S 24.10.2020.

100 dabas brīnumi: #95 Raunis kā spēle

FOTO: No personīgā arhīva

Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.

Ar Rauni, šo neticami skaisto upi, vairs neviens nav jāiepazīstina. Raunis ir Latvijas dabas pārgājienu ikona, leģenda un, domāju, ka daudziem gājiens pa Rauni ir kļuvis par ikgadēju pasākumu, kaut ko līdzīgu rudens mantrai. Mēs pēdējo trīs gadu laikā, ejam Rauni otro reizi un iesim vēl.

2

Palūdzam šoferim, lai piestāj Krūmiņu pieturā, kas ir pāris kilometrus pirms Bērzkroga, un jau pēc 10 minūšu gājiena esam vietā, kur Rauni šķērso Pleskavas šoseja. Dodamies lejā pa nogāzi līdz Raunim. Šodien plānojam noiet upi līdz Vaives dzirnavām un paspēt Jāņmuižā uz pēdējo vilcienu. Otrs variants, laika ziņā uz pusi ātrāks un, daudzuprāt, skaistāks, ir uz Vaives dzirnavām doties no Cēsu–Bērzukroga šosejas.

Pirmkārt ir svarīgi iesildīt un izlocīt ķermeni, jo Raunis ir prasīga upe, kuras iešanai nepieciešams lokanums un izturība. Otrkārt, lai padarītu gājienu ērtāku, nepieciešama trešā kāja jeb ceļa nūja, vēlams vismaz tik gara cik paša augums un kuru pieredzējušie ņem no mājām, bet iesācēji vai aizmāršīgie izgatavo turpat. Gājiena laikā nūja man kļūs par neaizstājamu ceļa biedru, un Jāņumuižā pirms kāpšanas vilcienā es to nemetīšu krūmos, bet gan maigi noguldīšu zālē.

Kāds to nosauks par krāpšanos, jo sausas zeķes nu nekādi neasociējas ar Rauņa gājienu, bet mēs paņemam līdzi arī gumijas zābakus. Raunis zigzagiem plūst pa dziļu ieleju, te vienā, te otrā pusē kā tāda pingponga bumbiņa, atsitoties pret stāvām kraujām. Šī iemesla dēļ Rauņa gājējs, lēkājot pa akmeņiem, ir spiests nepārtraukti šķērsot Rauni šurpu turpu, vai arī brist viscaur pa ūdeni, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka gājiena vidusdaļā uzvilktie zābaki mums nodrošināja to, ka paspējam uz vilcienu.

2

Sākumā mēs bērnišķīga prieka pārņemti entuziastiski lēkājam pa akmeņiem. Spēles noteikumi ir vienkārši: ar sūnām apaugušie akmeņi nav bīstami, bet koka bluķīši bez mizas un kailie akmeņi var sagādāt pārsteigumus. Atceros, kā pirmā Rauņa apmeklējuma laikā, kāds kolēģis noguruma dēļ, uz mirkli zaudējis koncentrēšanos, paslīdēja uz viena no kailajiem akmeņiem un krītot salauza roku.

Par Rauņa skaistumu un ainavas daudzveidību nav, ko plaši stāstīt, viss ir redzams fotogrāfijās. Aiz katra līkuma Raunis ir citādāks. Akmeņi ir Rauņa vizītkarte, jo tie ir visur: mazi un lieli, kaili un zaļām sūnām noauguši. Zivju dzenīšu lidināšanās, spilgti dzelteni, sarkani un balti smilšakmens atsegumi, bebru dambis un romantiskie tilti. Nemaz nerunājot par Dzelzupīti, kura uz mums atstāja satriecošu iespaidu.

2

Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams vietnē www.25wolves.com, kā arī sociālajos tīklos – «Facebook» un «Instagram».