Fotogrāfei Kitijai Jurcikai vitiligo slimības radītie pigmentācijas laukumi parādījās pirms diviem gadiem - jaunā sieviete atklāj, ka sākotnēji vizuālā atšķirība viņai radījusi nedrošību par sevi. Par pagrieziena punktu tajā, kā skatīties uz sevi, kalpojis projekts "Vitiligo", kurā fotogrāfe uzmeklējusi sev līdzīgus cilvēkus Latvijā un atradusi skaistumu atšķirīgajā.

Luīze ar meitu Luīzi Miu, Alise, Artūrs, Linda, Luīze, Signetta, dvīnes Lizete un Elīza, kā arī Kitija apvienojušies Latvijā vēl nebijušā fotoprojektā, kas atklāj, kāda ir dzīve ar šo reto ādas slimību un kā tā ietekmē projekta dalībnieku dzīvi un skatu pašiem uz sevi.

Kitija Jurcika ar fotografēšanu nodarbojas jau sen, kopš 9. klasē no Ventspils devusies uz Liepāju mācīties mākslas novirziena vidusskolā. Ikdienā māksliniece strādā uzņēmumā , kas nodarbojas ar skolēnu fotogrāfēšanu, taču paralēli veido savus komerciālos un nekomerciālos projektus.

Vitiligo Kitijas dzīvē parādījās pirms diviem gadiem. Fotogrāfe atklāj, ka sākotnēji to ļoti pārdzīvojusi, ir bijis grūti atrasties sabiedriskās vietās.

Vitiligo ir ādas pigmentācijas traucējumi, un tā ir viena no mazāk izzinātajām un sarežģītāk ārstējamām ādas slimībām, kas izplatīta visā pasaulē. Tā var skart gan sievietes, gan vīriešus jebkurā vecumā, taču biežāk to novēro cilvēkiem līdz 30 gadu vecumam. Vitiligo izpaužas kā baltu dažādas formas un lieluma plankumu veidošanās uz ādas, biežāk uz sejas, rokām vai kājām, vēsta portāls "medicine.lv".

"Uztraukumu radīja tik ikdienišķas lokācijas kā sabiedriskais transports vai veikals. Vietās, kur pircējam pašam ir jāiekrāmē savas preces maisiņā, ja apkārt bija daudz cilvēku, es izvēlējos pagaidīt, līdz neviena nebūs. Ja blakus nostājās cilvēks, manā galvā sāka šaudīties simtiem domu par to, ka citi pamanīs manu pigmentāciju un domās, ka tas ir kas lipīgs un cilvēki izvairīsies no manis," atminas Kitija. Nu fotogrāfes rokas rotā dažādi tetovējumi, kas, pēc Kitijas domām, var novērst citu uzmanību no krāsu laukumiem uz viņas ādas.

» Meitene, kura guvusi smagus apdegumus, iedvesmo pasauli ar radošiem video

Kitija Jurcika atklāj, ka apkārtējiem pret meitenes vizuālajām atšķirībām bijusi neviennozīmīga attieksme. "Protams, bija arī dažādi daudznozīmīgi skatieni – interesanti, ka tie galvenokārt nāca no vecāka gadagājuma cilvēkiem. Man apkārt ir ļoti atbalstoši cilvēki - draugi, ģimene, partneris.

Daži draugi, uzzinot, ka man ir vitiligo, pat priecājās, teica, ka tas ir kas tāds, kas padara mani īpašu. Ir pat izskanējis - "Kaut man arī tā būtu!" Es atbildēju: "Lūdzu, ņem manējos"!

Pagāja kāds laiks un radās ideja par fotoprojektu. Sākotnēji gribēju to darīt tīri sev – likās, ka būtu vērtīgi satikt tādus pašus cilvēkus, kā es, aprunāties, uzzināt, kāda ir viņu pieredze. Lielākā daļa manu modeļu pirms tam arī nebija satikuši nevienu ar vitiligo – daudziem šī slimība ir no bērnības. Galvenokārt, projekts bija domāts man un viņiem," stāsta fotogrāfe. 

Kitija, 25 gadi

Modeļi projektam atrasti caur sociālo tīklu "Facebook" - Kitiju pārsteigusi lielā atsaucība, rakstījuši gan cilvēki ar vitiligo, gan viņu paziņas. Daudziem tā bija pirmā komunikācija ar kādu, kuram arī ir šī slimība. Lai arī sākotnēji fotosesijas bijušas paredzētas iekštelpās, Kitija ar laiku sapratusi, ka vēlas fotografēt dabā.

