Koferis. Stacija. Krievija: smaciņas, higiēna un autoritatīvas pavadones vilcienā

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Esam mērojuši 8700 kilometrus vilcienā, autobusā un automašīnās. Mēs braucam vilcienā pa Transsibīrijas maģistrāli. No vienas puses tā ir kā "murkšķa diena", no otras - avantūra un piedzīvojums bez scenārija.

Viktorija: 

Ja gribat apskatīt īsto Krieviju, nopērciet vilciena biļeti! Aina aiz loga mainās, braucot cauri dažādiem reģioniem, un cilvēki ir īsti, ar savām problēmām un paradumiem. Cilvēki, kurus jūs interesēsiet, un tādi, kam būs par jums nospļauties. Cilvēki, kam rokas smaržo pēc pīrāgiem un mājās gatavota ēdiena. Cilvēki, kas uz noteiktu laiku iekonservējušies vagonā kā šprotes eļļā un, neskatoties uz atšķirībām, ir spiesti sadzīvot cits ar citu.

Cilvēki, kuru problēmas un dzīves apstākļi pilnīgi atšķiras no tā, ko rāda federālajos televīzijas kanālos.

Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Gandrīz divu ceļā pavadīto nedēļu laikā mūsu kaimiņu un sarunu biedru vidū bijuši tikai patīkami cilvēki. Dažādu vecumu un sociālā stāvokļa, ar dažādiem uzskatiem, profesijām un viedokļiem, bet viņiem visiem ir kas kopīgs - gatavība sniegt palīdzīgu roku un iekšējās morāles esamība.

No filozofijas jāpāriet uz praktiskākām lietām. Varbūt kļūdos, bet tāda sajūta, ka ar katru piegājienu man arvien ātrāk sanāk uzrāpties uz augšējās lāvas. Varbūt ceļojuma beigās jau būšu īsts Zirnekļcilvēks. 

Fotogalerija: "Smaciņas", internets, policija un nedaudz filozofijas Transsibīrijas ekspresī

Bija ļoti aizkustinoši šodien atvērt e-pastu un ieraudzīt, ka pavisam nepazīstami cilvēki raksta vēstules un pārdzīvo par to, kā klājas manai mugurai, kas sāka sāpēt nākamajā dienā pēc nopeldēšanās Baikāla ledainajā ūdenī. Viss lieliski, jūtos jau daudz labāk. Paldies par rūpēm!

Ar personīgo higiēnu arī nav tik traki. Restorānvagonā ir kas līdzīgs sanitārajai telpai. Esmu redzējusi, kā tur iet iekšā sievietes ar spaini, kastroli un dvieli pār plecu. Par dušu to nosaukt nevar - tā ir vienkārši tualete, tāda pati kā pārējos vagonos. Grīdā caurums, kurā notek viss ūdens, ko no spaiņa uzlej sev virsū.

Par kārtību vietkaršu vagona gaitenī atbild pavadone. "Tā, kur liec kājas? Kamēr grīda nožūs, visi desmit minūtes paliek savās vietās," viņa komandē. Lai kļūtu par garo distanču vilciena pavadonēm, šīm sievietēm jāpiemīt dažādām īpašībām. Jābūt stingrai, bet asprātīgai. Jābūt uzmanīgai un sabiedriskai, vienlaikus saglabājot līderību un nezaudējot autoritāti.

Pavadone ar diviem vārdiem var nolikt pie vietas jebkuru kriminālo autoritāti un tikpat viegli nomierināt raudošu bērnu.

Garie braucieni vilcienā no vienas puses ir kā "murkšķa diena", kas sastāv no pamošanās, kafijas, diendusas, pusdienām, sarunām ar ceļabiedriem, iešanas uz restorānvagonu un kāju izstaipīšanas retajās pieturās. No otras - piedzīvojums bez scenārija, jo nekad nezini, kas ar tevi notiks. Ja vilciens apstājas uz vairāk nekā desmit minūtēm, var paspēt aizskriet līdz kioskam. Mēs braucam cauri mums nezināmām apdzīvotām vietām. Šeit ir sals, un gandrīz visur ir sniegs. Vakar veikalā uz perona  pārdevēja man pajautāja, ko vēlos, izmantojot īso un lakonisko frāzi: "Čo?"

Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Mārtiņš:

Traucamies cauri Krievijai, bēdu nezinām. Tas ir tik tiešām interesanti, cik ātri pie visa var pierast. Ja Irkutskā vilciena stacijā, pirmo reizi ieraugot jaunos ceļabiedrus, instinktīvi pārliku maku, telefonu un vērtīgākus sīkumus uz kabatām ar rāvējslēdzējiem, tad pāris dienas vēlāk jau šķiet pilnīgi normāli čaļi. Pieturās viens otram atņemam sveicienu, ja vajag, aizdodam šķiltavas.

Iekāpjot vilcienā, pirmajā mirklī šķita, ka gaisā, kā letiņi saka, "cirvi var pakārt", tagad esmu jau pieradis. Man pat grūti aprakstīt to "aromātu buķeti", kura man šobrīd valda fonā, bet es  neliekos ne zinis.

Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Gaisa kvalitāte vilcienā salīdzināma ar mūzikas kvalitāti Eirovīzijā - stipra, bet slikta.

Dominē skābi lēto vistas buljonu aromāti, un šeit valda viegls gariņš, ko atskaņai par godu varētu nodēvēt par "peregariņu". Fonā mums ir arī viegls sporta gars, ar ko es, saprotams, domāju sportistu ģērbtuves aromātu pēc kārtīgi nospēlēta mača. Ir mirkļi, kad drusku uzpeld svaigi ceptu pīrāgu un kafijas aromāts, bet tie pazūd, tikko pamana kādu spalvaināku padusi.

Miegs joprojām labs un paliek tikai labāks. Šķiet, ka šonakt nokrācām vismaz 12 stundas. Lai arī ir dienas vidus, Viktorija turpina šņākuļot.

Ar Latviju laika starpība mums šobrīd, ja nemaldos, ir jau septiņas stundas. Priekšā vēl divas naktis un vesela diena vilcienā. Pašsajūta laba, noskaņojums lielisks.

Stāsta turpinājumu lasi šeit.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu