Černobiļas atomelektrostacijas sprādziens bija globāla katastrofa, kas neatgriezeniski mainīja vairāku tūkstošu cilvēku dzīves. Liela daļa jaundzimušo tika atdoti tā saucamajām internātskolām, kur tie kļuva par "neredzamajiem bērniem". Nu bērni ir izauguši. Kāda ir šo cilvēku dzīve mūsdienās, to portālam "Apollo" dokumentālā fotostāstā "Baltkrievijas neredzamie cilvēki" atklāj fotogrāfe Jadviga Brontē.

Černobiļas katastrofa notika naktī uz 1986. gada 26. aprīli.

» Postošākā kodolnelaime pasaulē. 33 gadi kopš Černobiļas traģēdijas

Pēc tehnikas kļūmes eksplodēja Ukrainas Černobiļas atomelektrostacijas (AES) ceturtais reaktors. Sprādziena rezultātā radās milzīgs radioaktīvā piesārņojuma mākonis, izraisot plašāko kodolkatastrofu cilvēces vēsturē.

Fotogrāfe Jadviga Brontē no Polijas pirms vairākiem gadiem nolēma pētīt katastrofas radītās sekas un devās uz Baltkrievijas valsts iestāžu izveidotām internātskolām. Šī skolas gan atšķiras no pierastā - tās vienlaikus darbojas arī kā psihiatriskās slimnīcas, bērnunami un ārstniecības iestādes.

Fotogrāfe savā grāmatā norāda, ka internātos bieži vien ir acīmredzami trūkumi aprūpes sistēmā - to iedzīvotājiem tiek piedāvātas minimālas izglītības, fizisko aktivitāšu un izklaides iespējas, netiek ievērotas tiesības uz privāto dzīvi un romantiskas attiecības ir aizliegtas.

Integrācija vietējā sabiedrībā praktiski neesot iespējama, jo šīs iestādes atrodas lauku apvidos, kur nav pieejama sabiedriskā transporta satiksme. Pat tās ģimenes, kuras vēlas uzturēt kontaktu ar savu bērnu, kurš atrodas internātskolā, to nevar izdarīt.

Tūkstošiem baltkrievu, noslēpti no pārējās sabiedrības acīm, internātskolās pavada visu savu dzīvi. Visbiežāk tie ir cilvēki, kurus vecāki "atdevuši valstij" uzreiz pēc dzimšanas.

Pēc internātskolu apmeklējuma Brontē radīja dokumentālu fotoprojektu "Baltkrievijas neredzamie cilvēki" ("Invisible People of Belarus"). Māksliniece caur šo projektu vēlējusies izstāstīt stāstu par Černobiļas bērniem, kuri nu jau ir pieauguši.

Sarunā ar portālu "Vice" fotogrāfe skaidro, kāpēc nolēmusi iemūžināt internātskolu iemītniekus un izgaismot to, kā viņus uztver Baltkrievijas sabiedrība.

FOTO: Jadwiga Brontē

Jautāta, kas viņu pamudinājis pētīt šīs internātskolas vēsturi, fotogrāfe atklāj, ka viņu šī tēma vienmēr ir ļoti interesējusi. "Esmu dzimusi Polijā, kas tolaik bija daļa no Padomju Savienības. Pēc Černobiļas katastrofas es sāku interesēties par tās radītajām sekām un jutu, ka man jādodas uz Baltkrieviju, lai pētītu šo tematu," stāsta Brontē. 

Viņa bijusi ļoti pārsteigta, kad sapratusi, ka šajās internātskolās dzīvo tikai katastrofas upuri. Fotogrāfe pauž uzskatu, ka "ikviens, ko Baltkrievijas valdība uzskata par atšķirīgu vai savādu, var tikt atšķirts no sabiedrības un ievietots internātskolā". 

Atbildot uz jautājumu, kā viņa tika galā ar izaicinošo uzdevumu - fotografēt cilvēkus ar invaliditāti, Brontē stāsta, ka tas tiešām ir izaicinājums.

"Invaliditātes atspoguļošana ir ļoti sarežģīts jautājums, kur vērā jāņem ētiskie un estētiskie aspekti.

Foto reportieri un dokumentālā foto mākslinieki bieži tikuši kritizēti par izvēlēto pieeju, tāpēc šādu foto projektu nav daudz. Iespējams, problēma ir vecmodīga pieeja šīm tēmām un vēlme visu citādo parādīt pēc iespējas pozitīvākā gaismā."

FOTO: Jadwiga Brontē

Pirms foto projekta realizēšanas viņa veikusi pētījumu par invaliditātes attēlošanu.

"Izrādās, mūsu ētiskais novērtējums mainās, kad mēs zinām, kad un kāpēc fotogrāfija tika uzņemta. Baltkrievijas projekta pamatā bija mana izpratne par Černobiļas katastrofas vēsturi un tās sekām - uz to es koncentrējos katru reizi, kad paņēmu rokās kameru.

Iestādēs, ko apmeklēju, dzīvojoši cilvēki ir brīnišķīgi, stipri un skaisti cilvēki. Ar savu pieeju es vēlējos parādīt, ka arī cilvēki ar invaliditāti var mācīties, strādāt, veidot nopietnas attiecības un sniegt pienesumu sabiedrībai. Manuprāt, lielākajā daļā manu portretu ir tāds skarbs prieks.

Darbs pie tik delikāta projekta bija sarežģīts, bet es uzskatu, ka tas ir nepieciešams, lai apzinātos, ka arī šādi cilvēki dzīvo mūsu sabiedrībā," atklāj projekta autore. 

Jautāta, kādas pārmaiņas viņa vēlētos redzēt šajās internātskolās, Brontē stāsta: "Lai kaut kas mainītos, jāmainās ir baltkrievu mentalitātei - cilvēkus jāinformē par Baltkrievijas noklusēto vēsturi un tiem jāapzinās, kas pašlaik notiek viņu valstī. Cilvēki ar invaliditāti Baltkrievijā ir tabu temats - tos vieglāk ir paslēpt vai "nodot valsts rokās", nevis pamanīt, pieņemt un ļaut dzīvot sabiedrībā.

Es arī uzskatu, ka visiem eiropiešiem ir jāapzinās pašreizējās problēmas - cilvēktiesību pārkāpumi, zems veselības aprūpes līmenis, nabadzība - kas saistītas ar naudas un zināšanu trūkumu.

Cilvēkiem patīk domāt, ka šādas lietas notiek galvenokārt trešās pasaules valstīs, nevis Eiropas robežās." 

FOTO: Jadwiga Brontē

Vienā no Jadvigas uzņemtajām fotogrāfijām redzams sievietes attēls, kas piesprausts pie sienas. Vaicāta, ko tas nozīmē, fotogrāfe atklāj, ka tas ir vecs attēls ar sievieti, kura ir māte vienam no internātskolas iemītniekiem.

"Ļoti maz cilvēkiem tur ir bildes ar viņu vecākiem, jo visbiežāk viņi tikuši pamesti pēc dzimšanas. Es šo attēlo redzu divējādi. Pirmkārt, tā ir pārejas metafora un atgādinājums par vēl joprojām "dzīvo" padomu mentalitāti. Otrkārt, šie "neredzamie cilvēki" var arī palikt neredzami - neviens viņus neatcerēsies un, iespējams, vienīgais pierādījums, ka viņi reiz dzīvojuši, būs viens fotoattēls," saka fotogrāfe. 

Foto: "Baltkrievijas neredzamie cilvēki" ("Invisible People of Belarus")