"Man daba liekas ļoti skaista, savukārt citiem skaista var šķist mūsu āda. Likās, ka tur ir idejiskā saikne," stāsta fotogrāfe.

Alise, 24 gadi

Sieviete atklāj, ka pirmās pigmentācijas izmaiņas viņai parādījušās agri - otrajā vai trešajā klasē, taču bērnībā tas nav šķitis kā kaut kas nozīmīgs. Pusaudža gados nākusi arī apziņa, ka tas ir uz mūžu, un sevi jāpieņem tādu, kāds esi. "Varu teikt, ka par laimi, tas mani negatīvi neietekmēja, drīzāk pozitīvi - uzlaboja attieksmi pašai pret sevi. Iemācījos sevi cienīt un saprast, ka esmu unikāla un ka sevi vajag mīlēt," saka Alise.

Arturs, 20 gadi

Arī Arturam vitiligo parādījās sākumskolas vecumā. "Jā, tas tiešām esmu es, tā tiešām ir mana āda, un es tur neko nevaru izdarīt, tāpēc arī eju ar paceltu galvu. Man arī šķiet, ka nu jau cilvēkiem tas interesantais, atšķirīgais, liekas skaists, tāpēc varu teikt, ka mēs - tie, kuriem ir vitiligo - iespējams, esam skaistāki par vidusmēra cilvēku," atklāj Arturs.

Lizete un Elīza, 16 gadi

Lizete atklāj, ka "man bija grūti pirmajā klasē doties uz skolu, jo citi nevarēja mani pieņemt. Viņa baidījās, ka viņiem tas varētu pielipt. Pieaugot jau sapratu, ka viss kārtībā un nav par ko kautrēties. Grūti bija arī tas, ka māsu pieņēma, jo viņai vitiligo nebija, taču par mani smējās. Tagad plankumi man liekas ļoti skaisti". Lizetei vitiligo pigmentācijas maiņa parādījās četru gadu vecumā, bet viņas dvīņumāsai Elīzai - 12 gadu vecumā. 

"Atzīšos - arī es ar saviem draugiem kādreiz apsmēju Lizeti par plankumiem. Tas gan bija īss mirklis, jo mani norāja mamma. Nu plankumi ir arī man pašai," atceras Elīza.

Emīls, 23 gadi

Emīlam, līdzīgi kā Kitijai, pirmie plankumi parādījās pirms diviem gadiem. Viņš atklāj, ka "mani nekad izskats nav uztraucis. Ar laiku šie plankumi ir man ir pat iepatikušies, jo ir interesantāk pētīt to, ko ikdienā neredzi".

Linda, 25 gadi

Linda atklāj, ka "kompleksi sākās tikai tad, kad citi bērni sāka tam pievērst pastiprinātu uzmanību un saukāt mani par dalmācieti, par žirafi un vēl visādos vārdos. Tad es sāku to visu slēpt un gribēju, lai mana āda ir normāla - tāda, kā visiem citiem. Tagad esmu ar to mierā, jo neviens tam nepievērš tādu uzmanību kā agrāk".

Luīze, 26 gadi un Luīze Mia, 5 gadi

Mazās Luīzes Mias mamma atklāj - "Kad piedzumu, man jau matos bija pavisam balta šķipsna, savukārt pirmie plankumi uz muguras parādījās trīs vai četru gadu vecumā". Arī Luīze Mia ir piedzimusi ar baltu matu šķipsnu, taču plankumu meitenei vēl nav. Skolas vecumā Luīzei ir gājis visādi. Tagad viņa uzskata, ka baltā šķipsna viņai un viņas meitai ir kā īpaša dāvana "no augšas".

Signetta Katrīna, 23 gadi

"Plankumi uz manas ādas ir jau kopš dzimšanas," stāsta Signetta. Viņas ģimenē sievietēm trijās paaudzēs - mammai, vecmammai un vecvecmammai - ir šādi plankumi, kas esot mantoti no vecvecvectēva. Visām sievietēm ir arī vienāda sirma matu šķipsna. Sieviete joko - "tā, it kā mūs būtu sašāvusi Elza no "Ledus sirds"."

"Man vispār cilvēkos patīk atšķirīgais – es vienmēr pamanu nianses, kas kādu atšķir no citiem, taču bija savādi šajā "atšķirīgajā pozā" nokļūt pašai. Sevi pieņemt ir grūtāk, taču nu ir sajūta, ka esmu tam spērusi pretī lielu soli," atklāj projekta autore.