Piena zupa un vārīti burkāni. Kurš ēdiens ir tava bērnības trauma?

FOTO: Caro / Teich/ Scanpix

Piena zupa, zirņu biezputra vai miltu mērce - vairumam pieaugušo ir trauma no kāda negaršīga ēdiena, ko lika ēst bērnudārzā vai sākumskolā. Turklāt, ja kādu ēdienu "spieda" ēst bērnībā, tad nepatika pret to var saglabāties visu mūžu, vēsta portāls Postimees.

Aprunājoties ar cilvēkiem, izrādās, ka traumatisku momentu, saistītu ar ēdienu, bērnībā piedzīvojuši daudzi. Visbiežāk riebumu izraisa piena, maizes vai aukstā zupa. Bet kādēļ tā ir - vai tiešām ēdiens skolās un bērnudārzos kādreiz bija tik briesmīgs?

Visticamāk, tā nav - ēdiens kādreiz bija tikpat kvalitatīvs. Iespējams, pat kvalitatīvāks nekā mūsdienās.  Taču trauma ir trauma un tā ir jāatzīst, lai varētu tikt tai pāri.

Lai gan ir gadījumi un apstākļi - saprotoši vecāki, iejūtīgas bērnudārza audzinātājas, pielaidīgi skolotāji - kad trauma neveidojas, tomēr nereti var dzirdēt kādu pieaugušo saucam:

"Nē, to es neēdīšu! Man ir bērnības trauma!"

 

Igauņu pavāre Merita Kiho ēdienu gatavošanā bieži izmanto mājās audzētus produktus, tādēļ viņa ļoti labi zina, kā top ēdiens, kas atrodas šķīvī. Viņai arī patīk lutināt savu ģimeni ar neparastām brokastīm un krāšņām vakariņām.

Tomēr arī viņa bērnībā pieredzēja traumatiskus brīžus, saistītus ar ēdienu. Nepatika pret tiem viņai saglabājusies līdz pat šodienai: "Tas bija dīvaini - es sajutu dārzeņu piena zupas smaržu un man uzreiz kļuva slikti! Tā man izraisīja bērnības asociācijas un es knapi varēju noturēt iekšā savu kuņģa saturu."

"Atceros, ka reiz bērnudārzā pusdienās atkal bija tā zupa un es bēgu prom no mūsu grupiņas slēpties. No piena zupas toreiz izvairījos, bet pēc tam gan dabūju pamatīgu brāzienu," smejas pavāre.

Helēna Krusimega arī ir pavāre, tikai Kiprā, kur viņa dzīvo jau 12 gadus. "Kaut kad bērnudārzā man bija slikta dūša un es vēmu, jo apēdu putukrējumu," atceras sieviete. "Kopš tās reizes es tam vairs neesmu pieskārusies."

Tagad Helēna domā, ka varbūt bērnībā tas tomēr bija skābais krējums, bet, par spīti tam, attiecības ar putukrējumu nav uzlabojušās.

"Man putukrējums riebjas! Un man pat neriebjas zivju eļļa! To es dzeru kapsulās." 

Pavāre atklāj, ka nevienas citas bērnības ēdiena traumas viņai neesot, vai vismaz viņa tās neatceras.

Monika Ruda, kura strādā ar komunikāciju saistītā nozarē, atklāj, ka viņas pirmā un vienīgā traumatiskā pieredze, saistībā ar ēdienu, arī notika bērnudārzā.

"Reiz bērnudārzā pusdienās izēdu visu zupu, bet vārītos burkānus, kas bija sagriezti lielās ripās, atstāju šķīvja maliņā. Audzinātājai tas nepatika un viņa lika man tos visus apēst."

"Vēl šodien atceros, kā sēžu pie šķīvja un cenšos norīt tos milzīgos burkānu gabalus," ar pārdzīvojumiem dalās Monika.

"Gadu gaitā esmu iemācījusies ar vārītiem burkāniem rīkoties tā, lai man tie garšotu, bet zupai es nekad tos nepievienoju! Varbūt tikai sarīvētus smalkās strēmelītēs, bet ne sagrieztus ripās."

Arita Kauka pašlaik mājās audzina bērnu un atceras sevi tajā vecumā: "Vēl joprojām maizes zupa man uzdzen nelabumu. Es vienkārši nespēju izturēt tās izskatu un konsistenci. Reiz pamatskolā es to pamēģināju - man negaršoja un es mēģināju atteikties."

"Taču skolotāja man lika maizes zupu ēst, par spīti tam, ka teicu, ka vemšu. Un es vēmu! Vismaz pēc tam viņa vairs nelika to darīt," smejas Arita.

Kale Pilts, galdnieks, saka, ka viņam riebumu izraisa tomātu sula: "Tā pat nav bērnības trauma. Es vienkārši nesaprotu, kā var dzert dārzeni."

Svetlana Baltina, žurnāliste, atklāj, ka bērnudārzā viņai radusies trauma no gaļas: "Tā vienmēr bija tik nepatīkama - vai nu ar škrimšļiem, vai trekniem gabaliem. Katrā gadījumā, es jau kādreiz izvairījos no gaļas ēšanas un daru to jorpojām. Tā es netīšām kļuvu par veģetārieti."

"Vēl mums bērudārzā deva šausmīgi negaršīgas pupiņas no bundžas un bietes," atklāj sieviete. "Arī ar šiem ēdieniem man ir grūti sadzīvot vēl šodien."

Līva Kasīha, kura strādā apdrošināšanas nozarē, atceras, ka vislielāko riebumu bērnībā sagādājušas ceptas aknas: "Vēl joprojām to smarža man uzdzen nelabumu. Ceptas aknas bija manas vecmāmiņas iecienīts ēdiens, un viņa tās lika ēst arī man. Tagad, ja mans vīrs ko tādu nopērk, es lūdzu viņam to aizvākt prom no mana deguna."

Līva arī stāsta, ka mūsdienās bērnudārzu ēšanas likumi vairs nav tik strikti: "Tagad bērnam liek apēst trīs karotes ar ēdienu, kurš viņam it kā negaršo. Ja vēl joprojām tas izraisa nepatiku, to ļauj neēst. Man tā liekas ļoti humāna pieeja."

Uz augšu