Nāve, it īpaši nedabīga un šausminoša, vienmēr ir fascinējusi cilvēkus, tāpēc portāls "Vice" devās uz ASV Luiziānas štatu pie tiesu medicīnas eksperta Viljama Klārka, lai noskaidrotu - kā ir katru dienu ķidāt un izmeklēt vardarbīgi nogalinātus cilvēkus.

Mēs visi kādreiz nomirsim - teju ikvienam ir cerība nomirt miegā cienījamā vecumā. Lai arī kā tas notiktu, neviens droši vien pārāk nevēlas nonākt uz tiesu medicīnas eksperta galda - tas nozīmē, ka noticis kas nelāgs un līķis var atklāt kādu pavedienu.

- Kas ir visbriesmīgākā lieta, ko jūs esat redzējis uz ekspertīzes galda?

Kā varat iedomāties, šo jautājumu es saņemu visbiežāk.

Es nevaru pateikt, kas ir bijis visbriesmīgākais, jo katru dienu redzu nāvi un sakropļotus cilvēkus, un tas ir diezgan briesmīgi.

Uz mana galda nonāk cilvēki, kuri ir noslepkavoti, cietuši nelaimes gadījumā vai izdarījuši pašnāvību - reizēm sākotnēji pat nevar saprast, kas ar viņiem noticis. Neesmu piefiksējis ko īpaši traku, jo, manuprāt, priekšlaicīga nāve vienmēr ir kas šausmīgs.

- Kādas kļūdas pieļauj filmas un seriāli, kad attēlo šo profesiju?

Bieži vien pie mums uz morgu nāk filmu producenti, kuri vēlas šo vietu izmantot filmēšanai. Es parasti jautāju, ko viņi tur darīs - režisori visbiežāk apraksta ainu, kur tuvinieks tiek ievests morgā, lai atpazītu mīļoto cilvēku, no līķa tiek noņemts baltais pārvalks un cilvēkam jāveras sakropļotajā sejā. Dzīvē tas nekad tā nenotiek - cilvēku identificēšanai mēs izmantojam modernas tehnoloģijas, lai šādā veidā netraumētuu piederīgos.

Bērēs līķi ir nogrimēti un nolikti tādā pozā, lai izskatītos, ka tie ir aizmiguši.

Pie mums cilvēki nonāk dažādās formās un stāvokļos, un ģimenei to nav nepieciešams redzēt. 

Otra lieta ir ātrums, kādā seriālos notiek nozieguma izmeklēšana. Slepkavība, reklāmas pauze un atrisinājums. Dzīvē tā nenotiek - izmeklēšana prasa daudz darba un cilvēkresursu.

- Vai eksperti mēdz uzjautrināties par līķa tetovējumiem, sejas izteiksmi vai kādām ķermeņa daļām?

Noteikti nē! Mēs pret cietušo izturamies ļoti nopietni un cieņpilni - cilvēka ķermenis ir pavediens un mūsu darbs ir noskaidrot, kas ar viņu ir noticis. Bieži nāves iemesls ir krimināls un tas nav nekas uzjautrinošs.

- Vai jūs kādreiz morgā pusdienojat?

Morgs principā ir tas pats, kas zinātniska laboratorija, tāpēc mēs ievērojam standarta protokolu. Morgā mēs neēdam, tāpat kā ķirurgi neēd operāciju zālē.

- Kas notiek ar visiem orgāniem, ko jūs izņemat no līķa?

Parasti mēs orgānus rūpīgi apskatām no ārpuses un iekšpuses, un ņemam paraugus, lai veiktu histoloģiskus izmeklējumus. Pēc tam mēs tos ievietojam atpakaļ ķermenī un sūtām to uz apbedīšanas dienestu.

- Vai esat kļuvis vienaldzīgs pret jebkādu vardarbību?

Nedomāju, ka tas kādreiz varētu notikt.

Jā, es redzu briesmīgas lietas katru dienu, bet es pie tām vienkārši pierodu, nevis kļūstu vienaldzīgs.

- Vai šī profesija liek vieglāk uztvert faktu, ka mēs visi reiz nomirsim?

Jā, šeit strādājot es noteikti par to domāju diezgan bieži. Taču vairāk es uztraucos nevis par savu, bet savas ģimenes dzīvību. Katru reizi, kad izmeklētāji saņem kādu izsaukumu un es zinu, ka mana sieva ir ceļā uz darbu vai bērni nāk mājās no skolas, man rodas uztraukums, ka ar viņiem varētu būt noticis kas slikts. Tad es mēdzu piezvanīt un apjautāties, vai viss kārtībā. 

Tā ir šī darba ironija - es patiešām sāku novērtēt katru savas dzīves dienu, jo zinu, ka nāve ir neparedzama.