Astoņdesmito gadu sākumā ASV Džordžs Boske veica vienu no savādākajām laupīšanās pasaules vēsturē. Turklāt dīvaina bija nevis pati laupīšana, bet gan laupījuma izmantošana - 30 gadus vecais vīrietis lielu daļu naudas izmantoja, lai uzņemtu dārgāko homoseksuāļu pornofilmu pasaules vēsturē. Par samērā konservatīvo kubieti, kurš pavadīja divus dzīves gadus sirdssāpēs, kokaīnā un erotiski radošās izpausmēs, raksta portāls "The Daily Beast".

Galantais laupītājs

1980. gada 15. augustā Džordžs Boske un viņa pārinieks ieradās Sanfrancisko starptautiskajā lidostā. Abi vīrieši strādāja firmā "Brink’s", kas nodarbojās ar apsargājamu sūtījumu pārvadāšanu. Tās dienas darbs - septiņi pelēki maisi, kas bija pilni ar 50 un 100 ASV dolāru naudaszīmēm, kopsummā - septiņi miljoni ASV dolāru. Nauda bija jāiekrauj bruņotā busiņā un jānogādā uz Federālās Rezerves banku pilsētas centrā.

FOTO: AFP / Scanpix

Tiesa, šodien Džordžam padomā bija cits plāns – viņš naudu paņems sev. Kad nauda bija iekrauta transportlīdzeklī, Džordžs nosūtīja savu pārinieku aprunāties ar lidostas darbinieku, sēdās pie furgona stūres un devās uz tuvāko viesnīcu.

Nokļuvis tur, vīrietis ar pistoli piedraudēja viesnīcas darbiniecei, pārnesa uz viņas mašīnu pāris maisus ar naudu, iesēdās tajā un aizbrauca. Vēlāk policija sievietes mašīnu atrada 15 kilometru attālumā no pilsētas.

Tuvumā nebija ne Boskes, ne naudas, tikai zīmīte - “Atvainojiet, ka paņēmu Jūsu mašīnu un tā Jūs pārbiedēju”.

Laupītājs sev līdzi bija paņēmis 1,85 miljonus dolāru, aptuveni 6,5 miljonus dolāru pēc mūsdienu valūtas vērtības.

Džordža bijusī darbavieta izsludināja 50 000 ASV dolāru atlīdzību par jebkādu informāciju par Džordžu. "Mums viņš jānoķer, lai parādītu arī citiem, kas notiek šādos gadījumos," teicis firmas viceprezidents. Apdrošinātāji šai summai pievienojuši vēl 100 000, taču arī tas nav palīdzējis.

Pēc gada Federālās bankas prezidents Bils Dafs atzina: "Mums nav ne mazākās nojausmas, kur viņš ir".

Puisis, kurš mīlēja kārtību un puišus

Džordžs jau kopš bērnības esot sapņojis kļūt par policistu. Viņš esot bieži fantazējis par to, kā atjaunos kārtību ielās. Viņš necieta hipijus, un uzskatīja, ka Vjetnamas kara pretinieki ir dezertieri un nodevēji.

Skolā puisis esot bijis teicamnieks, nodarbojies ar sportu, bijis skolas šaha komandā un debašu klubā. Skolotāji zēnam prognozējuši spīdošu nākotni.

Boske rakstījis arī skolas avīzē, kurā publiski izklāstījis savus uzskatus.

"Nu jau nav iespējams aizvest meiteni uz kino – visur redzams kailums, homoseksualitāte un narkotisko vielu slavināšana. Man nāk vēmiens no šāda šķīstuma, godprātības un tikumības trūkuma," paudis Boske.

Jaunais vīrietis rūpīgi slēpis, ka izjūt interesi pret sava dzimuma pārstāvjiem – to nav zinājusi ne ģimene, ne draugi.

Pēc skolas pabeigšanas Džordžs mēģinājis iestāties Maiami policijas akadēmijā, taču tas nav izdevies. Tad viņš mēģināja iestāties militārajā akadēmijā, taču arī tur viņu gaidījis noraidījums.

Džordža tēvs neveiksmes novēlis uz kontaktu trūkumu un rasismu - ģimene nākusi no Kubas. Galu galā vīrietim tomēr izdevās atrast ar policiju saistītu darbu – viņš kļuva par dispečeru. Tas nebija Džordža sapņu darbs, taču tas bija labāk kā nekas.

