Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Gluži parasts sporta laukums. Un neparasti sportotāji – četrkājaini! Lecot, skrienot un ložņājot viņi ir iesaistīti sporta veidā, ko sauc par adžiliti. Vairāk par šo – suņu un viņu saimnieku kopējo rotaļu jeb sportu – stāsta adžiliti trenere Svetlana Vaņušina.
Azarta uguntiņa Pasaule adžiliti pazīst jau aptuveni 35 gadus, bet Latvijā ar to nodarbojas tikai kopš 1995.gada, un tās aizsācēja ir kinoloģe instruktore Ilona Rodionova. „Viņa adžiliti bija redzējusi Maskavā un gribēja šo sporta veidu ieviest arī pie mums. Ilona bija vislabākā trenere, bet šogad viņa pārcēlās uz dzīvi Kanādā. Toreiz Ilona sāka adžiliti trenēt savu dobermani un dažus vācu aitu suņus un sasniedza labus rezultātus – bija gan Latvijas, gan Lietuvas čempione,” stāsta Svetlana. Tagad Latvijā ar adžiliti vairāk nodarbojas sievietes ar mazajiem suņiem, savukārt Lietuvā – vīrieši ar lielajiem suņiem. „Sākumā visi ar adžiliti nodarbojas prieka pēc, bet jau pavisam drīz iekrīt azartā un grib piedalīties arī sacensībās, iegūt kādu medaļu!” Izredzētās šķirnes un vecums „Lai iemācītu sunim adžiliti, svarīgi, lai viņam patiktu rotaļāties, jo adžiliti ir liela rotaļa. Suņa vecums nav šķērslis – viss atkarīgs no tā, ko grib sasniegt. Ja vēlas labus rezultātus starptautiskajās sacensībās, tad kucēnu vajadzētu vest uz treniņiem jau 3 – 4 mēnešu vecumā un trenēt vismaz divus gadus. Taču, ja sunim nepatīk spēlēties, būs grūti viņam kaut ko iemācīt jebkurā vecumā,” stāsta trenere. Lai sasniegtu labus rezultātus adžiliti sacensībās, iesaka izvēlēties atsevišķas suņu šķirnes: lielo suņu grupā potenciālais čempions ir ātrais, kustīgais borderkollijs, savukārt starp mazajiem suņiem – žiperīgais šeltijs. „Ar suņiem, kuri paredzēti aitu ganīšanai, piemēram, Beļģijas aitu suņiem, ir vieglāk strādāt, jo viņi ir pieraduši sadarboties ar cilvēku. Terjeri savukārt labi skrien, lec, bet viņiem ir savs raksturs – reizēm uznāk „negribu, un viss...”. Piemēram, stafordus (Amerikāņu Stafordšīras terjerus. – red.) parasti uzskata par bīstamiem un agresīviem, bet pie manis divi trenējas, un nav nekādu problēmu – ļoti paklausīgi,” apgalvo Svetlana. Augstāk, ātrāk, precīzāk Adžiliti trase sastāv no dažādiem šķēršļiem – bomja, riepas, slaloma, tuneļa un citiem. Katram šķērslim tiek dots savs vārds – saimnieks to var brīvi izdomāt. Suns treniņu laikā to iegaumē. Katrās sacensībās šī šķēršļu josla ir citādi izvietota, un pirms starta suņa saimniekam tiek dotas piecas minūtes, lai iegaumētu šķēršļu izvietojumu. Tālāk viss atkarīgs no suņa, kuram pirms katra šķēršļa tiek dota komanda, kas apzīmē konkrēto barjeras veidu. Sacensība notiek pēc principa: kurš ātrāk un precīzāk pārvar visus šķēršļus, bet par katru kļūdu tiek piešķirti pieci soda punkti. Adžiliti iedala trīs līmeņos: Adžiliti 1 var piedalīties suņi no 15 mēnešu vecuma, viņiem jāpārvar šķēršļi, kas salīdzinoši vienkārši izvietoti pa apli. Nākamais līmenis ir Adžiliti 2, kur disciplīnas jeb šķēršļi ir tādi paši, tikai sarežģītāks ir to izvietojums trasē. Savukārt pasaules līmeņa sacensībās piedalās tikai tie suņi, kas apguvuši visgrūtāko līmeni – Adžiliti 3. Tas domāts suņiem, kas jau izgājuši pirmos divus līmeņus. Disciplīnas mazajiem un lielajiem suņiem ir vienādas, atšķiras tikai barjeru un apļa augstums. Barjerai ir trīs augstumi – mini (suņiem ar augumu līdz 35 cm), midi (līdz 43 cm) un standarts (virs 43 cm). Taču ir arī tā saucamā F klase, domāta lielu, smagu šķirņu suņiem – viņi pārvar mini barjeras, jo ir grūti lēkt pār augstajiem šķēršļiem. „Pie mums Latvijā tādu nav, bet Luksemburgā bija ļoti interesanti skatīties, kā lielais Bēthovens lec cauri riepai. Visi domās droši vien rīkoja derības ar sevi – iesprūdīs vai neiesprūdīs,” jūsmo Svetlana. SLALOMS „Adžiliti visgrūtāk ir iemācīt slalomu – sunim līkloču jāiziet cauri mietiņu rindai. Grūti tādēļ, ka vienmēr tas jāsāk no kreisās puses. Jāatceras, ka slalomu sunim var mācīt tikai no gada vecuma, lai izvairītos no mugurkaula traumām,” stāsta