/nginx/o/2018/07/31/11135000t1h55fd.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:55571] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Interesi par šo dabas objektu rada internetā nejauši uzieta pagājušā gadsimta sākuma bilde, kurā redzams iespaidīgs ūdenskritums, līksmi tūristi un upi šķērsojošs koka tilts. Ūdenskritums bija populāra tūristu apskates vieta – tik populāra, ka pat rotājusi kādu caristiskās Krievijas pastkartīti. Otra bilde datēta ar 1935. gadu; attēlā redzamie vīrieši nopietni pozē ap ūdenskritumu, kura augstums mērāms divu cilvēku augumā. Nepatīkams ir mans pārsteigums, kad uzzināju, ka 20. gadsimta 50. gados ūdenskritumu saspridzināja, lai iegūtu izejmateriālus kaļķa ražošanai, kas notika turpat, tuvējā kaļķa ceplī. Ironiski, ka ar saspridzinātās rumbas akmeņiem kaļķa pieticies vien divām krāsnīm.
Mūsdienās tūristi Riežupes rumbai parasti šauj garām, lai apskatītu nedaudz tālāk esošās smilšu alas, tomēr es nostāju ceļa malā un pa mazu taciņu pazūdu mežā. Jau visai ātri atrodu krūmos ieaugušo kaļķu cepli, kurā pirms apmēram 70 gadiem pazuda krietna daļa no Riežupes ūdenskrituma. Grūti noticēt, ka padomju laikā turpat aiz cepļa mitinājies «Rīgas vīnu» rūpnīcas cehs, kas ražoja manā bērnībā tik slaveno «Dzirkstošo veldzi». Pēc neilga gājiena nonāku pie pašas Veldzes upes, kura šodien neattaisno savu skaisto nosaukumu, jo no upes palikuši pāri vien akmeņi un dažas peļķes.
Pa kreisi garajā zālē aiziet knapi pamanāma sliedīte, kura visticamāk ved līdz Veldzes ūdenskritumam. Redzot sauso upes gultni, nekādas skaisto skatu cerības neloloju, vien mierinu sevi ar domu, ka būs iespēja redzēt, kā tad izskatās rumba bez ūdens. Šķiet, ka pirms manis sen neviens te nav gājis, dodot man iespēju ar plikām kājām pārraut visus ērkšķainos staipekņus, kas te saauguši. Pēc īsas klumpurēšanas cauri krūmiem un dažu grāvīšu šķērsošanas nonāku pie rumbas, kur laiks ir apstājies. Tik savādi izskatās upe, kas nevis visiem spēkiem raujas uz priekšu, bet ir apturēta – tā lūdzoši stāv, plaukstās turot savu saziedējušo un sasmakušo ūdeni, un gaida lietu.
Nokratu domas par sauso Veldzi un dodos meklēt Riežupes ūdenskritumu, kuram jābūt kaut kur netālu. Šķērsoju Veldzes gultni un nonāku uz skaista celiņa, kurš, aizlīkumojot gar lielu un žuburainu priedi, iznāk no meža pie kādas saimniecības. Žogu nekur nemanu, un neviļus iezogas domas par suņiem, kuri līdzīgās vietās šad tad mēdz uzrasties. Lai sajustos drošāk, no zemes paceļu nelielu koka gabalu un dodos tālāk.
Pa celiņu, kas līdzinās vietējai serpentīna versijai, ejot lejup no gravas, nonāku līdz Riežupes rumbai. Pati Riežupe (saukta arī Reža, Režupe, augštecē Ēģenieku grāvis, Mizas grāvis, vidustecē – Rimzātupe) arī ir cietusi no sausuma, tomēr tā turpina plūst. Riežupes rumba ir neparasti ainavisks pakavveida formas ūdenskritums, kurš mana apciemojuma laikā, pateicoties zemajam ūdens līmenim, ir viegli šķērsojams. Rumbas pakājē mani pārsteidz bariņš ar dzeltenīgi oranžām zivīm, kuras šo vietu padara vēl brīnumaināku.