Vērtējot medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu, Valsts kontrole atklājusi, ka datu trūkums gan par pacientu vajadzībām medicīniskajā rehabilitācijā, gan par panāktajiem rezultātiem liedz iespēju novērtēt valsts finansēto rehabilitācijas pakalpojumu efektivitāti un iedzīvotāju vajadzības kopsakarā ar valsts budžeta iespējām.

Valsts kontroliere Elita Krūmiņa uzsvēra, ka daudzi šīs jomas attīstības pasākumi, kas atrodami Veselības ministrijas politikas dokumentos, ir palikuši "uz papīra". "Kamēr tā ir, cieš pacients, kurš nesaņem nepieciešamo palīdzību. Piemēram, laikā, kad arvien biežāk dzirdam satraukumu par darbaspēka trūkumu, cilvēkiem darbspējīgā vecumā medicīniskā rehabilitācija netiek nodrošināta savlaicīgi un nepieciešamajā apjomā, lai gan divu gadu laikā darbnespējas gadījumu skaits darbaspējīgiem cilvēkiem pieaudzis par 15%.

Krūmiņa Latvijas Radio piebilda, ka revīzijā galvenais secinājums bijis gana skarbs - finansējums medicīniskajai rehabilitācijai ir audzis, taču izmaiņas nejūtot nedz ārstniecības personas, nedz pacienti. Viņas skatījumā, to pierāda tas, ka arvien vairāk pieaug ilgstoši slimo cilvēku skaits, pieaug cilvēku ar invaliditāti skaits, pieaug arodslimnieku skaits u.tml.

Pēc Krūmiņas vārdiem, VK revīzijā nav atradusi mērķi, kurp būtu vērsta medicīniskās rehabilitācijas sistēma. Tāpat konstatēts, ka pēc izrakstīšanās no slimnīcām nav mērķtiecīgas rīcības, lai cilvēki, kuriem tas nepieciešams, saņemtu medicīnisko rehabilitāciju, tas ir pilnībā atstāts viņu pašu ziņā, līdz ar to daļa no viņiem to nesaņem.

Agrāka rehabilitācijas sākšana ir viens no instrumentiem, lai cilvēks pēc slimības iespējami ātrāk varētu atgriezties darbā. Tomēr revīzijā konstatēts, ka pacienti darbspējīgā vecumā nepieciešamos rehabilitācijas pakalpojumus nesaņem gana ātri. Turklāt no kopējā ambulatorās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmēju skaita tikai 8% cilvēku strādā. Pieaug arī slimības pabalstu saņēmēju skaits, kuriem saslimšana ilgst vairāk par pusgadu, un personu skaits, kuriem darbnespējas lapā norādīts cēlonis "arodslimība".

Revīzijas rezultāti liek secināt, ka pašlaik rehabilitācija nepietiekami fokusējas uz cilvēka veselības saglabāšanu, uzlabošanu un darbspēju atjaunošanu.

Piemēram, aptuveni ceturtajai daļai strādājošo, kuriem pirmreizēji noteikta invaliditāte, kā cēlonis minēta kāda no muskuļu un skeleta sistēmas slimību diagnozēm. Speciālisti norāda, ka rehabilitācijas saņemšanai slimības sākumposmā ir milzīga nozīme, lai saīsinātu darbnespējas periodu. Tomēr 75 % muskuļu un skeleta sistēmas slimību pacientu rehabilitācija nav sniegta vispār.

No 2014. līdz 2017. gadam finansējums rehabilitācijai palielinājies par aptuveni 30%, un Veselības ministrijas plānojusi, ka rehabilitācijas pakalpojumi jāuzlabo tieši pacientiem ar onkoloģiskajām un sirds un asinsvadu saslimšanām. Taču revīzijā konstatēts, ka līdz šim nav izpildīts neviens no noteiktajiem uzdevumiem. Nav palielināta pakalpojumu pieejamība onkoloģiskajiem pacientiem, nav sagatavota kardioloģiskās rehabilitācijas programma, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti, saglabātu vai uzlabotu darbspējas un novērstu nepieciešamību nonākt stacionārā.

