo tad man būtu jāiet dzīvot atpakaļ uz laukiem, kur viņi mani kontrolētu. Man būtu jāsēž mājās ar meitu, man nebūtu vispār nekādas dzīves.»

Pēdējā «liktenīgā» reize bijusi augustā. «Viņš atnāca mājās un atņēma man telefonu, jo bija uzzinājis, ka es ar kādu sarakstos. Tā tas bija, jā, taču tā bija tikai sarakstīšanās. Es ar citiem nesatikos, jo tas nemaz nav iespējams, ja visu laiku esi mājās ar mazu bērnu.

Es centos telefonu atņemt, bet viņš mani grūda prom un sauca par mauku. Beigās viņš mani pagrūda tik spēcīgi, ka es ar pakausi atsitos pret virtuves galda stūri un zaudēju samaņu. Es pamodos no tā, ka viņš man lēja virsū aukstu ūdeni un pļaukāja seju. Kad viņš mani sita, Baiba stāvēja gultiņā un raudāja.

Pēc tam viņš aizgāja prom ar visu manu telefonu. Nomierināju Baibu un aizgāju gulēt. Kad pamodos nākamajā rītā, ļoti sāpēja galva. Tagad tas viss ir diezgan miglā tīts. Es atceros, ka gāju augšā pie kaimiņienes, jo gribēju piezvanīt mammai, lai man atbrauc pakaļ un aizved uz slimnīcu, un ieskatījos koridora spogulī. Man bija zilas abas acis un sadauzīts deguns, viss bija piepampis, galva izskatījās divreiz lielāka.»

Sintija no sākuma zvanījusi tētim, bet viņš necēlis. Pēc tam zvanījusi mammai, bet sev par nepatīkamu pārsteigumu saņēmusi atbildi, ka pašai vien būs jātiek galā, jo tētis uz lauka strādājot un nevarot nekur aizbraukt. «Biju diezgan šokā un nezināju, ko darīt. Pēc tam tētis man pārzvanīja, es visu izstāstīju, un viņš uzreiz brauca man pakaļ.

Kad tētis mani ieraudzīja, viņam atkārās žoklis. Uzreiz aizveda uz slimnīcu, kur man salika atpakaļ lauzto degunu un apkopa.

Tētis tikmēr aizbrauca pie Ginta uz darbu, sadeva pa galvu, atbrauca atpakaļ un paņēma mani no slimnīcas. Aizbraucām uz dzīvokli, savācām mantas un aizbraucām uz laukiem.»

Uz manu jautājumu, kāpēc «lietas» tika kārtotas bez policijas, Sintija vien skeptiski atkal nosaka, ka tam nav jēgas.

«Uz policiju iet nav vērts. Tā ir mazpilsēta. Neviens nekur neiesaistīsies, jo visi cits citu pazīst. Man nešķiet īsti vērtīgi iet uz policiju vai zvanīt kaut kādiem uzticības tālruņiem. Kāda jēga?

Tikpat labi es to varu pastāstīt draudzenei. Varbūt Rīgā no tā arī būtu kaut kāda jēga, bet ne jau mazpilsētā. Ko policija izdarīs? Viņi jau nepiešķirs man neaizskaramību vai nevedīs uz dzīvokli, kur viņš mani vairs nekad nevarētu atrast. Ja es par viņu būtu ziņojusi policijai, tad pēc tam dabūtu vēl vairāk. Es domāju, ka no tā baidās arī lielākā daļa sieviešu – ka viņš nenobīsies un negūs mācību, bet gan sadusmosies vēl vairāk. Tur pat nav jābūt jaunai un nepieredzējušai, kāda biju es. Tā notiek arī ar pieaugušām sievietēm, kurām ir izglītība un labi darbi. Turklāt tā ir tava ģimene. Ja tu nodod vīru, kā tu pēc tam pateiksi bērniem, ka mani jūsu tētis sita, tāpēc es viņu nodošu policijai. Padsmitnieki varbūt arī sapratīs, bet kā lai to ieskaidro četrgadniekam? Sievietes bērnu dēļ ar daudz ko samierinās.»

Pēc tam Sintija ar Gintu vairs netikās. Dzīvokļa pārdošanu, kas par Sintijas vecāku naudu bija nopirkts uz Ginta vārdu, kārtoja vecāki. Pirmo reizi satikušies pēc diviem mēnešiem Baibas kristībās, jo Ginta mamma uzstāja, ka bērns ir jānokristī. Tolaik viņš jau dzīvojis kopā ar citu sievieti. Pēc tam ik pa laikam Gints sācis ņemt Baibu pie sevis, taču tas beidzies brīdī, kad Baiba pateikusi Sintijai, ka pie tēta vairāk nebrauks, jo viņai tur nepatīk.

«Kopš tā laika meitu pie sevis arī vairs nav ņēmis. Alimentus vēlāk caur tiesu piedzinām, jo viņš domā, ka es visu naudu tērēju sev. Pašā sākumā tie bija 30 lati, šobrīd ir 100 eiro, kurus arī viņš dod ar gariem zobiem. Man tas nav, protams, saprotams. Tu savu bērnu neapsveic ne dzimšanas dienā, ne vārda dienā, ne Ziemassvētkos. Neko nedāvini, nekur neved, neņem pie sevis, bet domā, ka es naudu tērēju sev! Kā tev vispār nav kauna? Tas sāp visvairāk.»

