Vau, kas tas? Govs?! Vista?! Vau, vau! (5)

Dūzis mājas "atdeva" Reksim Kad kārtējo reizi ierados Līčos un apstaigāju voljerus, lai apskatītu, cik tad jaunu suņu nācis klāt, todien iepretim šim būrim sastingu. Manī uzmanīgi vērās liels pelēksudrabots suns. Atšķirībā no bēdu kolēģiem blakus nožogojumos viņš neizdvesa ne skaņu, tikai sēdēja, trīsēja un klusi manī lūkojās. Sirdī zibenīgi sāka šaudīties domas: jāņem, prāts bremzēja: dzīvoklī viņam būs mocības. Izvests fotografēties, skaistulis pārvērtās: dauzīties viņam kārojās un cilvēku tuvumā nu nekādi uz savām četrām nebija piedabūjams nostāties. Tik uz divām dancoja, priekšķepas apkampis mums ap kaklu. Ievests voljerā, suns atkal apsēdās un trīsot klusi manī raudzījās. Šķiroties solīju: viss nokārtosies, mēs tev mājas atradīsim. Pagāja vairākas nedēļas, taču suns turpināja dzīvot Līču būrī. Kādā trešdienā, jau mērķtiecīgi vispirms steidzot apsveicināties pie suņa, sastingu: voljers tukšs. Sirds šausmās sastinga – būs iemidzināts, jau tā ilgi noturēts… Todien, kā ierasts šķirstot RB, pie bezsaimnieku suņu fotogrāfijām Aivars tā kā sarāvās. No vienas bildes viņam pretim vērās teju vai māsīcas Sandras Dūzis. Ja vien Aivars nezinājis, ka Dūzi nesen nošāvis piedzēries kaimiņš, domātu – viņš. Steidzis zvanīt māsīcai uz Saldu, un visi lēmuši: jāpadomā. Aizsteigušas pāris nedēļas, un, kad atkal RB ievietoja pelēksudrabainā skaistuļa aicinājumu viņu izvēlēties par savējo, Aivars zibenīgi tvēris pēc telefonklausules: "Viņu jau otro reizi liek avīzē, un tas nozīmē, ja tuvākajās dienās neviens suni nepaņems, iemidzinās. Tik ilgi netur. Viņš ir Dūzis kas Dūzis, ko darām?" Sandra, suni pat ne avīzes nelielajā bildītē tā arī neredzējusi, nedomājot atbildējusi: "Nu tad ved ar…" Aizsteigusi pie Līču dispečeres Ināras, asaras knapi valdot, satraukti jautāju: kur suns? Ināra sāka smiet: "Viss kārtībā. Pietika tam vīrietim, kas atbrauca pakaļ, pavērt mašīnas durvis, kad viņš jau tajā iešāvās, lepni apsēdās priekšējā sēdeklī un pat nedomāja kāpt ārā. Viņš ir aizbraucis uz jaunām mājām. Uz Saldus pusi…" Tā risinājās notikumi ap Reksi, trīs gadus veco suņuku, kuru par klaiņošanu Stopiņu pagastā uz Līčiem nogādāja policija. Turklāt pirms saķeršanas iemidzināja, jo esot ļoti agresīvs… Sandras kuplajā ģimenē par policistu izbailēm gardi smej. Ja nu ir viens suns, kuram nepiemīt ne kripatiņas agresivitātes, kauslības, dusmu, tad tas ir Reksis, kura ienākšana Mihailišinu ģimenē kliedējusi bēdas par kādu traģisku notikumu. Tomēr ik reizi, suni uzlūkojot, Rekša jaunajiem saimniekiem jāatceras par Dūzi. Ja ne Dūzis ar savu traģisko likteni, arī Rekša liktenis šodien būtu citāds… "Jums vajadzētu uzrakstīt materiālu par tēmu, kā cilvēki personisko rēķinu kārtošanai izmanto sunīšus," skumji stāstāmo sāk Sandra, brīžiem joprojām nevaldot asaras. "Ja aiz dusmām, atriebības nevar nošaut cilvēku, nogalina vistuvāko, zinot, ka par to nekas nebūs." Vācot sienu pļavā, apmēram 150 metru attālumā no Mihailišinu ģimenes nošauts viņu suns Dūzis. Kaimiņš, kurš dzērumā satrakojies, suni nošāvis tāpat vien. Un apracis. Vēlāk, sniedzot paskaidrojumus