Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:54803] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Pa šo tiltu vēl 1961. gadā maršrutā Liepāja–Rucava kursēja mazbānītis, tomēr šodien tilts ir atstāts likteņa varā un tā pakājē makšķernieki no zariem ir uzbūvējuši patvērumu no lietus. Apņēmīgi uzrunājam vienu no makšķerniekiem – sirmu kungu ar laipnu seju – par iespējām šķērsot upi neupurējot savu veselību. Vitautas sākumā cenšas mums atbildēt latviski, tomēr ātri vien izrādās lietuvietis un lūdz atļauju turpināt sarunu krieviski. Viņš mums iesaka kādu vietu, kur iespējams šķērsot upi brienot, tomēr mēs, bažīgi salīdzinot saņemtos ieteikumus ar to, ko rāda karte, nolemjam izmantot sliņķu metodi un pie ūdenskrituma maksimāli tuvu piebraukt ar mašīnu.
Gājiens līdz ūdenskritumam rada pretrunīgas sajūtas, jo mežs ir apsaimniekots un spēcīgi jūtama cilvēka klātbūtne tā ainavas veidošanā. Mežā redzamas smagās tehnikas izbraukātas rises un pavisam nesen iztīrītas grāvmalas. Pa kreisi plešas cirsma, kur no meža atlikušas vien dažas nīkulīgas priedītes. Šādās vietās mežs šķiet kluss un nedzīvs. Visai drīz nonākam pie strauta, kurš par spīti visam neatlaidīgi plūst uz Bārtu un baro savu ūdenskritumu. Virs ūdenskrituma lidināmies pamanām zivju dzenīti, kas ar savu spoži zilo spalvu atdzīvina kluso ainavu un mūsu dienu padara par izdevušos, ļaujot ievilkt ķeksīti putnu vērošanas dienasgrāmatā.
Ūdenskrituma augstums ir apmēram 2,2 metri, tomēr laikā, kad esam ieradušies, ūdenskritums ir sadalījies divos pakāpienos. Dūkupju strauta, ko drīzāk varētu saukt par grāvi, palu laikā sanestie koki pamatīgi aizšķērso ceļu. Var redzēt, ka ūdenskrituma apetīti palu laikā nespēj apmierināt tikai upes gultne, tāpēc tas grauzies gravas sānos, atstājot tur savu zobu nospiedumus. Nedaudz tālāk redzams informācijas stends, no kura ūdenskritums jau ir paspējis krietni attālināties.
Skaistākā piedzīvojuma daļa sākas uzreiz aiz ūdenskrituma, kad posmā līdz Bārtai apskatāma Dūkupju strauta grava, kuru izveidojis bēgošais ūdenskritums. Pāri gravai palu laikā, visticamāk, krīt vairāki sezonāli ūdenskritumi, tomēr šodien to vietā redzamas vien mitras sliedītes. Ieteka Bārtā ir akmeņaina, un pati Bārta plūst mierīga kā laipns smaids.