Daces un Arta Volfu divarpus kaķi

Kaķi ir mīļi un tai pašā laikā egoistiski radījumi. Dažbrīd viņiem šķiet, ka viņi ir arī ļoti viltīgi. Bonija jeb Boncis, kura dzīvo Daces un Arta Volfu ģimenē, atbilst šim raksturojumam pilnībā. Slinki apgūlusies divstāvu dzīvokļa trepju augšgalā, nākamajā mirklī viņa skrien pretī Artim, kurš nule pārradies mājās ar iepirkumu maisu rokās.

Divarpus kaķi Gan Artis, gan Dace, kā zināms, strādā ar mūziku cieši saistītos masu medijos. Artis ir Radio SWH ētera personība, bet Dace – žurnāla Mūzikas Saule populārās mūzikas sadaļas redaktore. Tā rezultātā mūzika Volfu ģimenes mājās ir neatņemama sastāvdaļa, taču Bonci tas absolūti netraucējot. Vēl jo vairāk – viņa taču nosaukta dziedātājas Bonijas Raitas vārdā (ir gan arī citas versijas), tāpēc protestēt pret mūzikas skaņām būtu dīvaini. Ja jau sešus gadus vecās kaķenes vārds ir Bonija, kādēļ saukt viņu par Bonci? Šāds jautājums kļūst lieks, paskatoties uz Volfu dzīvokļa saimnieces (viņa taču vienīgā tur ir visu laiku, jo ārā nedodas) iespaidīgajiem apmēriem. "Pēdējoreiz, kad bijām pie ārsta, Boncis svēra desmit kilogramus," stāsta Dace. "Tas saistīts ar to, ka viņas bērnībā saputrojāmies un devām viņai parasto kaķēnu barību. Taču viņa pie mums nonāca jau sterilizēta, un izrādījās, ka Bonijai tādu barību nemaz nevajadzēja. Tā viņa sāka apvelties." Dace smej, ka uz cērmju tabletīšu iepakojuma rakstīts – viena tabletīte domāta četrus kilogramus smagam kaķim. "Tas laikam nozīmē, ka normālam kaķim jāsver tik daudz. Iznāk, ka Bonija ir kā divarpus kaķi. Nekas labs jau nav, bet badā tagad arī gluži nemērdēsi. Daktere teica, ka galvenais ir pieskatīt, lai kaķene nekļūst vēl smagāka." Bļaustīšanās ap gultu Bonija Volfu ģimenē nonāca no veterinārās klīnikas netālu no mājas. "Mums nesen bija sabraukts suns," Dace atminas. "Dakterīte no klīnikas piezvanīja uz radio, lai uzzinātu, vai kādam nevajag kaķīti. Ēterā gadījās Švāns, un viņš uzreiz sāka stāstīt, ka Volfiem vajagot. To viņš gan aizmirsa pateikt pašam Volfam, un pēc dažām stundām, kad ēterā strādāja jau Artis, viņa zvanīja atkal un uzreiz vaicāja – nu, vai tad jūs ņemsiet to kaķi vai ne?!"

