Nevēlamie vēdera viesi - parazīti

FOTO: Publicitātes foto

Kopš bērnības ikviens cilvēks tiek radināts pie higiēnas. Skaidrojot, kāpēc tā jāievēro un kāpēc regulāri jāmazgā rokas, pieaugušie bērnus mēdz biedēt ar puncītim draudošiem parazītiem... Taču patiesībā no nevēlamiem vēdera viesiem nav pasargāti arī pieaugušie. Kā no tiem pasargāt sevi un bērnus, konsultē Latvijas Infektoloģijas centra akūtu zarnu infekciju un parazitāro slimību nodaļas vadītāja Ilze Bērziņa.

Mazi, bet ražīgi

Bērniem visbiežāk mēdz konstatēt spalīšus. Tie sastopami lielai daļai bērnu, un, ja slims bērns peldēsies baseinā, pastāv liela varbūtība, ka šie parazīttārpiņi iemājos arī citu bērnu organismā.

Spalīši ir sīki, apaļi, kustīgi balti tārpiņi, kuru garums parasti ir no 2 līdz 12 mm, dzīves ilgums - vidēji mēnesis un kuri parazitē cilvēka resnās zarnas sākuma daļā. Katra mātīte diennaktī saražo aptuveni 12 tūkstošus olu. Pārsvarā tas notiek naktīs - mātīte izlien ārā no anālās atveres un krokās ap to dēj oliņas, ārējās atveres apvidū radot niezi. Spalīšu oliņu attīstība uz slimnieka ādas parasti notiek 4-5 stundu laikā. Ja netiek ievērota higiēna - ar rokām kasīts anālais apvidus un pēc tam tās nav nomazgātas, vēlāk, ēšanas laikā, oliņas var nonākt atkal organismā, un līdz ar to attīstīties jauna spa-līšu paaudze. Tāpat parazītoliņas var nokļūt uz veļas, kur kādu laiku tās saglabā dzīvotspēju. Ja cilvēks no jauna neinficējas, pēc mēneša spalīši iet bojā.

Konstatēt, vai bērnam ir spalīši, var paši vecāki. Raksturīgākie simptomi - nieze tūpļa rajonā, īpaši vakaros un naktī, tāpēc bērns guļ nemierīgi. Nereti par spalīšu klātbūtni var liecināt apetītes pasliktināšanās, vēdera sāpes un garastāvokļa maiņas. Uz izkārnījumiem var pamanīt nelielus tārpiņus.

Konstatēt parazītoliņas iespējams, laboratorijā nododot analīzes - pārbaudot fēces, paņemot iztriepes no rajona ap taisno zarnu. Pēc ārstu ieteikto medikamentu lietošanas analīzes ieteicams veikt atkārtoti, lai secinātu, vai parazīti ir iznīdēti pilnībā.

Uzmanīgi ar nemazgātiem dārzeņiem!

Otri biežāk sastopamie parazīti, kas mēdz mājot cilvēka organismā, ir cērmes - iedzelteni, sārti vai tumšsarkani 12-40 cm gari tārpi. Tās parazitē tievajā zarnā, barojas ar tās saturu, kā arī ar gļotādas epitēliju.

Pieaugušas mātītes izdala ļoti lielu oliņu daudzumu — diennaktī aptuveni 240 tūkstošus, kas kopā ar izkārnījumiem nonāk ārējā vidē. Vietās, kur ir slikti sanitārie apstākli, ar izkārnījumiem var tikt piemēslota augsne. Cilvēki ar cērmēm inficējas, lietojot uzturā svaigus, slikti nomazgātus vai vispār nemazgātus dārzeņus, kā arī no netīrām rokām.

Cilvēka organismā cērmes nevairojas, tās var nokļūt tikai kā oliņas, kurās ārējā vidē attīstījušies kāpuri. Tievajā zarnā no olas izšķiļas dažas desmitdaļas garš kāpurs, kas drīz vien ieurbjas zarnas gļotādā un nonāk asinīs - sākas kāpuru migrācija pa mazo asinsrites loku. Aptuveni 6-10 dienās kāpuri izceļo cauri aknām, tālāk nonāk plaušās, bronhos, trahejā, un pēc tam ar gļotām, kas izdalās klepus rezultātā - mutes dobumā. Kopā ar siekalām cērmju kāpuri tiek norīti vēlreiz. Tikai tad, kad beidzies šis migrēšanas process, sāk attīstīties pieauguši parazīti. Cērmes attīstības cikls, ieskaitot migrāciju, ilgst vidēji 70 dienas, bet vienas paaudzes dzīves ilgums ir 8 - 17 mēneši. Cērmju infekcijas avots ir cilvēks, kura vēderā ir šie tārpi. Turklāt jāņem vērā, ka vēderā iemājo tik tārpu, cik oliņu apēsts. Ja šajā stadijā izmeklē cilvēka krēpas, tajās var pamanīt kāpuru. Vēlāk, kad cērmes jau aizkļuvušas līdz zarnām, tās konstatē ar fēču analīzēm.

Jāņem vērā: cērmes ne tikai izraisa nepatīkamu sajūtu vēderā, bet var radīt ari dažādas komplikācijas. Liels parazītu daudzums var veidot nosprostojumus zarnās, asfiksiju. Tāpat cērmes var nokļūt aklajā zarnā, kuņģī un pat žults izvadceļos.

Ja inficētajam ir pamatotas aizdomas par šo parazītu klātbūtni organismā, infektoloģe iesaka bīstamos viesus ielikt traukā un aiznest uz laboratoriju, lai konstatētu saslimšanas nopietnību. Savukārt veseliem cilvēkiem ieteicams regulāri nodot kaprogrammu - laboratorijā konstatēs, vai organismā nav cērmju oliņas.