Pēc gada Džordžs pārvācās uz Kaliforniju un noīrēja mazu dzīvokli Sanfrancisko piepilsētā.

Viņš pāris mēnešus strādāja Dzīvnieku aizsardzības biedrībā, tad pievienojās Sanfrancisko ielu patruļai – brīvprātīgo kārtības sargu grupai, kuri darbojās policijas uzraudzībā. Tas bija tuvākais, cik Džordžs tika līdz sava sapņa piepildījumam.

Tad vīrietis sācis strādāt "Brink’s" pārvadājumu firmā – viņš ar bruņotu furgonu starp bankām pārvadājis naudu. Viņam maksāja septiņus dolārus stundā – vairāk nekā vidējo algu tobrīd ASV – taču Džordžs strādāja nepilnu slodzi, kas nozīmēja, ka viņš knapi varēja atļauties īri, nemaz nerunājot par ārstiem.

Bet ārstus vajadzēja – Džordžu pēdējos gados piemeklēja epilepsijas lēkmes, kas, gadiem ejot, kļuva arvien stiprākas un bīstamākas. Slimība progresēja, taču Džordžam tas bija jāslēpj – ja to uzzinātu firmas pārstāvji vai brīvprātīgo policija, Džordžs paliktu gan bez iztikas līdzekļiem, gan pašrealizācijas darbā.

Vienīgais mierinājums šajā situācijā bija Džordža mīļotais – Karls Dentons. Atšķirībā no Džordža, kurš jau kopš bērnības sapņoja par kārtības sargāšanu un uzturēšanu, Karls jaunības gados bieži bēdzis no mājām un nokļuvis nepilngadīgo labošanas iestādes. Viņi kopā pavadīja piecus gadus, taču tad pāra starpā sākušās nesaskaņas un 1980. gada 14. augustā Karls paziņojis, ka aiziet.

FOTO: Reuters / Scanpix

Nākamajā rītā Džordžs aplaupīja darbavietu un paslēpās.

Policija un bankas darbinieki pārmeklēja homoseksuāļu starpā iecienīto Kastro rajonu, taču meklējumi nevainagojās panākumiem. Džordža bijušais partneris - Karls tobrīd jau bija Teksasas štatā un par notikušo nebija pat dzirdējis.

Laupītājs bija kā izgaisis.

Noslēpumainais labdaris

Boske pēc laupīšanas devies uz Ņujorku – lielā pilsētā ir vieglāk pazust.

Viņš izgatavojis viltus dokumentus uz Dž. R. Luisa vārda, apmeties dārgā viesnīcā un ne uz mirkli neesot šķiries no naudas koferiem. Palikšana uz vietas vīrietim šķita pārāk riskanta – pēc pāris mēnešiem viņš pārvācies uz Čikāgu, tad uz Denveru, Dallasu, Floridas štatu un pat Peru, taču beigu beigās tomēr atgriezies Ņujorkā.

Šoreiz vīrietis atgriezās ar nodomu palikt šeit ilgāku laiku – viņš noīrēja dzīvokli un iztērēja 60 000, lai to iekārtotu "art-deco" stilā.

Džordžs izlēma dzīvot grezni – viņš valkāja dārgu dizaineru drēbes, pārvietojās limuzīnā ar personīgo šoferi un kļuva par biežu labdarības pasākumu viesi.

Aprēķināts, ka šajā periodā Boske tērējis aptuveni 4 000 ASV dolāru dienā – šodien šī summa būtu aptuveni 14 000 ASV dolāru. 

Džordžs nav bijis skops un labprāt dalījies ar jauniegūto bagātību arī ar citiem.

Viņš uzdāvinājis 20 000 kādam puisim, kurš sapņojis atvērt savu sporta klubu, citam uzdāvinājis 10 000 slima radinieka ārstēšanai, citam – 5 000 ceļojumam uz Eiropu.

Boskes bijušais darba devējs Dzīvnieku aizsardzības biedrībā saņēmis vēstuli ar 10 000 ASV dolāru un zīmīti - "Lūdzu izmantojiet šo necilo summu, lai palīdzētu mūsu dzīvniekiem". Aploksni ar 20 000 ASV dolāru saņēma arī Džordža bijušais pārinieks – viņš šo summu gan nodeva policijai.

