/nginx/o/2018/07/31/11137442t1h6299.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:55753] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
«Suns!» apslāpēti iekliedzas Elizabete un cieši ieķeras man elkonī.
Pa dzeltenām lapām piebirušu meža ceļu mūsu virzienā nāk sirms kungs. Viņš iesmēķē un izpūš dūmus, cigareti neizņemot no mutes. Viņam līdzi ir paliela auguma vilku aitu suns. Netālu no mums suns vairs nespēj noslēpt sajūsmu par nenovēršamo tikšanos un pēdējos soļus veic, nedaudz ieliecies un stīvi luncinot asti. Jautāju kungam, vai suns gadījumā mūs neapēdīs, uz ko viņš atbild, ka suns normālus cilvēkus neēdot.
Smēķējošais vīrs ir tā ap septiņdesmit, bet suns izskatās jauniņš un neuzkrītoši cenšas palēkties un nolaizīt man seju. Vienmēr ir patīkami satikt vietējos, īpaši mežā. Mūsu jautājums par kritenēm veco kungu nepārsteidz. Diez vai vispār kaut kas viņu spēj pārsteigt. Rādām uz karti, kurā attēlotas ievērojamākās apkārtnes kritenes un jautājam, kā labāk līdz tām nokļūt. Viņš, cigareti no mutes neizņēmis, stāsta, ka mežā ir sakrituši koki un taciņas vairs nav izejamas, lai nākam viņam līdzi, viņš parādīs labāku ceļu. Kā izrādās suni sauc Rembo, lai gan vairāk pēc Rembo izskatās viņa saimnieks.
Ar kritenēm saistīti daudzi stāsti un leģendas. Kādam zeme esot aprijusi govi, citam zirgu, trešajam zeme atvērusies zem pirtiņas, kura tad arī pazudusi ar galiem. Skaistkalnes pusē iedzīvotāji, līdzīgi kā Rembo saimnieks, jau ir pieraduši pie kritenēm, jo tieši te vērojamas Latvijā nozīmīgākās karsta kritenes – sarežģīta ģeoloģiska parādība, kas norisinās pazemē. Ūdenim izskalojot šķīstošos iežus, tai skaitā ģipšakmeni, pazemē veidojas tukšumi, un, tiem pakāpeniski palielinoties, zemes virsējie slāņi zaudē pamatu un iebrūk.
Smēķējošais Rembo saimnieks, kura cigarete, šķiet, īsāka nekļūst, stāsta, ka tepat ceļa malā esot divas kritenes. Patiesi, ceļš izlīkumo starp divām dziļām gravām! Viņam pašam viena tāda kritene esot iebrukusi taciņā, kas vedusi uz pirti. Kungs iet lēnām un aizrautīgi stāsta dažādus kriteņu stāstus un to, kā vētra ir sagāzusi mežā kokus. Dažas kritenes esot jau ļoti senas un to varot noteikt pēc lielajiem kokiem, kas aug tajās. Pēc brīža mums jāšķiras, kungs aiziet pa lielo ceļu, mēs nogriežam mežā. Rembo vēl kādu sprīdi nāk mums līdzi, kamēr saimnieks to ar lielām pūlēm sasauc.
Mežā ir rudens. Sakrituša lapas, vētras sagāzti koki un kritenes, kuras ir piepildījis jau vairākas nedēļas no debesīm krītošais ūdens. Lai, tā teikt, labāk saaugtu ar mežu, jau pēc 10 minūtēm esam piebriduši zābakus un, kārpoties pāri nolauztajiem kokiem, sasmērējuši drēbes. Mežs vislabāk smaržo tieši šādās siltās rudens dienās. Atrodam trīs meža ezeriņus, kuri radušies dziļu kriteņu vietās, un neskaitāmas brūna ūdens pielietas dobes, kuras sparīgi papildina pa gabalu sadzirdamas urdziņas.
Atpakaļceļā izejam uz tā paša rudenīgā ceļa. Brienam pa mirušajām lapām un apspriežam negaidīto tikšanos ar kungu. Tālumā ierejas suns, droši vien Rembo.