Vērtējot medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu, Valsts kontrole atklājusi, ka datu trūkums gan par pacientu vajadzībām medicīniskajā rehabilitācijā, gan par panāktajiem rezultātiem liedz iespēju novērtēt valsts finansēto rehabilitācijas pakalpojumu efektivitāti un iedzīvotāju vajadzības kopsakarā ar valsts budžeta iespējām.
Trūkstot arī skaidrai izpratnei, kā ilgtermiņā būtu jāattīstās rehabilitācijas jomai, kādi ir tās mērķi un prioritātes, faktiski nav iespējams spriest par rehabilitācijas pakalpojumu kvalitāti valstī. Pie šāda secinājuma pēc revīzijas par rehabilitācijas pakalpojumu jomu nonākusi Valsts kontrole.
Valsts kontroliere Elita Krūmiņa uzsvēra, ka daudzi šīs jomas attīstības pasākumi, kas atrodami Veselības ministrijas politikas dokumentos, ir palikuši "uz papīra". "Kamēr tā ir, cieš pacients, kurš nesaņem nepieciešamo palīdzību. Piemēram, laikā, kad arvien biežāk dzirdam satraukumu par darbaspēka trūkumu, cilvēkiem darbspējīgā vecumā medicīniskā rehabilitācija netiek nodrošināta savlaicīgi un nepieciešamajā apjomā, lai gan divu gadu laikā darbnespējas gadījumu skaits darbaspējīgiem cilvēkiem pieaudzis par 15%.
Nav izpildīts arī neviens uzdevums, lai uzlabotu rehabilitācijas pakalpojumus cilvēkiem ar onkoloģiskajām vai sirds un asinsvadu slimībām," pauda Elita Krūmiņa.
Krūmiņa Latvijas Radio piebilda, ka revīzijā galvenais secinājums bijis gana skarbs - finansējums medicīniskajai rehabilitācijai ir audzis, taču izmaiņas nejūtot nedz ārstniecības personas, nedz pacienti. Viņas skatījumā, to pierāda tas, ka arvien vairāk pieaug ilgstoši slimo cilvēku skaits, pieaug cilvēku ar invaliditāti skaits, pieaug arodslimnieku skaits u.tml.
Pēc Krūmiņas vārdiem, VK revīzijā nav atradusi mērķi, kurp būtu vērsta medicīniskās rehabilitācijas sistēma. Tāpat konstatēts, ka pēc izrakstīšanās no slimnīcām nav mērķtiecīgas rīcības, lai cilvēki, kuriem tas nepieciešams, saņemtu medicīnisko rehabilitāciju, tas ir pilnībā atstāts viņu pašu ziņā, līdz ar to daļa no viņiem to nesaņem.
Krūmiņa uzsvēra, ka primāri ir jāsakārto sistēma, bet tikai papildus naudas došana problēmas nerisina.
Agrāka rehabilitācijas sākšana ir viens no instrumentiem, lai cilvēks pēc slimības iespējami ātrāk varētu atgriezties darbā. Tomēr revīzijā konstatēts, ka pacienti darbspējīgā vecumā nepieciešamos rehabilitācijas pakalpojumus nesaņem gana ātri. Turklāt no kopējā ambulatorās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmēju skaita tikai 8% cilvēku strādā. Pieaug arī slimības pabalstu saņēmēju skaits, kuriem saslimšana ilgst vairāk par pusgadu, un personu skaits, kuriem darbnespējas lapā norādīts cēlonis "arodslimība".
Revīzijas rezultāti liek secināt, ka pašlaik rehabilitācija nepietiekami fokusējas uz cilvēka veselības saglabāšanu, uzlabošanu un darbspēju atjaunošanu.
Piemēram, aptuveni ceturtajai daļai strādājošo, kuriem pirmreizēji noteikta invaliditāte, kā cēlonis minēta kāda no muskuļu un skeleta sistēmas slimību diagnozēm. Speciālisti norāda, ka rehabilitācijas saņemšanai slimības sākumposmā ir milzīga nozīme, lai saīsinātu darbnespējas periodu. Tomēr 75 % muskuļu un skeleta sistēmas slimību pacientu rehabilitācija nav sniegta vispār.
No 2014. līdz 2017. gadam finansējums rehabilitācijai palielinājies par aptuveni 30%, un Veselības ministrijas plānojusi, ka rehabilitācijas pakalpojumi jāuzlabo tieši pacientiem ar onkoloģiskajām un sirds un asinsvadu saslimšanām. Taču revīzijā konstatēts, ka līdz šim nav izpildīts neviens no noteiktajiem uzdevumiem. Nav palielināta pakalpojumu pieejamība onkoloģiskajiem pacientiem, nav sagatavota kardioloģiskās rehabilitācijas programma, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti, saglabātu vai uzlabotu darbspējas un novērstu nepieciešamību nonākt stacionārā.