/nginx/o/2018/07/31/11132991t1h9ac9.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:55438] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Šī mums ir svarīga diena, jo no rīta mēs reģistrējam savu laulību. Uzreiz pēc tam, kad Elizabete iesniegusi savu pasi uzvārda papildināšanai, dodamies Alūksnes virzienā, lai pa ceļam iegrieztos apskatīt Kalamecu un Markūzu gravas. Nereti pats brauciens uz dabas objektu ir patīkams emocionāls piedzīvojums. Ārā ir pasakaini saulaina diena, pļavās ganās zirgi, un Pleskavas šoseja nešķiet vis vienmuļa un nogurdinoša, bet veido stāstu par Latvijas dabu.
Pēc pagrieziena uz Gaujienu ceļš sapurinās un kļūst rotaļīgs. Līkumi seko cits citam, un te jau mēs braucam cauri laukiem, lai pēc mirkļa slīdētu cauri alejai, līdz attaptos ciematā ar lepno Gaujienas muižu. Gaujienā nogriežam uz Mežciema pusi un kādu ceļa gabaliņu braucam cauri skaistam silam. Šādas ainavas silda sirdi. Vietējie ir viesmīlīgi un krustojumos izvietojuši norādes, kas ved uz dabas brīnumu.
Dodamies krūmu virzienā, kur acīmredzot atrodas ieeja Kalamecu gravā. Visapkārt krūmiem plešas tikko aparts lauks, pa kuru, siltās novakares gaismas uzmundrināts, čakli rosās traktoriņš. Taciņas sākumā ir novietota zaļa ozollapa, kas informē, ka šī teritorija ir aizsargājama, bet uz ceļa guļ vientuļš gumijas zābaks. Jau braucot šurp, raizējāmies par to, vai upītē būs ūdens, jo sen nav lijis. Mūsu raizes apstiprina knaps strautiņš, kas vietām spēj no sevis izspiest vien gliemeža pēdas nospiedumam līdzīgu sliedīti.
Kalamecu gravas priekšnesumam ir lieliska dramaturģija un satriecoša scenogrāfija. Tas sākas mierīgi un pakāpeniski – ar zemiem ūdenskritumiem un šauriem atsegumiem. Un tad pēkšņi abās pusēs parādās plašas dolomīta atsegumu sienas ar iespaidīgām pārkarēm. Tik pat strauji grava beidzas un turpina līkumot kā šaura akmeņiem piekaisīta upīte. Atpakaļceļā vēlreiz izbaudām Latvijas dabā tik reti sastopamu ainavu un izlienam no krūmiem atpakaļ ikdienībā, kur neatlaidīgi velēnu turpina uzplēst sarkanais traktoriņš.
Kalamecu grava atrodas pie Igaunijas robežas, un norādes uz to parādās vien pie pašas gravas. Nomaļā atrašanās vieta visticamāk arī ir iemesls tīrībai, kas tur valda, jo, atskaitot gumijas zābaku, no krūmiem mēs atgriezāmies vien ar Cēsu alus bundžiņu. Starp citu, Cēsu alus bundžas ir biežāk sastopamais atkritums dabas objektos. Tas ir jocīgi, jo un man agrāk šķita, ka šo alu neviens vairs nedzer. Atstāsim pēc sevis dabu tīrāku!