Liepājniecei Līgai Ansulei ir 33 gadi. Viņa, būdama ar invaliditāti, vienatnē audzina bērnu autistu. 13 gadus vecajai meitai Terēzei autiskā spektra traucējumi ir smagā pakāpē, vēsta TV3 raidījums Bez Tabu.
"Citreiz rokas nolaižas, neko negribas darīt, nekur negribas braukt!" Māmiņa par dzīvi Liepājā ar bērnu autistu (5)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Terēzes autisma blaknes ir nespēja komunicēt tā, kā to dara vairums; nespēja kontrolēt emocijas, īpaši situācijās, kas ir neierastas vai sagādā stresu. Bērna mamma ziņo par cilvēku neiecietību ikdienā, īpaši nepatīkamas situācijas piedzīvo sabiedriskajā transportā.
Terēzes mamma Līga atminas meitas pavisam agro bērnību, kad bērns bilda pirmos vārdus, bet vēlāk vairs uz mammas centieniem izvilināt katram vecākam tik nozīmīgās skaņas Terēze nereaģēja.
"Ap pusotru gadu viņa vairs neatsaucās. Es saucu, bet viņa neatsaucās. Speciālisti atklāja autismu tikai ap trim gadiem. Tas ir autisms smagā pakāpē. Jau tad man [ārsti] teica, ka viņa nerunās. Ārsti vēl gribēja pierunāt, lai atsakos no bērna. Viņa jau tad bija tāda histēriska: skrēja, bļāva, vienu brīdi arī sev darīja pāri," stāsta bērna autista mamma Līga.
Terēzes mamma gan neatteicās no meitas ar īpašām vajadzībām. Līga ir cīnītāja, sieviete ar invaliditāti. Līga stāsta, ka deviņu gadu vecumā viņu uz pārejas notrieca automašīna, pēc kā bija jāmācās dzīvot no jauna. "Rokas, kājas kustas. Esmu par to priecīga. Man ir dota iespēja audzināt savu bērnu, ko ne mirkli nenožēloju. Es viņu ne mirkli nevaru atstāt vienu," stāsta Līga.
Terēze komunicē, ņemot talkā savus talantus: meitene skaisti zīmē, veido video animācijas. Mamma Līga stāsta, ka meita apmeklē speciālo skolu, mūzikas skolu, iesaistās rehabilitācijā, pulciņos, kur tiekas ar citiem bērniem.
Ikdienā māte un meita pārvietojas ar sabiedrisko transportu. Tieši tajā Terēzes emocijas mēdzot gūt virsroku. Ja Līga saprot, ka meitas kliegšana un straujās kustības ir autisma blaknes, cilvēki mēdzot raidīt neapmierinātus skatienus, aizrādīt. Līga teic, ka ar šādu līdzcilvēku reakciju spējot sadzīvot, bet aizvainojumi un lūgumi izkāpt no sabiedriskā transporta gan spējot izsist pamatu zem kājām, kā rezultātā nolaižoties rokas un zūd spars doties tik nepieciešamajās ikdienas gaitās.
"Ir bijušas situācijas, kad mums saka, lai kāpjam ārā, ka mums it kā nav jābrauc sabiedriskajā transportā. Saka, ka mums vajag piemeklēt ko citu. Ir bijušas situācijas, kad šoferi mums ir pārmetuši, bet es nevaru izkāpt ārā, mēs, piemēram, braucam uz kādām nodarbībām. Vienreiz bija tā, ka ar tramvaju braucām pie ārsta. Tramvaju apturēja un tā mīļi palūdza izkāpt," atceras mamma.
Līga stāsta, ka, lai netraucētu citiem, nekāpjot transportā, kurā ir daudz pasažieru.
”Citreiz rokas nolaižas, neko negribas darīt, nekur negribas braukt, bet man citkārt no skolas saka, lai turos, mēģinu, lai nepadodos un pierodu. Mums arī ir mācīts nesēdēt četrās sienās. Tāpēc mums ir jāpārvietojas,” stāsta Līga.
Pasažieru un kontroles darbinieku komunikācijai jābūt korektai, neatkarīgi no veselības stāvokļa, uzsver Uldis Zupa, "Liepājas pilsētas pašvaldības aģentūras "Liepājas sabiedriskais transports" direktors. To norāda arī "Liepājas autobusu parka" izpilddirektors Māris Ārbergs, kurš informē, ka apmācībās un sanāksmēs šoferiem tiekot atgādināts, ka sabiedrisko transportu lieto dažādi pasažieri, tai skaitā ar veselības kaitēm, tāpēc komunikācijai jābūt korektai.