Sintija zinot, ka Gints sit arī sievieti, ar kuru dzīvo kopā šobrīd.

«Ja tu izdari ko tādu vienreiz, tad darīsi to atkal. Tas ir tevī iekšā, neatkarīgi no tā, ar kādu sievieti dzīvo. Tā ir vājuma pazīme. Dziļi iekšā, protams, man bija cerība, ka tas viss mainīsies. Es domāju, ka katrai sievietei tāda cerība ir. Ka viņa būs īstā, kuras dēļ viņš mainīsies. Ja viņš pirms tam sita visas savas astoņas sievas, tad mani jau nu noteikti viņš vairs nesitīs.»

Sintija atzīst, ka šīs pieredzes dēļ viņa nevienam tā īsti līdz galam neuzticas, un ikvienās attiecībās dzīvē ir piezagusies doma, ka kas tāds varētu atkārtoties. «Arī ar tagadējo vīrieti. Es zinu, ka viņš man nekad neko nespētu nodarīt, taču brīžos, kad sastrīdamies, mani atkal piemeklē vecās bailes. Viņš visu zina, es viņam izstāstīju, tāpēc tad, kad viņš redz, ka es sāku trīcēt, viņš uzreiz nāk klāt un saka, ka viss ir kārtībā. Ļoti daudzi strīdi ir beigušies tikai tāpēc, ka viņš saprot, ka esmu pārbijusies. Tas nav aizmirstams. Noteikti nē. Cilvēks jau vienmēr atceras tikai slikto.»

Kā no tā izbēgt? «Laikam sievietei pašai ir jābūt pietiekami drosmīgai, lai saņemtos un vienkārši aizietu prom. Ja tev ir mazi bērni, un pilnībā materiāli esi atkarīga no vīra, tad tu nesūdzēsies policijai.»

Vaicāta, vai tiešām neviens nepamanīja notiekošo un necentās iejaukties, Sintija vien atkal skeptiski nosmej: «Latvieši jau nekur neiejaucas. Rīgas centrā var nokrist cilvēks ar sirdslēkmi, bet viņam visi ies garām, jo domās, ka tas ir jēgu pārdzēris bezpajumtnieks. Kur nu vēl jauksies citu ģimenes lietās!»

Resursu centra sievietēm «Marta» juriste Zane Zvirgzdiņa atklāj, ka šobrīd novērojama vardarbības atpazīšanas palielināšanās: «Ar katru gadu pieaug tiesā iesniegto un apmierināto pagaidu aizsardzības pret vardarbību pieteikumu skaits. Pieaug arī personu skaits, kas vēlas saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu no vardarbības cietušām pilngadīgām personām. Tomēr, domājams, ka šāds pieaugums skaidrojams nevis ar pašas vardarbības palielināšanos, bet gan ar tās labāku atpazīšanu. Arvien vairāk sievietes apzinās savas tiesības vērsties pēc palīdzības vardarbības ģimenē gadījumā.»

Iemesli, kāpēc sievietes neziņo par ģimenē piedzīvoto vardarbību, ir dažādi. «Kā izplatītākos var minēt kaunu un atbalsta trūkumu, izolāciju, bailes un bezspēcību, līdzatkarība un savu vajadzību apspiešanu, naudas trūkumu un mājokļa problēmu, kā arī mīlestību un cerību: «Viņš apsolīja, ka nekad vairs tā nedarīs!». Ir aplēsts, ka sievietei ir nepieciešami septiņi aiziešanas mēģinājumi, lai pilnībā pārtrauktu vardarbīgās attiecības. Līdz ar to, pat ja sieviete pie varmākas atgriežas, tad viņa tomēr ir jau vienu mēģinājumu tuvāk, lai aizietu no viņa pavisam,» atklāj Z.Zvirgzdiņa.

Latvijā šobrīd par «Vardarbību ģimenē» nav atsevišķs noziedzīga nodarījuma pants Krimināllikumā, un sods par vardarbību ģimenē tiek noteikts atkarībā no vardarbības veida un miesas bojājumu smaguma pakāpes pēc vispārīgajiem pantiem. «Un tomēr vardarbība ģimenē tiek ņemta vērā kā atbildību pastiprinošs apstāklis, nosakot sodu. Līdz ar to pēc Latvijas Krimināllikuma vardarbība pret tuviem cilvēkiem būtu sodāma pat smagāk nekā pret svešiem, kas nav vardarbības veicēja tuvinieki,» skaidro juriste.

Resursu centrs sievietēm «Marta», kas piedāvā no vardarbības cietušu sieviešu rehabilitāciju (sociālā darbinieka, psihologa un jurista pakalpojumi), uzskata, ka vardarbības dekriminalizācija, kā tas ir noticis Krievijā, ir būtisks solis atpakaļ cīņai ar vardarbību ģimenē. «Varmāku saukšana pie atbildības skaidri parāda valsts nostāju, ka vardarbība ģimenē nav pieļaujama un netiek attaisnota, un ir viens no būtiskākajiem līdzekļiem, lai vardarbību mazinātu.»