Sapnis par lielo ekrānu

FOTO: AP/Scanpix

Ņujorkā Boske sācis regulāri apmeklēt dažādus gejiem paredzētus iestādījumus un regulāri apmeklējis porno kinoteātrus Taimskvērā. Vienā no bāriem viņš saticis pornofilmu režisoru Džonu Kristoferu. Džordžs Boske ir bijis liels pornogrāfijas cienītājs un uzreiz kļuvis pārņemts ar domu par piedalīšanos šādas filmas uzņemšanā.

"Kā būtu, ja mēs uztaisītu filmu, kurā tēlos tikai vīrieši? Augstākās klases porno, ko tādu, kas vēl nav darīts. Cik tas maksātu?", Boske jautājis režisoram.

Džons Kristofers sākotnēji bijis pret šo ideju, taču mainījis domas, kad Džordžs viņam parādījis koferi ar naudu.

Filmu nolemts nosaukt par "Romas Centaurioniem" (pareizais termins gan ir "centurions", taču neviens šo kļūdu pat neiedomājās izlabot).

Režisors uzrakstījis scenāriju – stāsta galvenie varoņi bijuši parastie romieši Oktāvijs un Demetrijs, kuri nokļuvuši verdzībā. Demetrijs nokļūst pie imperatora Kaligulas, tikmēr Oktāvijs nokļuvis sadistiska ģenerāļa nagos. Lai izbēgtu, vīriešiem jāsavaldzina savi pāridarītāji. Viss gan beidzas laimīgi – Oktāvijs un Demetrijs kopīgiem spēkiem izbēg.

Aktierus trešā plāna lomām meklēja Ņujorkas seksa klubos un geju saunās. Vairums no tiem porno piedalījušies pirmoreiz. Oktāvija lomā nokļuva striptīzdejotājs Skorpio, kurš tobrīd tika uzskatīts par porno uzlecošo zvaigzni, bet Demetrija lomā nokļuva jau pieredzējušais pieaugušo filmu aktieris Džordžs Peins – viņš gan nebija pārlieku sajūsmināts par visu scenārijā minēto, taču kameras priekšā darīja visu, ko bija iecerējusi filmas radošā komanda.

Filmas rekvizītus aizņēmās no kāda Brodvejas mūzikla par Seno Grieķiju – šādi filmēšanas komanda saņēmusi zobenus, dunčus, ķiveres un pat attiecīgā laikposma kolonnas. Dažas ainas uzņēma dabā, stundas brauciena attālumā no pilsētas, pāris āra skatus – Volstrītā, kur atradās mājas ar antīka stila statujām un kolonādēm, citus skatus kādā geju klubā, kurā atradies piemērota stila baseins.

Dārgākā geju pornofilma pasaules vēsturē

Režisors esot rēķinājies, ka tiks galā četru dienu laikā, taču tas nebija iespējams – lielākoties, filmas pasūtītāja pārliekā entuziasma dēļ. Džordžs Boske katru dienu piebraucis ar savu limuzīnu uz filmēšanas laukumu un veicis jaunas korekcijas. Lai kliedētu aktieru neapmierinātību, Džordžs esot tos aicinājis uz limuzīnu, kur atvēris somu ar pieciem kilogramiem kokaīna. Tālāk visi uz uzņemšanas laukuma esot bijuši labā garastāvoklī, taču lēni – bijis grūti kaut ko nofilmēt, ja ik pēc 20 minūtēm aktieri skrien uz limuzīnu. Vakarā Džordžs atvēris otru somu, no kuras komandai izdāļājis paciņas ar naudu. Lieki teikt, ka neviens par filmēšanas grafika aizkavēšanos diži nebēdāja.

Filma beigu beigās izdevās diezgan savāda – neprofesionālie aktieri grieķu ķiverēs knapi turējās uz zirgiem un runāja ar dīvaini provinciālu akcentu.

