1. martā Vides valsts inspekcija saņēma informāciju par to, ka Talsu rajona Kaltenē atrasts roņa mazulis. Kopā ar Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza darbiniekiem pārbaudot saņemto informāciju, konstatēts, ka tas ir pelēkā roņa Halichoerus grypus mazulis. Pēc atradējas stāstītā, roņa mazulis pats esot ierāpojis mājas pagalmā, bet pēc sniegā atstātās sliedes bijis redzams, ka mazulis pirms tam esot rāpojis pa mežu.
Izskalots roņa mazulis ierāpo mājas pagalmā (46)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tā kā roņa mazulis atrasts tālu (~500 m) no jūras, apdzīvotā vietā (iespējamais apdraudējums – cilvēku pretlikumīga darbība, klaiņojoši suņi), tad tika pieņemts lēmums dzīvnieku pārvest uz Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu. Tā kā pelēkais ronis saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 396 (14.11.2000.) ir īpaši aizsargājamā dzīvnieku suga, tad dzīvnieka sagūstīšanai un turēšanai nebrīvē saņemta Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja. Dzīvnieku aizsardzības likumā ir minēts, ka ir aizliegta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, tai skaitā arī dzīvnieka atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī. Roņu mazuļu atrašana martā - aprīlī Latvijas piekrastē ir relatīvi bieža. Tomēr līdz šim nav izstrādāts mehānisms (nav noteikta izpildošā institūcija un atrisināts finanšu jautājums) šādu gadījumu risināšanai. Inspektoru darbs esot daudzveidīgs – vietas, cilvēki, viedokļi… Bet šoreiz vietām, cilvēkiem, viedokļiem ir viens cēlonis – es, pelēkais ronis!!! Pagaidām vēl balts un maziņš, bet jau kādus 20 kg smags!!! Paša roņa stāsts Kur es piedzimu? Nezinu. Varbūt Igaunijā, bet varbūt tepat Kaltenes jūrmalā. Nu tā vismaz sprieda tie, kas mani atrada. Kur? Kaltenē. Tas esot patālu no Rīgas, drīzāk jau tuvāk Kolkai. Vispār mani gan neatrada, es pats atrados! Es pats ierāpoju šo māju pagalmā. Nē, ne jau tās mājas pagalmā, ko redzat bildē. Mājas, kurās es ierāpoju, ir fotogrāfam aiz muguras. Es atrāpoju no jūras, pāri lielajam ceļam, cauri grāvim un tad mežā iekšā. Kāpēc? Nezinu. Es vēl esmu maziņš. Nezinu arī to, kāpēc mani ielika būrī. Cilvēki apkārt gan runāja, ka te esot klaiņojoši suņi un vēl kaut kādi zvēri. Bet man taču pašam jau ir lieli un stipri zobi! Es tādam sunim varētu arī iekost! Būtu jau arī iekodis tam, kurš mani sagrāba aiz kājām un iznesa no būra pagalmā un vēlāk arī ielika auto. Gribējās jau iekost, bet viņš bija stiprāks un veiklāks… Bet vispār jau man vēl labu laiciņu vajadzēja gulēt un klausīties, ko stāsta tie no zooodārza un vides inspekcijas. Es šogad esot pirmais roņa mazulis! Pirmais! Bet vispār gados, kad jūrā ātri nokūstot ledus, mēs esot pat 15-20! He-he, patiesībā jau mēs esam vairāk, tikai jūs mūs visus neatrodat. Vai arī atrodat par vēlu… Domājat, ka es bez ēšanas varu ilgi iztikt? Es vēl esmu maziņš, ūdenī vēl neeju un zivis neķeru. Nu jā, māju saimniece jau man zivis deva, bet es tās neēdu. Man vēl piens vajadzīgs. Roņu piens. Aha! Tie no zoodārza un vides inspekcijas arī to zina! Govs piens man nederot? Un vispār, kas ir govs? Un ar mums esot problēmas? Kādas problēmas? Nevienam neesot pienākums par mums rūpēties? Tas ir kā? Un katru gadu tā esot? Nu vai nav traki? Cilvēki par mani grib rūpēties, bet pienākuma neesot! Naudas neesot? Aha, nauda esot, bet nevarot sarunāt, kurš tad būs mūsu labais tēvocis… Dīvaini – grib un nevar vai var, bet negrib? Nu lai nu kā! Ledus kūst, un mums būs jānāk krastā. Ja jūs kādu manu brālīti vai māsiņu atrodat, pastāstiet par mums arī tiem no zoodārza vai vides inspektoriem. Gan jau viņi tomēr sarunās, ko un kā darīt. Vēl mani vajagot pasargāt no suņiem (nu kas tie suņi tādi ir?), bet vispār jau zobi mums ir asi, tādēļ – ar mums uzmanīgi!!! Mani bildēja Mārtiņš. Un vēl jūs varat padiskutēt – ko un kā ar mums darīt! Varbūt kāds tomēr grib mūs aprūpēt (dzirdēju, ka Polijā esot pat vesels centrs, kur rūpējas par tādiem kā es)!?