policijā, buldurējis: pa viņa pļavu skraidījis. Policijā taisnība nav gūta, lai gan viss liecināja, ka šis cilvēks ir pārkāpis ne tikai dzīvnieku aizsardzības, bet arī citus likumus, kas liedz ar pielādētu ieroci pa pļavām klenderēt. Cik gan asaru Sandras ģimenē netika izliets, gan kamēr nogalinātais suns atrasts, gan kamēr bija spīts neģēli sodīt… "Kopš Reksis ir mājās, vienmēr prātā ir doma, ja nu atkal… Brālēns gan noskaidroja, ka vienīgais veids, kā suni pasargāt, ir reģistrēt viņu par ganu suni. Tos likums aizsargā no nošaušanas. To arī izdarījām." Tomēr tik un tā prāts visiem nemierīgs. Un reiz, kad Reksis kopā ar draudzeni Dingo bija devies tālākā špacierī, ne pa jokam visi sabijušies. Bet labi, kas labi beidzas, Sandras vīrs Anatolijs, Rekša meklējumos braukājot apkārt ar mašīnu, abus palaidņus ieraudzījis netālu no Saldus… Tā nu tas laukos notiek, vai nu vienmēr suni pie ķēdes noturēsi, turklāt, patversmē paņemot dzīvnieku, rakstiski jāapliecina, ka rējējs pie ķēdes netiks turēts. "Reksis viens gan nekur projām neietu, Dingo velk projām," pārmetošu skatienu veltot otrajam Mihailišinu mājas sunim, nosaka vecmāmiņa Aina. Reksi ierodamies jaunajās mājās, kas izvietojušās Saldus pilsētas lauku teritorijas vienā no ieplakām, sagaidīja vēl divi rējēji: draiskule Dingo un jau krietni padzīvojusī Dina. Arī šie suņi nejauši nokļuvuši šajās mājās. Dingo kā mazu kucēnu atstiepuši bērni. Kucēna mammas saimniekam šis vaukšķelis palicis pēdējais, un tā kā nav kur likt, tad… Bērniem sirds apskrējusies, un veduši uz mājām, tā arī vecākiem nosakot: ja neļausiet paturēt, iemidzinās. Ļāva… Savukārt vecīte Dina ir bijušais kaimiņu suns. Savulaik pasākusi bieži iegriezties Mihailišinu mājās, līdz kādudien palikusi. Kaimiņš tā kā vedis mājās, bet Dina tik atpakaļ traukusi. Tad nu kaimiņvīram nekas cits nav atlicis kā noteikt: lai suni paturot, ja reiz šis pats izvēlējies sev mājas. Kā tad Reksis jaunajās mājās uzņemts un iedzīvojies? Īsumā atbilde: lieliski. Plašāk…Visu ceļu no Rīgas līdz Saldum Reksis mašīnā mocījies ar nelabumu, tomēr cieties. Tikai izkāpjot no autiņa, aiz mājas stūra ļāvis vaļu kuņģa "emocijām". Iegājis mājās, suns ne uz mirkli vairākas dienas no jaunajiem saimniekiem nav soli atkāpies, bīstoties, ka tikai atkal tos nepazaudē. "Nemitīgi satraukts bāza mums visiem galvu padusēs, lai mierinām, žēlojam," atceras Sandra. "Pirmajās dienās likās – es taču viņu nespēšu uzturēt! Apēdis jau trīs baltmaizes klaipus, bet tik un tā žēlām acīs skatās. Tomēr pēc pāris dienām lielā rīšana pārgāja." "Dresēts gan viņš bijis ļoti," visi Mihailišini apgalvo vienā balsī. Pietiekot skaļāk parunāt vai straujākus žestus nozibināt, lai Reksis bailēs zemei pieplaktu. "Palaists ārā, viņš ieraudzīja kaķi. Es taču nezinu, kā viņš reaģēs, Dūzis svešos koda nost. Reksis skrien kaķim pakaļ, un es šausmās kliedzu: nedrīkst, atpakaļ! Ar to pietika, nodūris galvu, viņš atskrēja un nobijies stāv. Man tik žēl kļuva, gribējās samīļot, bet sapratu – nedrīkst, lai zina, ka kaķi nav aiztiekami. Par sodu liku iet istabā," smej Sandra. Un kā rīdzinieks uz lauku vidi reaģējis? Visi smej. Vienreiz