Svētdien, 2019. gada 13. janvārī aprit 10 gadi kopš dienas, kad aptuveni 10 000 cilvēku pulcējās Vecrīgā, Doma laukumā, lai pieprasītu Saeimas atlaišanu. Pēc šīs akcijas Vecrīgā sākās nekārtības, kuras turpmākajos gados sabiedrība zina kā 13. janvāra grautiņus.

» Aprit 10 gadi kopš 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā

Žurnālists Juris Kaža sociālajā tīklā "Facebook" dalās ar savām atmiņām un pārdomām par 13. janvāra notikumiem:

"Tas bija vispār "jautrs" vakars."

"Cilvēki tikko bija attapušies, ka s*di būs sakarā ar banku krīzi, Parex sabrukumu (kas pēc vismaz viena "insaidera"- John Christmas- domām bija viena liela krāpšana). Notika liela sapulce Doma laukuma, kas savā veidā atgādināja t.s. lietussargu revolūciju - mītiņu pēc Alekseja Loskutova atlaišanas no KNAB vadītāja amata. Jau tad bija manāms sašutums pret valdošām aprindām, kas šķietami bremzēja korupcijas izmeklēšanu pašu aprindās. Tomēr 2007 .gadā treknie gadi vēl gāja "pilnā ātrumā"," raksta Juris Kaža.

Žurnālists atceras: "Kaut kā nebija pārsteigums, ka Doma laukuma mītiņam uz beigām visai liels bars atdalījās no pārējā pūļa un devās uz Saeimas namu turpat tuvumā. Pārējais jau ir iemūžināts neskaitamos video. Pats tikai iepriekšējā dienā biju atlidojis no ASV (ciemojos pie brāļa un mūsu mātes - tēvs bija miris 2008 .gada novembra sākumā un gribējās redzēt kā mammai iet. Bažas bija nevietā, mierīgi nodzīvoja līdz 2017. gada oktobrim un mira 104 gadu vecumā)."

"Tomēr saņēmos aiziet uz Doma laukumu, nojautu, ka kaut kas briest."

"Noskatījos ārdīšanos gan pie Saeimas, gan Vecrīgas ielās, kur spilgtākais brīdis bija ejot garām kādam Vecrīgas krogam."

Foto: 13. janvāra grautiņi Vecrīgā

"Skatlogā pamanīju zviedru draugu un Stokholmas ekonomikas augstskolas rektoru un vēl kādu cilvēku pie viena galdiņa. Mans draugs, kas arī saistīts ar šo augstskolu un, visticamāk, vakariņoja ar savu priekšnieku, iznāca pa krogus durvīm un, nepārslēdzot valodas (trešais laikam bija ārzemnieks, parasti ar šo draugu runāju zviedriski) teica: "Juris, come and have a drink with us". Es ātri paskatījos uz ielas vienā galā mirgojošām policijas mašīnu bākugunīm un uz ielas šur tur izmētātiem bruģakmeņiem un teicu "Anders, there’s a fucking riot going on!" Viņš laikam nebija neko pamanījis, lai gan izskatījās, ka pa ielu, vai vismaz ielas otrā galā bija notikusi pūļa izdzenāšana."

"Mans draugs sazvanīja zviedru medijus un ziņas par grautiņu Rīgā parādījās zviedru avīzēs."

Foto: 13. janvāra grautiņi Vecrīgā 

"Devos tālāk un redzēju pāris izdemolētas municipālas policijas mašīnas, kuras kāds bija nemākulīgi mēģinājis aizdedzināt. Nekas nesanāca. Vēlāk, paziņa, kas strādāja "municipāļos" ar neslēptu, kā vācieši teiktu, Schadenfreude, stāstīja, ka viena no izdemolētām mašīnām bijusi viņa nesimpātiskā priekšnieka dienesta mašīna."

"Kolorīti brīži nebeidzās arī pārejot mājās, kur ģimene bija mazliet satraukta, jo tiešraidē redzēja kā LTV žurnālists Jānis Geste dabūja pa pakausi ar kādu mestu priekšmetu," atminas Kaža.

"Man nekas nekaita un es pat ar zināmu nostaļģiju atcerējos vairākus studentu grautiņus universitātes laikā ASV un ļembastu Frankfurtē pie dzelzceļa stacijas (kad tur strādāju amerikāņu ziņu aģentūrā), kur man pie kājām nokrita asaru gāzes granāta, kuru kāds no grautiņa dalībniekiem bija atmetis atpakaļ policijas virzienā. Katrā ziņā stāstīju kā neliels militāro policistu vads atturēja pūli no ielaušanās Saeimas namā. Teicu, ja būtu ielauzušies, būtu Saeimu pamatīgi izdemolējuši. Tad sievas māte, kurai jau tad bija krietni pāri 70, iesaucās - "izdemolēt? Vajadzēja nodedzināt!" Ar vārdu sakot, tautas noskaņojums tobrīd arī pensionāru aprindās."

"Vēl atmiņā palikusi toreizēja ministru prezidenta Ivara Godmaņa nākamā rīta uzruna aizkapa balsī, ka "esam pamodušies citā Latvijā". Valdošās aprindas bija šokētas un nobijušās, vismaz uz kādu laiku," raksta žurnālists.

Pie Jura Kažas ieraksta "Facebook" atmiņās dalījušies arī citi, kas tajā dienā bijuši Vecrīgā.

Tā, piemēram, kāds sociālo tīklu lietotājs norāda, ka "jau vairākas dienas iepriekš internetā klīda receptes, kā pagatavot molotova kokteiļus."

"Tas, ka kaut kas briest bija skaidrs. Nonākot Doma laukumā satiku savu draugu no folkloras kopas, ar kuru kopā dziedājām un iekurinājām publiku. Tad sāka izskanēt saukļi, ka esot jāiet līdz Saeimai. Arī es tiku nogrūsts pūļa priekšā un pagrūstījos ar policistiem pie durvīm. Tagad atskatoties nezinu, ko ar to gribēju panākt, jaunība. Pūlis tika pastumts mazliet tālāk no durvīm un sākās akmeņu mētāšana pret Saeimu," raksta Dāvis Viļums.

"Pie manis pienāca kāds garš stāvs aplika savu mēteli pār mani un zem tā deva bruģakmeņa gabalu un jautāja "будешь бросить камень?" (metīsi akmeni?) Es neko neatbildējis izlauzos no apskāviena, sirds sāka dauzīties straujāk, meklēju izeju, sapratu, ka tas viss ir orķestrēts. Spiežoties uz Jēkaba laukuma pusi sajutu asas sāpes acīs un košanu kaklā, bija palaista gāze, un turpināju doties prom. Kad biju izkļuvis satiku paziņas no Fizmatiem un staigājām apkārt vērojot notikumus, bet iesaistīties vairs nemēģinājām," atklāj vīrietis.

Atmiņās dalās arī žurnāliste Ieva Puķīte: "Es grautiņa vakarā redakcijā nodevu tūrisma žurnālu, kam biju redaktora vietniece. Skatījos ziņas, domāju, ko tie cilvēki tur pie Saeimas trako? Mums bija lieliski abonēšanas rādītāji, jo tauta treknajos gados ceļoja aktīvi. Pašiem izplānoti ceļojumi."

"Pēc pāris nedēļām sekoja izdevniecības paziņojums, ka žurnālu klapē ciet. Mani atlaida no darba," atklāj žurnāliste.

"Ja pirms tam varēju dabūt darbu jebkurā izdevniecībā, tad toreiz - vairs nekur, visur atlaišanas."