Svetlana. Ja vēlas nodarboties ar adžiliti vaļasprieka līmenī, var izmantot arī jebkuru sporta stadionu vai staigāt pa mežu un par šķēršļiem izmantot kritušos kokus. Slalomu var uzmeistarot arī piemājas dārziņā – rindā sadzen zemē 10 – 12 mietus, ievērojot starp tiem 50 cm intervālu. TIRGŪ PIRKTA, NEGRIBĒTA „Kad man bija 11 gadu, es ļoti gribēju suni. Vecāki teica: „Nē, nekādā gadījumā!” Bet es aizbraucu uz tirgu un nopirku Džesiku. Zvanīju mammai un teicu: „Tagad viņa pie mums dzīvos.” Mamma uzstāja: „Kad atbraukšu mājas, lai suņa tur vairs nebūtu!” Protams, Džesika palika, un dzīvo pie mums jau 10 gadus,” stāsta Svetlana. Daudzos suņu klubos neiesaka četrkājaino draugu iesaistīt adžiliti, jo uzskata, ka tas var kaitēt dzīvnieka veselībai. „Bet tā nav! Džesikai bija lielas problēmas ar kāju – tika veiktas vairākas operācijas, un ārsts teica, ka viņa nestaigās. Taču, pateicoties adžiliti, viņa staigā, un pēc operācijas četrus gadus bija pat Krievijas, Lietuvas un Somijas čempione!” ŠELTIJS – SUPERSUNS! „Pēc Džesikas traumas sapratu, ka nevaru bez adžiliti dzīvot, un nopirku vēl vienu kucīti – šeltiju, vārdā Fly. Viņa ir super! Mums ir labi panākumi, vienīgi – vēl neesam kļuvušas par pasaules čempionēm. Taču cerības ir lielas. Ar šeltiju es mēdzu arī dejot, bet šis atsevišķais sporta veids – dejas ar suni – aizņem ļoti daudz laika,” stāsta saimniece. Drīz Fly tiks pārota, jo viņas kucēnus par lielu naudu jau gatavi pirkt Luksemburgā un Kanādā. Treniņlaukumu bads Reiz, kad Svetlana kopā ar saviem suņiem gājusi pa ielu, pienākusi kāda sieviete un teikusi: „Ziniet, Ķengaragā ir speciāls laukums, kur dresētāji apmāca suņus! Aizejiet arī jūs!” Svetlana atbildējusi: „Zinu, es tur strādāju par treneri...” Rīgā adžiliti iespējams trenēties Ķengaragā un Purvciemā – treniņi notiek divreiz nedēļā, arī ziemā. Aprīkots laukums ir arī Mežciemā, taču tur netiek organizētas nodarbības. „Ārzemēs ar adžiliti nodarbojas arī speciālās telpās, taču mums telpu nav, jo īre ir dārga. Šo laukumu īrējam jau 10 gadus, un tas ir vienīgais, kur ir viss adžiliti nepieciešamais aprīkojums. Bet nu jau mums to grib atņemt – celšot kotedžas vai vēl sazin ko,” par netaisnību ir sašutusi Svetlana. ADŽILITI MĪLESTĪBA Kā izskatās Latvijas adžiliti meistari uz pasaules fona? „Labāk nekā Lietuva un Igaunija!” lepni teic Svetlana, piebilstot, ka adžiliti suņiem vārdi tiek izvēlēti, lai raksturotu četrkājainos arī dzīvē. Piemēram, Windy (vējš – no angļu val.) vai Fly (lidot – no angļu val.). Apelsīna fotogrāfam pozē: Pēteris ar velšterjeru Ivo, Ruta ar Jorkšīras terjeru Roko, Marija ar cvergšnauceri Semi, Svetlana ar pūdeli Džesiku, Inguna ar papilonu Daart, Vladislava ar šeltiju Vindy, Tatjana ar šeltiju Tango un pūdeli Dimosu. Suņu tusiņš busiņā Uz sacensībām adžiliti sportisti parasti brauc ar autobusu. „Sākumā ir grūti, bet suņi pierod un visu ceļu guļ. Piemēram, uz Luksemburgu deviņvietīgā busiņā braucām 9 cilvēki un 12 suņi...” Pērn pasaules čempionāta laikā Francijā pie Svetlanas pienākusi britu žurnāliste, vaicājot, cik tad Latvijā ir mazo adžiliti sunīšu. „Es teicu – trīs. Visi trīs ir šeit un ieguvuši trešo vietu! Žurnāliste neticēja – kā tā varot būt? Viņiem Lielbritānijā esot tūkstoš tādu suņu, bet neviena ar medaļu...” Svetlanas skaidrojums ir vienkāršs – viņai ir laba komanda. Ar to gan nepietiekot: „Vienīgie, kas mūs reizēm finansiāli atbalsta, ir suņu barības ražotāji. Bet pārsvarā arī viņiem vairāk interesē suņu izstādes, jo tur ir lielākas peļņas iespējas.” „RIEPAS” NOŅĒMĒJS „Ja negribi, lai tev uz vēdera būtu riepa, pietiek ar vienu, diviem suņiem un adžiliti – nekādas riepas vairs nebūs!” smej Svetlana, atzīstot, ka ziemā, kad treniņu ir mazāk, pati kļūstot nedaudz apaļīgāka. Ārzemēs cilvēki arī 70 gadu vecumā nodarbojas ar adžiliti, turklāt – gan tievi, gan resni. „Somijā redzējām arī ļoti korpulentas sievietes – ar ķermeņa svaru ne mazāku par 100 kilogramiem. Viņas atzina – ja mums nebūtu suņu, mēs svērtu divreiz vairāk un droši vien pat pastaigāt nevarētu...”