no meža atstiepis aļņa vai brieža ādu un kājas. Kā sniegs nokusa, tā Reksis ar Dingo tik pa dīķi dzīvojas, cenšoties nomedīt bebrus. Satikšanās ar gotiņām bijusi aizkustinoša. Kā jau rīdzinieks, Reksis par tādiem lopiem neko nav zinājis un sākumā uz kūti pat līdzi nav ņemt, bet viendien, galvu pabāzis un ragaines ieraudzījis, no pārsteiguma sastindzis. Kad pirmais izbīlis par neredzētajiem radījumiem pārvarēts, Reksis bikli tuvojies. Jāaposta taču. Arī gotele par jauno ģimenes locekli ieinteresējusies, stiepjot tam pretim purnu. Un, kad abu deguni sastapušies un govs straujāk siltu elpu Reksim uzpūtusi, suns bailēs no kūts paņēmis vagu. Nepatikšanas sanākušas tikai ar vistām. Ieraudzījis tās, Reksis meties maltīti ieturēt. Divām klukstēm nepavaicās. Todien. Tagad gan Reksis zina, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kā nekā nu jau kārtīgs laucinieks kļuvis! *** Man nav bijis pilsētas kaķa! Līdzīgi kā ar Reksi, arī dienā, kad Līču kaķu istabā vienu no būriem, kur jau mēnešiem murrāja ap gadu vecs, ļoti dzīvespriecīgs, ļoti mīlīgs runčuks, ieraudzīju tukšu, pārbijos. Vai tiešām… Klusībā biju apsvērusi iespēju, varbūt savējam piepulcēt arī šo – abi līdzīgi kā ūdenslāses, vien manējais vecs un par viņa jaunību nekas nav zināms, bet Līču – jaunulis. Bet atkal Ināra nomierināja: "Paņēma viņu. Cilvēki, kas reiz jau suni no mums ņēmuši, tagad atbrauca pēc kaķa. Uz Liepājas pusi aizbraucis…" Tagad zinu, ka jaukulis dzīvo Kalvenē. Pie Zentas kundzes. Viņai runčuku bērni atveduši. "Mans iepriekšējais kaķis rudenī aizgāja viņsaulē, un, kad bērni ciemā atbrauca, izstāstīju," Zentas kundze uzsāk savu stāstu. Skumji bijis – viena pati nesen palikusi, vismaz bijis kaķītis, ar ko parunāt, vientulību kliedējot. Bet arī tas aizgājis. Ko ta ar suni, tas jau visu laiku pa āru dzīvo… Kad bērniem par zaudējuma izstāstīts, sākumā viņi ne vārda nebilduši, taču pēc laika zvanījuši, lai mammai piedāvātu no patversmes suni paņemt. Bet Zentas kundze nē un nē. Viens rējējs jau māju sargā, turklāt ziemā ņemt otru – tad jau istabā jātur, bet laukos tā nav pieņemts. "Kamēr pierastu, vēl aizskraidītu prom, pazustu, liela bēda būtu, bet pie ķēdes turēt – sunim grūti. Tad viņi man teicās kaķi atvedīšot. Piekritu." Bērni aizbraukuši uz patversmi un zvana mammai. "Kādu kaķi tev ņemt? Te ir melni, balti, strīpaini…" – "Kaut zaļu, ka tik jauks." Kāpēc izvēle kritusi tieši uz Princi – šo vārdiņu devusi pati saimniece, jo vienkārši tā patīkot –, Zentas kundze nezina. "Atveda. Bija tramīgs, īpaši pirmajā vakarā – vai, kā raudāja, visur izskraidījās, likās, it kā kādu cilvēku meklē. Pēc tam jau nomierinājās. Sākumā man bija liels pārsteigums – kaķis neēd pienu. Man taču nekad pilsētas kaķa nav bijis! Tagad jau pie trauciņa dežurē, pienu gaidot." Kad mulsums par dzīves pārmaiņām Princim bijis garām, viņš atcerējies, ka ir taču tikai jauns runčelis. Un sākusies blēņu darīšana. Viss, kas bija gāžams – apgāzts, viss, kas bija berams – izbērts, viss, kas bija sasitams – sadauzīts. Bet saimniece nav dusmojusies. Vēl pati spēļmantiņas no dzīparu galiem uzmeistarojusi, lai patversmes būrī