Viens no aktieriem pēcāk atminējies, ka "filmēšanas grupā nav bijis neviens gejs. Reiz kāds sajauca savu tekstu un kāds komandas loceklis tā smējies, ka uzgrūdies virsū konstrukcijai, kas uzgāzusies aktieriem uz galvas. Tā tikpat labi varēja būt kuriozu komēdija!"

Filmas uzņemšanas beigas svinēja kādā Brodvejas klubā. Viesiem pie ieejas izdāļāja paciņas ar kokaīnu un marihuānu un kādā mirklī svinēšana pārvērtusies par milzīgu orģiju.

Pēc filmas režisora aplēsēm, mazāk kā pusstundu garā filma izmaksājusi aptuveni 150 000 ASV dolāru – gandrīz pusmiljonu pēc mūsdienu aplēsēm. Šī summa, turklāt, ir bez visiem narkotiku izdevumiem, kurus Džordžs vienkārši neskaitīja.

Pats Boske pēc beigu ballītes kaut kur pazuda, tādēļ pēdējos līdzekļus filmas pabeigšanai režisoram nācās sagādāt pašam. Filmā skan grupas "Queen" un filmas "Zvaigžņu kari" mūzika. Filmas montāžu uzņēmās kāda pornofilmu studija apmaiņā pret izplatīšanas tiesībām. Filma mēnešiem ilgi nepazuda no attiecīgo kinoteātru ekrāniem un tika uzskatīta par komerciālu izdošanos – izdevums "Wall Street Journal" rakstījis, ka "Romas Centaurioni" pirmajās nedēļās nopelnījuši 160 000 ASV dolāru dolāru.

Atgriešanās pēc Karla un nokļūšana policijas nagos

Šķiet, ka Džordžu Boski tas vairs neinteresēja.

Viņa koferī gandrīz vai nebija palicis naudas, turklāt viņu turpināja mocīt epilepsijas lēkmes. Nekur nebija pazudušas arī ilgas pēc Karla. 1981. gada rudenī Džordžs izlēma riskēt un atgriezās Sanfrancisko, lai uzmeklētu mīļoto. Viņš mitinājās lētā motelī un katru dienu apzvanīja kopējos paziņas no netālu esošā lielveikala stāvlaukuma telefona automāta. Neviens nemācēja teikt, kur ir Karls. Viens no paziņām, atlīdzības iedrošināts, par zvanu pastāstīja policijai, un 1981. gada 22. novembrī Džordžu arestēja Federālās bankas aģenti.

Boskem izvirzīja apsūdzības par federālās bankas apzagšanu, zagta īpašuma pārvešanu pāri štata robežai un bruņoto uzbrukumu viesnīcas darbiniecei. Tiesā izdevās noskaidrot, kur pazudusi daļa naudas, taču visus mulsinājuši simtiem tūkstoši, kuru liktenis nebija izsekojams.

Apsūdzētais paskaidrojis, ka daļa naudas aizgājusi izklaidēs, daļa – porno uzņemšanai, bet atlikušais ir izdāļāts.

"Visvairāk prieka nauda man sniedza tad, kad varēju dalīties ar citiem," teicis Boske.

Tiesnesis viņam nav ticējis, domājot, ka vīrietis naudu ir kaut kur paslēpis, lai atgrieztos pēc tās pēc iznākšanas no cietuma. Boskem piesprieda 15 gadu cietumsodu.

FOTO: AFP / Scanpix

"Zināmā mērā "Romas Centaurioni" bija daudzu filmēšanā iesaistīto dzīves augstākais punkts", raksta šī stāsta autores Ešlija Vesta un Eiprila Hola.

Džons Kristofers vairs nestrādāja ar tik liela budžeta filmām, Skorpio vairs nebija slavenākas lomas. Daudzi filmā iesaistītie kļuva par AIDS epidēmijas upuriem. 22 no 34 filmas aktieriem nenodzīvoja pat līdz 40 gadu vecumam.

Džordžs Boske aiz restēm pavadīja piecus gadus un tika priekšlaicīgi atbrīvots 1985. gadā. Viņš tā arī nesalaba ar Karlu un 36 gadu vecumā nomira no narkotiku pārdozēšanas.

Par notikušo viņš izteicies sekojoši: "Es satiku burvīgus cilvēkus un nodarbojos ar lieliskām lietām, kas manī nerada ne kripatas nožēlas vai kauna".