Rehabilitācijas pakalpojumus saņēmušo onkoloģisko pacientu skaits nesasniedz pat 1% no kopējā saslimušo skaita, uzsvēra Valsts kontrolē. Veselības ministrijai nav arī datu par kopējo insulta pacientu skaitu, kuriem būtu nepieciešami dienas stacionāru, ambulatoro ārstniecības iestāžu un mājas aprūpes pakalpojumi medicīniskajai rehabilitācijai. Tomēr tieši agrīna rehabilitācija insulta pacientiem nodrošinātu ārstniecības nepārtrauktību un efektīvāku ārstēšanos. Nekoordinējot valsts līmenī insulta pacientiem nepieciešamos pakalpojumus, rehabilitācijas iespēju meklēšana ir atstāta pašu pacientu un viņu piederīgo ziņā.

Latvijas veselības aprūpes modelī centrālā persona, kura koordinē pacienta ārstēšanu, ir ģimenes ārsts, akcentēja Valsts kontrole. Tomēr revīzijā secināts, ka Veselības ministrija nav pietiekami stiprinājusi ģimenes ārstu lomu pacienta rehabilitācijā. Tieši ģimenes ārstiem jāspēj savlaicīgi atpazīt invaliditātes riskus un aktīvi jāvirza pacienti rehabilitācijas saņemšanai, tā mazinot invaliditātes iestāšanās risku un efektīvāk izmantojot veselības aprūpes resursus. Ja laikus netiek identificētas pacienta rehabilitācijas vajadzības, pacienti nepieciešamo rehabilitāciju saņem novēloti un tas nozīmē, ka pacienta funkcionēšanas spēju atjaunošanai jāpatērē vairāk resursu. Arī revīzijā aptaujātās ārstniecības iestādes, kas sniedz rehabilitācijas pakalpojumus, ir norādījušas uz ģimenes ārstu nepietiekamo izpratni par rehabilitācijas pakalpojumu nozīmi pacientu veselības stāvokļa uzlabošanā.

Speciālisti revidentiem norādīja, ka pacientu izpratne par rehabilitācijas nozīmi ir nepietiekama, dažkārt cilvēkiem trūkst arī motivācijas aktīvi līdzdarboties savas veselības uzlabošanā. Valsts kontroles ieskatā tieši ģimenes ārstiem ir jāvada pacienta rehabilitācijas process, palīdzot pacientam sasniegt pozitīvu ārstniecības rezultātu.

Valsts kontrolē norādīja, ka rehabilitācijai realitātē ir jākļūst par pilnvērtīgu veselības aprūpes sastāvdaļu. Lai to panāktu, Valsts kontrole Veselības ministrijai sniegusi vairākus ieteikumus, kurus ieviešot, tiks stiprināta rehabilitācijas loma ārstniecības procesā, tādējādi nodrošinot kvalitatīvus, efektīvus un pieejamus valsts finansētus rehabilitācijas pakalpojumus. Valsts kontrole uzskata, ka ir jāpilnveido ģimenes ārstu izpratne par rehabilitācijas nozīmi, jāizvērtē iespēja noteikt prioritātes valsts apmaksātiem medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumiem. Rehabilitācijā pakalpojuma kvalitāte ir jāvērtē pēc sasniegtā rezultāta. Lai vērtētu medicīniskās rehabilitācijas efektivitāti, pasaulē parasti izvēlas kādu atskaites punktu, piemēram, darbnespējas lapu, darbnespējas dienu vai hospitalizācijas gadījumu skaits. Tāpēc sadarbībā ar nozares speciālistiem un ārstniecības iestādēm jāveic vispusīga sistēmas analīze, jāuzlabo datu monitoringa un informācijas apmaiņas sistēma par pacientu dažādos veselības aprūpes posmos.