mēnešus nosēdējušajam junkuram ir ar ko dauzīties. "Mazbērni jau smej, ka vecmamma tagad kaķim pakaļ pa ābelēm kāps…" Lēnītēm radinot pie mājām, nests ārā iepazīties ar suni. Arī rējējam skola vajadzīga, lai, kad Princi jau droši varēs pa āru staigāt laist, zinot, ka kaķēnam divu domu nebūs, kur viņa mājas, starp abiem zobota saskriešanās nenotiek. Pagaidām ne viens, ne otrs četrkājis naida dzirksti, otru ieraugot, nešķiļ. Kamēr Zentas kundze stāsta, Princis ieritinās gultas viducī. "Pirmajās dienās viņam tā arī ļāvu, pati maliņā gulēju, domāju, lai tik ātrāk aprod. Taču apradis viņš vairs i nedomāja manu vietu atdot. Viendien pastumju gultas maliņā, bet Princis ar ķepu pretim, tā teikt – mana vieta," saimniece smejot stāsta. Par gulēšanu bērni pat smējuši: re, kā mammai atvests viņai līdzīgs kaķis. Kā tik bērni ciemā brauc, tā abus pārsteidz guļam… "Ak tu, pa sodrējiem izvārtījies un nenomazgājies," kauninājums tiek Princim. "Kaķi taču uz ciemiņiem mazgājas, bet tu nekā." Izrādās, Princis iemīļojis gulēt pie krāsniņas, tur tad kažoka baltumus sašmucē, bet kā jau īsts laucinieks, vai ta nu ies daudz par štātēm domāt. Darbi darāmi. Un Princim, vasarai atnākot, darāmā būs gana – peles kūtiņā jāķer… Šķiroties Zentas kundze atzīst, ka jānožēlo no patversmes ņemta kaķēna ielaišana mājās un sirdī nav. "Kas zina, varbūt ar laiku bērniem ļaušu arī kādu sunīti atvest…" *** Guli, sunīt, mēs nepazudīsim! Ieraugot, kā Līčos teica, "mūsu ūsaini bārdaino vilku", divu domu nebija – šī suņa aprakstam jālieto vārdiņš "inteliģents". Tieši to vēstīja ap 3 gadus vecā no ielas savāktā klaiņotāja acis. Prātā gan pazibēja doma, diezin vai viņu kāds paņems – liels, nopinkojies, pavārdzis. Tomēr, kad jau grasījos otrreiz RB ievietot viņa gudro acu skatienu uzrunājumu cilvēkiem, no Līčiem atskanēja stopsauciens. "Ūsaini tikko paņēma! No Ventspils puses padzīvojis pāris atbrauca, vīram tā kā nepatika, citu suni gribēja, bet sieva palika pie ūsaiņa, un tā nu visi kopā aizbrauca," klāstīja Ināra. Līdzko saimniece pavēra mājiņas, kas Puzes pagasta mežvidū ieslēpusies, durvis, pa tām izspurdza divi suņi. Viens no tiem ūsainis, kurš, daudz nedomājot, satvēra zobos mana mēteļa stūri un vilkšus ievilka mājā. "Argo, liecies mierā," sauca saimniece, bet suns viņā neklausījās. Nezinu, vai viņš mani atcerējās vai vienkārši dalījās savā neizmērojamajā priekā par jauniegūto dzīvi ar visiem, kas vien bija gatavi viņu uzklausīt. Līdzīgi kā Reksis, arī Argo pie mājām ticis, citam rējējam viņam atdodot savu vietu… Līvijas un Gunāra mājās vienmēr bijuši suņi, savulaik viens robežsargu izbrāķēts vilks, otrs – takšu jauktenītis, saukts par Jančuku. Abi ne visai draudzīgi sadzīvojuši, mazais lielo vilcis tālās pastaigās pa mežu, lai tad pats pirmais pārrastos, bet lielais – pēc krietnām stundām. Tomēr vienvakar tikai vilks pārradies. Līvija visas acis izraudājusi meklējot. Aizsteiguši divi gadi. Pornieki devušies pie Ugāles draugiem uz kartupeļu talku un pēkšņi ieraudzījuši, ka citu talcinieku ģimene ierodas ar viņu Jančuku. Līvija sapriecājusies, tomēr suņuka jaunie saimnieki liegušies, ka atraduši, un