Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirms 51 gada PSRS veica kārtējās masveidīgās karaspēka mācības, tikai šoreiz reāli lika lietā kodolieročus. 1954. gada rudenī Tockas poligonā Orenburgas apgabalā notikušo ilgus gadus noklusēja, tie bija augstākā līmeņa slepenībai pakļauti fakti. Tai saulainajā septembra dienā 45 000 padomju zaldātu un virsnieku tika vienā mirklī pakļauti drošai nāvei, jo tieši uz viņu ādas pārbaudīja visu laiku bīstamāko cilvēka radīto ieroci – atombumbu.
Ja partija liks...
Aizvien marasmātiskākā ASV un PSRS naidīguma apstākļos 1953. gada 29. septembrī padomijas vadoņi, viņi arī kompartijas bosi, izlēma, ka nekas cits neatliek, kā sagatavot bruņotos spēkus un valsti kopumā rīcībai iespējamā kodolkara apstākļos. Armijnieki savukārt paspīdēja ar iniciatīvu pārbaudīt zināšanas praksē, sarīkojot armijas mācības. Vietas izvēlei veltīja daudz laika un prāta resursu, līdz nākamā gada pavasarī ģenerālleitnanta Gļebova vadībā par visnotaļ piemērotu un drošu atzina Tockas poligonu, kura ainava atgādināja iespējamo pretinieku – Rietumeiropu. Taču šī izvēle bija ne tikai kļūdaina, tā bija noziegums, jo reģions starp Volgu un Urāliem ir viens no visblīvāk apdzīvotajiem...
Gatavošanās manevriem ar tēlainu nosaukumu „Sniedziņš” ilga visu vasaru. Sūrās mācībās komandieri panāca kareivju gluži vai automātisku komandu pildīšanu. Tockas nometnes apstākļi bija skarbi – mokoša tā gada svelme un stingrs režīms. Trīs mēnešos kareivji un virsnieki esot novalkājuši trīs formas kārtas.
Mācību priekšvakarā poligonā sabrauca pati padomijas armijas spice: PSRS maršali Vasiļevskis, Rokosovskis, Koņevs, Maļinovskis, pievienojās arī delegācijas no „draudzīgajām” socvalstīm. Viesi apmetās speciāli izbūvētajā valdības pilsētiņā. Bet Hruščova klātbūtne piešķīra mācībām īpašu svaru. Pirms manevru sākuma kopā ar pavadošo svītu Hruščovs esot staigājis pa „frontes līniju” un iepazīstinājis kareivjus ar akadēmiķi Kurčatovu, kurš pastāstīja par gaidāmo sprādzienu un solīja absolūtu drošību.
Par mācību vadītāju iecēla maršalu Žukovu, bet štāba vadītāja krēslā – armijas ģenerāli Petrovu ar vietnieku ģenerālleitnantu Gļebovu.
Nolūkā pārbaudīt to izturību, sprādziena epicentra tuvumā esošo teritoriju pārblīvēja ar visdažādāko tehniku: lidmašīnām, tankiem, bruņutransportieriem, lielgabaliem, automašīnām, autobusiem, motocikliem un pat divriteņiem. Īpaši šim mērķim tika uzceltas būves, kas ļoti līdzinājās dzīvojamajām mājām. Ik pēc 500 metriem pie kokiem piesieti, savu nāvi gaidīja zirgi, govis, suņi un kaķi. Blindāžās no bada un bailēm blēja aitas. Tām un būros ieslēgtajām žurkām bija pirmajām jāuzņem kodolsprādziena vilnis. Tomēr par galvenajiem „izmēģinājuma trusīšiem” šoreiz kļuva cilvēki. Skarbi skaitļi Mācībās piedalījās 45 000 cilvēku (39 000 kareivju, seržantu un staršinu, 6000 virsnieku); 600 tanku un pašbraucēju lielgabalu; 500 lielgabalu un mīnmetēju, 320 lidmašīnu, 6000 smago vilcēju un dažādu automobiļu. Pirms sprādziena tika izrakts vairāk nekā 380 km tranšeju un uzcelts vairāk kā 500 blindāžu un citu slēptuvju. Pašu bumbu nometa lidmašīna Tu-4, kuras ekipāžai jau bija reāla atombumbas mešanas pieredze