Neiesaka ēst kaitētas zivis

Lietojot uzturā kaltētas zivis vai saldūdens zivju ikrus, pastāv liels risks savā puncī ieperināt tā. saucamo zivju lenteni. Tas ir parazīts, kas sastāv no galviņas, kakla un vairākiem tūkstošiem posmiņu. Lenteņa garums var būt pat līdz 20 m, un tas var dzīvot cilvēka zarnu traktā pat līdz 30 gadiem.

Ar cilvēka fekālijām zivju lenteņa oliņas nonāk ūdens krātuvēs, kur notiek lenteņa tālākā attīstība. Vispirms ar to inficējas mazie vēzīši, pēc tam tas nokļūst zivīs, kas šos vēzīšus apēdušas. Visbiežāk zivju lentenis sastopams saldūdens zivīs, piemēram, līdakās. Taču zivi termiski apstrādājot, lentenis iet bojā.

Ilgstoši uzturoties zarnu traktā, lentenim ir pirmā roka pārtikas uzņemšanā, līdz ar to cilvēks var novājēt un pat iegūt mazasinību.

No dzīvniekiem pie cilvēkiem

Dzīvnieku un cilvēku tievajā zarnā mēdz parazitēt trihinellas. Cilvēka organismā tās nokļūst ar invadētu un nepietiekami apstrādātu cūkas vai meža dzīvnieku gaļu, kurā iemājojuši kāpuri, l -2 diennakšu laikā cilvēka un dzīvnieka organismā tie attīstās par pieaugušiem parazītiem. Pēc apaugļošanās mātītes nokļūst zarnu bārkstiņās, kur 10-56 dienu laikā dzemdē aptuveni 2000 kāpuru, tie ar limfu un asinīm izplatās pa visu cilvēka organismu un nonāk šķērssvītru muskulatūras šķiedrās. Tur 35 - 40 dienu laikā ap kāpuriem izveidojas saistaudu kapsula. Dažreiz kapsulas apkaļķojas un var ilgstoši saglabāties muskuļaudos. Jāievēro: gaļas žāvēšana un sālīšana kāpurus neiznīcina, tāpēc, lai izvairītos no trihinelozes, uzturā drīkst lietot tikai termiski apstrādātu galu.

Trihinellas fiksējas muskuļos - tur parazītiem vieglāk piestiprināties. Līdz ar to var rasties izteiktas sāpes kāju, roku, žokļu, mēles un pat acu muskuļos. No trihinellas organismā var rasties specifiska alerģiska reakcija, jo tas ir svešs antigēns. Reizēm rodas paaugstināta temperatūra, izsitumi, galvassāpes, var būt ari caureja. Acis ir apsārtušas, acu un sejas rajonā var veidoties tūska.

Lietojot uztura termiski neapstrādātu cūkgaļu, iespējams inficēties arī ar cūku lenteni, šie parazīti ir aptuveni 2 - 8 m gari un zarnu traktā spēj dzīvot 10-12 gadus. Inficējoties ar oliņām vai lenteņa fragmentiem, kāpuri var izveidoties ādā, zemādā, skeleta muskuļos, arī galvas un muguras smadzenēs. Smaga komplikācija rodas gadījumos, ja parazīti nokļūst acīs.

Mīlot suni, mīliet arī sevi

Iegādājoties sev četrkājaino draugu, it īpaši suni, svarīgi noskaidrot, vai viņš ir attārpots, proti, vai viņam doti medikamenti, kas neļauj veidoties toksokariozei jeb tā sauktajiem suņu kāpuriem, kas visai viegli var nokļūt arī cilvēka organismā. Šie parazīti visbiežāk uzturas suņu zarnu traktā un tur dzīvo aptuveni 4-6 mēnešus. Katra mātīte izdala aptuveni 200 tūkstošus oliņu, kas vidē nokļūst ar dzīvnieku fekālijām. Kāpuri var tikt ienesti mājās ar netīriem apaviem, no zemes ņemtiem dārzeņiem.

Parazītu oliņas nobriest augsnē, un tikai tad tās ir invazīvas. Šīm oliņām nokļūstot cilvēka organismā, no tām izšķiļas kāpuri, kas tālāk pa asinsrites sistēmu nonāk dažādos audos un orgānos. Toksokarioze var radīt sāpes vēderā, sliktu dūšu, caureju, aizkuņģa dziedzera iekaisumu, pat klepu un bronhītu. Slimniekam var būt palielināta liesa, aknas, limfmezgli, rasties izsitumi, kā arī acu bojājumi.

Ja mājās ir četrkājainie, saimnieku un pārējo līdzcilvēku veselības labā dzīvnieki regulāri jāpārbauda veterinārajā klīnikā un regulāri jāattārpo.

Kā pasargāt sevi no parazīttārpiem:

  • uzturā lietojot termiski apstrādātus produktus;
  • ievērojot higiēnu, mazgājot rokas (ja pirms ēšanas nav iespējams nomazgāt rokas, var izlīdzēties ar mitrām salvetēm);
  • pirms lietošanas uzturā nomazgājot dārzeņus, augļus;
  • attārpojot mājdzīvniekus, it sevišķi kucēnus, kuri parazīttārpus var būt mantojuši no mātes;
  • uzmanot bērna rotaļāšanos smilšu kastēs (labāk izvēlēties tādas smilšu kastes, kas nosedzamas ar vāku);
  • nekavējoties vēršoties pie ārsta, ja tiek ievērotas kādas izmaiņas vēdera izejā vai fekālijās;
  • regulāri nododot asins analīzes - par parazitārām slimībām var liecināt eozonofilie leikocīti.
Uz augšu