/nginx/o/2018/07/30/11128981t1hd8c2.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:55161] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Bija pats vasaras sākums, laiks bija karsts, un debesis bija pārsteidzoši skaidras. Paēduši lepnas pusdienas ciematā, ko kādreiz dēvēja par Fēliksbergu jeb laimīgo kalnu, dodamies iekšā suitu zemēs, Alsungas virzienā. Leģenda vēsta, ka šo nosaukumu vieta ieguvusi, pateicoties kādam kapteinim, kurš negantas vētras laikā apsolījis uzcelt baznīcu tai vietā, kur izdosies laimīgi izkļūt krastā. Par glābēju izrādījās kāds sēklis netālu no mūsdienu Jūrkalnes stāvkrasta, un šādi ciematiņš tika pie baznīcas.
Pirmos astoņus kilometrus, līdz pat Užavas upes palienu pļavām, ceļš ir kluss un ved cauri bieziem un koši zaļiem skuju koku mežiem. Izbraukuši no meža, uzreiz nonākam spožo saules staru apšaudē un braukšana kļūst lēnāka. Tai brīdī vēl nezinājām, ka šovasar līdz nākamām siltajām dienām nāksies gaidīt vēl ļoti ilgi, tāpēc īpaši nepriecājāmies. Pie tilta pār Užavu ir apstājusies mašīna un ar smaidiem sejā vēro, kā te, vēl sīciņajā upītē, izkāris mēli atveldzējas un smaida pretī pinkains labradors.
Suitu zemēs kādreiz valdīja katoļticīgais Johans Ulrihs fon Šverins, kurš savai ticībai pievērsis pakļautībā esošo novadu ļaudis. Ar to nav bijuši mierā kaimiņu novadu muižnieki. Pēc tam, kad Johans no savām zemēm izdzinis visus luterāņu mācītājus, muižnieku pacietība ir bijusi izmelsta, un 1637. gadā tie ar viltu viņu noindējuši. Ja var ticēt nostāstiem, apkārtējo novadu iedzīvotāji valdniekam uzticīgos katoļus saukuši par viņa svītu, un tieši no šī vārda tad arī ir cēlies suitu nosaukums.
Alsungai izbraucam cauri vienā rāvienā. Netālu no Ēdoles pils, kādas ēkas pagalmā viegli iereibuši un ļoti laipni cilvēki izmetušies puspliki un cep gaļu. Latvijas nākotne ir laukos, ko apliecina kuplais bērnu bariņš, kas dragā pa bedraino pagalmu ar visiem iespējamiem minamiem, velkamiem un stumjamiem transportlīdzekļiem.
Aiz Īvandes griežam nost no lielceļa un pa galvu reibinoši stāvu ceļu nobraucam līdz kādreizējā dzelzceļa atstātajai stigai. Pēc diviem kilometriem krūmos noslēpjam savus braucamos un dodamies meklēt Baltavotu un Melnavotu, kas ievietoti aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu sarakstā. Dīvainākais ir tas, ka it kā tik parastos brikšņos var atrasties kaut kas tik pārsteidzošs. Baltavots ir bieži apmeklēts un, spriežot pēc dažādos virzienos vedošām taciņām, apmeklētāji nonāk te arī no citām pusēm.
Baltavots pārsteidz ar savām kāpjošajām smiltīm un, no augšpuses raugoties, atgādina verdošu smilšu katlu. Avots ap savu izplūdes vietu izveidojis dziļu dīķi, kura dibenā redzama nemitīga smilšu kustība. Baltavots tiek uzskatīts par svētavotu, kura apkārtnē apmeklētāji joprojām piekopj kādu tradīciju. Teika vēsta, ka Baltavota iztekošā strauta ūdenim piemītot dzīvinošs spēks, tāpēc avota apkārtnes koki ir nokaisīti ar dažādām lentītēm un citiem priekšmetiem – tie esot ziedojumi, kas ir atstāti apmaiņā pret avota ūdeni.
Melnavotu pēc ilgstošas maldīšanās mums tomēr neizdodas atrast, tomēr internetā pieejamā informācija liecina, ka tas esot noslēpumaināks nekā tā baltais brālis – tā kāpjošais ūdens ir melns, pateicoties biezajam kūdras slānim. Apstākļus vēl noslēpumainākus padara internetā atrastās ziņas par it kā esošu trešo avotu, kuram gan nav nosaukuma, bet tas, līdzīgi kā abi pārējie, ir liels un kāpjošs. Mums ir jāsteidzas uz pēdējo Kuldīga–Rīga autobusu, tāpēc meklējumus atstājam uz nākamo reizi.