Artis esot atnācis mājās un sācis saudzīgi stāstīt, ka laikam jau tā nevajadzēja, bet ir sarunāts kaķis. Dace viņu ātri nomierinājusi, apstiprinot, ka viņa par to tikai priecājas. Klīnikā Boniju bija atdevusi kāda kundzīte, kura nevēlējusies kaķenīti sterilizēt, taču secinājusi, ka arī nevēlas, lai tai ik pa laikam būtu bērni. "Boncis jau bija iemācīts nokārtoties, un mums nekādas problēmas ar to nav bijušas." Nelāgs niķis Bonijai gan esot no rītiem staigāt ap gultu un bļaustīties. Gan tāpēc, ka sāk gribēties ēst, gan tāpēc, ka vienkārši kļuvis garlaicīgi. Viena pret diviem Īpaši aktīva Bonija kļūstot sestdienās, kad Artis dodoties uz veikalu, lai nopirktu gaļu. Līdz ar to šī diena kaķenes dienasgrāmatā atzīmēta kā īpašākā visā nedēļā, jo pārējās dienās ēdienkartē vairāk paredzēta sausā, diētiskā kaķu barība. Taču Boncis, protams, netiek pārbarots jau zināmu iemeslu dēļ. Ciemiņi jau tāpat mēdzot uzdot tādus jautājumus kā – vai viņa staigā arī un vai viņa uz tā krēsla uzkāpa pati? Izteikta Bonijas īpašība ir nevēlēšanās sēdēt klēpī. "Iespējams, ka tā viņai ir bērnības trauma," smejas Dace. "Gadījās tā, ka viņa gulēja man klēpī ar galvu uz leju, slīdēja, slīdēja, kamēr nošļuka lejā. Domājām, nu, kas tur īpašs, mazliet sasita galvu. Taču otrā dienā viņa tā jocīgi staigāja, devās zem gultas, aizmirsa pieliekt galvu un ieskrēja ar pieri gultā!" Saimnieki sapratuši, ka kaut kas nav kārtībā. Aizveduši Bonci pie ārsta, un tas paziņojis, ka kaķim ir smadzeņu satricinājums.
Citi negadījumi, par laimi, nav bijuši, ja neskaita pirmo un vienīgo mēģinājumu iepazīstināt Boniju ar ziņkārīgajiem kāda kaimiņa kaķiem. "Viens no kaimiņa kaķiem sēdēja pie durvīm, un domājām, ka jāapskatās, vai Boncis negrib iepazīties," ar sajūsmu atceras Artis. "Spriedām, ja nepatiks, uzmetīs kūkumu, pašņāks..." "Taču momentā sākās kautiņš!" turpina Dace. "Es metos pa vidu un tiku pie cauruma pirkstā." "Šīs ir Bonijas mājas, un nevienam citam zvēram te vietas nav!" rezumē Artis, kurš pievienojas Bonijai Daces ierosinātā jautājumā par to, vai mājās vajag arī suni vai nevajag. "Ģimenes balsošanā esmu viena pret diviem," Dace nopūšas. *** Speciālista komentārs Baiba Reinika, veterinārās klīnikas B. Reinika un Ko veterinārārste un arī Bonijas daktere: "Pirmkārt, cilvēkiem ir jāpievērš uzmanība kaķa svaram jau no viņa bērnības. Tad, kad dzīvnieks ir sasniedzis pieauguša kaķa svaru, viņu nevajag pārbarot. Tas, ka kaķis staigā visur pakaļ un ņaud, nenozīmē, ka viņš grib ēst. Kaķis vienkārši ir komunikabls dzīvnieks, kurš prasa kontaktu. Otrkārt, barojot kaķi ar profesionālo sauso barību tīrā vai jauktā veidā ar konserviem, stingri jāievēro pareizās porcijas atbilstoši dzīvnieka svaram. Uz katra iepakojuma ir uzrakstīta dienas deva, kas cilvēkiem šķiet maza, taču tā nav. Ja sausā barība tiek pasniegta sajaukumā ar konserviem, tad pirmā attiecīgi uz pusi jāsamazina. Nav pareizi piebērt pilnu bļodiņu ar sauso barību, regulāri to atjaunot un papildus vēl dot konservus, gaļu, zivis... Tad ir divi rezultāti – vai nu kaķis vairs normāli neēd un tikai knakstās, jo ir pārēdies, vai arī kļūst resns. Pēdējā gadījumā parastā sausā barība jānomaina pret veterināro diētu, kas domāta novājēšanai, un, stingri pie tās pieturoties, var panākt, ka kaķis novājē. Volfu gadījumā gan neko vairs nevar darīt, jo Bonija ir pamatīgi izplūdusi miesās. Tāpēc saimniekiem ir svarīgi nesagaidīt šo stadiju. Un nav arī pareizi, ja daudziem cilvēkiem šķiet, ka īstam mājas kaķim jābūt resnam, milzīgam, tikai tad viņš ir skaists. Patiesībā tad kaķis ir slims un viņam rodas problēmas tāpat kā cilvēkam.

Uz augšu