nav arī neatdevuši. "Domāju: nozagšu, bet ievēroju, ka Jančuks un ģimenes bērni viens otram ļoti pieķērušies..." Aizsteidzis vēl gads, kad Līvija pēkšņi uzzina – Jančuks no ģimenes pazudis. Suņuks atradies kādās mājās, to saimnieki avīzē sludinājumus drukājuši; caur paziņām ziņas par atradenīti līdz ģimenei nonākušas, taču…. "Līdzko uzzināju, braucu pie atradējiem. Nokavēju. Turējuši, turējuši, bet, kad rocība vairs neļāvusi un žēl bijis jūrskolā sūtīt, aizveduši līdz Ventspilij un pametuši…" Līvija joprojām nespēja valdīt asaras. "Pa Ventspili meklējām, sludinājumu iesniedzu, solīja pirmdien drukāt… Svētdien braucām meitai uz Liepāju palīgā malku vest, un uz ceļa ieraugu – Jančuks!" Suņuks patvērumu bija radis vēl citās mājās, kuru saimnieki, atzīstot gan, ka paši iemīļojuši, tomēr Līvijai viņu atdevuši. Tā nu Jančuks pēc trīs raibu raibo notikumu pilniem gadiem atgriezās mājās. Taču viena nelaime bija uzveikta, kad nākusi nākamā. Kādā februāra naktī lielais suns vairs nepārnāca mājās… Un atkal sirdssāpēs Līvija mocījusies, līdz abi ar vīru lēmuši: ņemam suni no patversmes. Apzvanītas visas tuvāko rajonu patversmes – nekā piemērota. Zvanīts uz uzziņu dienestu, kas ieteicis Rīgas Līčus. Tur Līvija ar Gunāru tā kā pastīvējušies: vīrs gribējis vienu, sieva – citu suni. Tomēr vīra noskatīto vēl nedevuši – varot saimnieks atrasties, bet ūsaini – lūdzu. Gunārs papurpinājis, taču, apzinoties, ka otrreiz ne tik drīz tālo ceļu uz Rīgu mēros, aicinājis suni mašīnā. "Visu ceļu Argo sēdēja, galvu man klēpī ielicis," atceras Līvija. "Pirmajās dienās ne soli neatkāpās, pat negulēja. Sēdēju viņam blakus, lai taču paguļ, bet viņš pat naktī, cīnoties ar miegu, neaizmiga – visu laiku sargāja, lai tikai nepazūdu." Argo bijis apaukstējies, klepojis, nav gribējis ēst, un vīrs purpinājis: slimu suni paņēmuši, iesmērējuši viņiem. Tikmēr Līvija, vīrā neklausoties, steigusi uz patālo kautuvi. Kā bijusī veterinārārste viņa zināja, vajag govs kuņģi. Tajā visas nepieciešamās organismu stiprinošās vielas. Un tad jau kādā dienā arī vīrs noglaudījis Argo galvu… Jāatzīst, ka no Līču ūsaiņa inteliģentuma un nosvērtības Argo vairs nav ne miņas. Īsts dauzoņa. "Ai, ai," smej saimniece, "Argo un Jančuks viens otram blēņas māca. Jančuks kaķus – mums viņi divi – neaiztika, bet Argo tik parādi… Samācīju, ka nav brīv kaķiem pāri darīt, tad nu tagad abi, kamēr kaķi sēž, – neko, bet, līdzko tie sāk skriet, riedami trenkā. Jaņčuks Argo samācīja peles ķert, un nu abi pa siena šķūni rokas… Argo Jančukam ierādījis putnu apriešanu…" Vai Jančuks Argo lauku dzīvi arī ierādījis? Ieraudzījis kūtī lopus, Argo bijis visnotaļ ieinteresēts: "Kas tas? Gotiņa! Kas tas? Vistiņa!" Kādurīt saimniece groziņā salasījusi vistu dējumu un, daudz nedomājot, nolikusi to sētsvidū. Pēc brīža skatās, Argo galvu grozā iebāzis. Pamanījis saimnieci, kā bulta šāvies prom – vilks zina, ko ēdis… Trīs oliņu grozā nebijis. Brāziens nav sekojis, Līvija viens smiedama apkārtni pārmeklējusi, lai saprastu, ko palaidnis ar olām izdarījis. Vienu pa tīro notiesājis, otrai čaumalu vien atstājis, bet trešo vēl uz kārā zoba nebija paguvis likt…