/nginx/o/2018/07/31/11140290t1h256e.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:55832] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Pirmos Egļupē sastopam jauniešus Helovīna tērpos un izkrāsotām sejām. Ir agrs rīts, un izskatās, ka vētrainās svinības viņiem prasījušas daudz spēka. Šodien ir Elizabetes dzimšanas diena, tāpēc uz mežu esam paņēmuši arī draugus. Šodienas distance ir 27 kilometri – viens kilometrs katram gaviļnieces gadam. Iesildām vilcienā iestīvējušos locekļus, uztaisām uzmundrinošos vingrinājumus un, izvēloties garāko no iespējamajiem maršrutiem, cauri mazdārziņu kooperatīvam dodamies Stīveru virzienā.
Pie rūpīgi iekoptajām Lielberģu mājām ganās divas kazas un govs. Lopiņi izskatās piebaroti un drosmīgi. Tiklīdz sajūsminātie pilsētnieki piestāj, lai uzņemtu dažas bildes, kazas sinhronā riksī dodas mūsu virzienā. Pēc apmēram kilometra griežam pa kreisi un ejam pa omulīgu meža celiņu, līdz to aizšķērso lieli dzelzs vārti. Tālāk pa mežu līkumojam gar augstu žogu, un tas ir tā vērts. Mežs ir viegli ejams, un tā zemsedzē ir dziļi iespiedušies kristālskaidri strautiņi, kas atšķiras no parasti redzamajiem tumšajiem mežu grāvīšiem.
Grupā parādās pirmie sajūsmas izsaucieni –, šķiet, ka esam jau dabūjuši tā saucamo pārgājiena sajūtu. Cauri krūmiem jau ir saskatāms dzirnavu šūnakmens mūris, pļava ar trīs brangiem ozoliem un divas kailas sievietes. Mēs apmulstam un kādu mirkli nelienam laukā no krūmiem. Kā lai nepeldas dzirnavu dīķī, ja ticējumi vēsta, ka šeit esošajiem avotiem ir ne tikai dziedniecisks spēks, bet tie veicina arī skaistumu?
Dzirnavu dīķa gultne ir savdabīga un rada iespaidu, ka ūdens ir tirkīzzils un neticami tīrs. Zilo krāsu avota gultnei piedod devona laikmeta zilganā glūda jebšu ļoti plastisks māls, parasti pelēkā vai zilganpelēkā krāsā. Līdzās dīķim jeb kā to citos avotos mēdz dēvēt – dzirnavezeriņam – novietota piemiņas zīme vienam no pirmajiem latviešu tēlniekiem – Teodoram Zaļkalnam. Kā izrādās, ainaviskās šūnakmens dzirnavas cēlis un tajās aktīvi darbojies tēlnieka tēva brālis.
Nākamais grupas sajūsmas objekts ir Mežmuižas avoti, kas iztek no Kaļķugravas nogāzes un pa garām kāpnēm ieplūst dzirnavu dīķī. Atkarībā no ūdens daudzuma ir saskaitāmi trīs līdz pat 14 avoti, mēs saskaitām septiņus avotus –, pateicoties lietiem, ūdens neapturami gāžas laukā no zemes. Tālāk ceļš ved uz Čerņausku dižo ozolu, kuru kā noskaidrojam var aptvert un samīļot seši cilvēki.