Semipalatinskas poligonā Kazahijas teritorijā. Lai pasargātu no radiācijas, kareivjiem un virsniekiem iedeva vien divus jaunas veļas komplektus, speciālā šķīdumā izmērcētu formu, apmetņveida telteni un gāzmasku. Trīs tuvāko (5-6,5 km no eksplozijas epicentra) ciemu Jeļšankas, Oļhovkas un Mahovkas iedzīvotājus izveda no bīstamās zonas un uz laiku izmitināja telšu pilsētiņās. Tikai dažas stundas pēc mācībām evakuētie atgriezās savās mājās. Neviens viņus nebrīdināja par radiācijas briesmām, ļaudis ar prieku veda mājās sprādziena izrautos kokus, ko vēlāk dedzināja malkā, vēl vairāk bagātinot radioaktīvo vidi. Ļaudis priecājās, jo par šiem kokiem nebija jāmaksā. Citi nepaslinkoja pārmeklēt vietas tuvāk sprādziena epicentram, jo daža laba manta bija aiznesta pa gaisu gluži nebojāta. Kodolmonstrs 1954. gada 14. septembra rītā skaļas sirēnas izziņoja gatavību, cilvēki ieņēma vietas ierakumos četrarpus līdz astoņpadsmit kilometrus no epicentra. Todien zilajās debesīs nebija ne mākonīša. Līdz tajās parādījās trīs lidmašīnas; viena liela centrā un divas mazākas katra savā malā. Četru motoru TU-4 vēl II pasaules kara laikā pēc Staļina personīgās pavēles tika nokopēta viens pret vienu no amerikāņu bumbvedēja B-29. Plkst. 9.34 40 kilotonnu jaudīgā plutona atombumba, kas bija divreiz lielāka par to, kuru 1945. gada augustā amerikāņi nometa uz Hirosimu, tika nomesta no bumbvedēja TU-4 8000 metrus virs zemes un 350 metru augstumā tika uzspridzināta. Ļaudis piespiedās zemei bailēs pacelt galvu, to, ka sprāgusi bumba, saprata tikai pēc kāda brīža. Nekāda trokšņa nebija, tikai zemi satricināja trīs spēcīgi grūdieni, kam sekoja apžilbinoša koši balta gaisma. Milzu atomsēne laistījās visās varavīksnes krāsās. Uguns mutulī iestūrēja 667. iznīcinātāju pulka lidmašīnas un sāka mest uz sprādziena epicentru parastās bumbas. Vienlaikus uz zemes aktivizējās citas karaspēka daļas: artilērija atklāja viesuļuguni, uzbrukumā metās tanki un bruņutransportieri, ir grūti pat iztēloties, cik tonnu radioaktīvo putekļu sacēlās gaisā. Kājnieki gāzmaskās skrēja uz komandieru pavēlē nosaukto mērķi. No sprādziena centra uz uzbrūkošajiem lidoja lidmašīnu, tanku atliekas, daži tanki, uzrauti gaisā, iedūrās zemē ar stobriem pa priekšu. Visu apkaimi ieskāva dūmi, dega zāle un koki. Smiltis izkusa, pārvēršoties par vienlaidus stikla masu. 400 metrus no epicentra sprādziena vilnis pārvērta putekļos simtgadīgus ozolus. Kad mācības bija beigušās, tās dalībniekus nostādīja rindā vienu aiz otra un sāka pārbaudīt ar dozimetru. Daudzu saķertā doza sasniedza 6000 vienību. Tos, kuriem dozimetra skala uzrādīja pāri par 9000 vienībām, uzreiz nosūtīja uz sanitāro daļu. Pēc tam visus izdzina cauri dušai. Ar to visa apstrāde arī beidzās, neviens cietušais netika individuāli novērots, kur nu vēl ārstēts. Tā vietā maršali un zinātnieki, mēģinot viens otru apsteigt, pilnā pārliecībā ziņoja PSRS vadībai par veiksmīgi pabeigtajiem izmēģinājumiem. Dzimtene viņus nepiemirsa, daudzi karavadoņi un zinātnieki varēja žvadzināt vēl vairāk ordeņu, jo izmēģinājumā tika sasniegta pati galvenā – politiskā uzvara. Hruščovs ar savu svītu parādīja Amerikai ne tikai Kuzjas māti.
