Pārdabiskas būtnes un mistiskas sakritības. Kāpēc islandieši tic elfiem? (1)

Kad Jofrīdei Akdotīrai bija deviņi gadi, viņa tika sodīta par elfu miera iztraucēšanu. Vismaz tā viņa domā. "Mēs spēlējāmies laukumā starp dzīvojamajām ēkām Reikjavīkā," stāsta islandiešu meitene. "Tur bija kāds akmens, lielāks par citiem."

"Mēs, bērni, bijām pārliecināti, ka tajā dzīvo elfi, un viņus nedrīkst traucēt."

"Akmens bija divreiz lielāks nekā es pati, bet tomēr es kaut kā uz tā uzrāpos. Tiklīdz biju tikusi virsotnē, es kritu lejā, pārkodu lūpu un, raudot un asiņojot, skrēju mājās."

Jofrīdes stāsts nav nekas neparasts - Islande ir valsts, kurā bieži runā par elfiem un laumiņām. Tiek uzskatīt, ka tie ir miermīlīgi radījumi, kas dzīvo blakus cilvēkiem un piedalās ikdienas aktivitātēs, piemēram, dodas makšķerēt, nodarbojas ar zemkopību un audzina bērnus. Leģendās šīs būtnes arī bieži vien izglābj cilvēkus no nāves.

2007. gadā Islandes universitātē tika veikts pētījums, kurā noskaidrots, ka 62% Islandes iedzīvotāju uzskata, ka mistiskas būtnes dzīvo arī ārpus pasakām.

Stāsti par mistiskām būtnēm ir teju katram - Reikjavīkas iedzīvotājs Sitrigurs Baldursons atklāj stāstu par savu vecmāmiņu: "Manai vecmātei bija vēzis, un viņa ārstējās mājās. Kādu vakaru mana māte pamodās, jo pie vecmātes istabā bija ienākuši mediķi. Viņa klausījās, ko tie runā - divi ārsti un viena medmāsa apskatīja vecmāti un teica, ka viņai viss būs kārtībā. Mana mamma priecīga pēc tam devās gulēt, un nākamajā rītā ar vecmāti sāka sarunu par ārstiem. Taču vecmāte nesaprata, par ko mamma runā - viņa nebija ārstus redzējusi. Tas, kas bija pārsteidzošākais - pēc šī atgadījuma viņa brīnumainā kārtā atveseļojās."

Magnus Skarpinsons Reikjavīkā vada Elfu skolu - tā ir daļa no Islandes Paranormālās biedrības, kura tūristus iepazīstina ar Islandes mītiskajām radībām.

Elfu skolā notiek lekcijas jeb forumi, kuros iespējams pie kafijas krūzes un pankūkām diskutēt par maģiju un folkloru.

Skarpinsons atzīst, ka pats nevienu elfu nav saticis, toties viņš ir intervējis vairāk nekā 900 islandiešus, kuri apgalvo, ka ir saskārušies ar šīm būtnēm. Tajā skaitā 75 cilvēkus, kuri apgalvo, ka ir ar kādu elfu kļuvuši par draugiem un 35, kuri tikuši uzaicināti ciemos uz elfu mitekļiem. Magnus apgalvo, ka Islande ir atvērta netradicionālām idejām, tāpēc tā ir droša vieta, kur elfiem mitināties. 

Lai gan Elfu skola ir izklaidējošs pasākums, Skarpinsons kļūst ļoti nopietns, kad runa ir par Islandes sarūkošo ticību elfiem.

"Ja 18. gadsimtā nebūtu sācies apgaismības laikmets, mēs dzīvotu ļoti atšķirīgā sabiedrībā," Magnus stāsta.

"Taču apgaismībai bija cena - tā nogalināja ticību."

"Savukārt ticība ir tas, kas tur kopā civilizāciju. Daudzi cilvēki Islandē tic elfiem, jo mēs dzīvojam ļoti izolēti. Apgaismība Islandē "ienāca" reizē ar amerikāņu armiju 1941. gadā, un tad arī sāka pazust elfi."

Pema Šafere, sertificēta terapeite, norāda, ka ticība augstākiem spēkiem var iedvesmot - ja tava pasaule ir tik liela, ka tajā ietilpst elfi, kāpēc nedomāt vēl plašāk?

 "Ticība maģiskām būtnē kopumā ir cilvēku priekšrocība," viņa skaidro. "Pat ja tu pats neesi tos saticis, ticība tiem paplašina pasaules uztveri un domas kļūst fleksiblas, prāts kļūst atvērtāks. Tas ir svarīgi, jo mentālais un emocionālais elastīgums palīdz tikt galā ar sarežģījumiem un palīdz attiecības."

"Tātad, ticot kaut kam ārpus redzamās pasaules, mēs izplešam savas pasaules horizontus."

Bet Skarpinsonam elfi un citi mītiskie radījumi ir kas vairāk: "Mēs nezinām, kāpēc šie radījumi ceļo dažādās dimensijās. Vienīgā lieta, par ko tu vari būt drošs - cilvēku pieredze. Vienīgais informācijas avots ir aculiecinieki, kuri var pastāstīt, kā elfi izskatās, ko tie valkā un kāpēc viņi ir šeit."

Taču Magnus Skarpinsons spēj arī par sevi pasmieties: "Mani draugi ir jautājuši elfiem, kāpēc tie ciemos neaicina Magnusu. Viņi atbild, ka nevar: "Mums bail, ka viņš nekad vairs neies prom!""