Greznās kāzas un nelaimes vēstnesis - masu traģēdija

FOTO: Wikimedia Commons

Neilgi pēc sava tēva nāves Nikolajs II apprecēja Lielbritānijas karalienes Viktorijas mazmeitu, taču drīz vien svētkus aizēnoja kāds baiss notikums.

Nikolaja II līgava bija vāciete Viktorija Aliksa Helēna Luīze Beatrise fon Hesene un bei Reina, kura pēc pāriešanas pareizticībā kļuva par Aleksandru Fjodorovu. Tagadējā Lielbritānijas karaliene Elizabete II, starp citu, ir karalienes Viktorijas mazmazmazmeita.

Nikolaja II un Aleksandras Fjodorovas saderināšanās diena.

FOTO: Wikimedia Commons

Karaliskais pāris apprecējās 1895. gadā, taču ceļš līdz kāzām nebija viegls. Tolaik bieži vien dzīvesbiedrus saviem bērniem izvēlējās vecāki, taču Nikolaja II un Aleksandras starpā, netipiski, bet valdīja mīlestība. Vecākiem nācās vien piekāpties, tomēr kāzās gan tie varēja izpaust savu gribu - svinības bija neticami greznas un tajās piedalījās daudz augstmaņu.

Pēc gada notika jaunā imperatora kronēšanas svinības, kas izvērtās traģēdijā un spilgti iespiedās tālaika Krievijas sabiedrības apziņā saistībā ar jaunā cara nākšanu pie varas.

Cars tika kronēts Maskavas Kremļa Debesbraukšanas katedrālē un par godu šim notikumam visa tauta tika aicināta uz dzīrēm Hodinka laukā - apmēram kvadrātkilometru lielā neapbūvētā teritorijā, kur parasti noritēja armijas apmācības.

Cara Nikolaja II kronēšana.

FOTO: Wikimedia Commons

Laukā bija dažādas bedres un iedobes, vienā malā stiepās grava ar stāvām nogāzēm. Netālu no gravas svētku rīkotāji bija uzcēluši aptuveni simts kiosku, kuros svinību apmeklētāji varētu saņemt cara dāvanas – paciņas, kurās bija piemiņas kausiņš, saldumi, baltmaizes kukulītis, desa un īpaša svētku piparkūka. Runas par šīm karaliskajām veltēm klīda pa Maskavu jau vairākas dienas, turklāt radās baumas, ka tirgotāji dāļājot tās saviem radiem un draugiem, tāpēc visiem svinētājiem nepietikšot.

Dāvanu kārotāji Hodinkas laukā sāka sarasties jau iepriekšējā vakarā. No rīta sanākušo jau bija tik daudz, ka cilvēki tuvāk suvenīru kioskiem stāvēja cieši saspiedušies, taču pa visām ielām šurp plūstošie cilvēki padarīja masu arvien blīvāku. Ap sešiem rītā sanākušo skaits esot sasniedzis pusmiljonu.

Žurnālists Vladimirs Giļjarovskis, kurš arī pats bijis šajā pūlī, rakstīja: "Virs pūļa sāka celties tvaiki, līdzīgi purva miglai. Spiešanās bija šausmīga. Daudziem kļuva slikti, daži zaudēja samaņu, nevarēdami izkļūt ārā un pat nokrist - nemaņā, ar aizvērtām acīm, saspiesti kā spīlēs, viņi šūpojās līdzi masai. Stalts, patīkama izskata sirmgalvis līdzās manam blakus stāvētājam jau sen vairs neelpoja - viņš bija nosmacis klusējot, miris, neizdvesdams ne skaņas, un viņa atdzisušais līķis arī līgojās mums līdzi.

Man blakus kāds vēma, nevarēdams pat noliekt galvu."

Ar to traģēdija tikai sākās - tirgotāji no kioskiem sāka sviest pūlī dāvanu sainīšus un visi traucās pēc mantas. Kioskiem tuvāk stāvošie tika triekti pret sienām un sašķaidīti. Amatnieks Nikolajs Krasnovs, kurš pats šai burzmā guva savainojumus, atmiņu stāstā raksta par norautām rokām, lūstošu kaulu krakšķiem un burtiski zemē iemīdītiem pakritušajiem. Sevišķi bezcerīgā situācijā bija tie, kuri apmetās gravas dziļākajās vietās - pūlis no augšas viņiem uzgrūda virsū citus, saspiežot zem ķermeņu svara.

Nikolajs II uzzināja par notikušo jau pēc pāris stundām, bet nemainīja svētku programmu. Ap diviem dienā, kā paredzēts, viņš ieradās Hodinkā, no kurienes steidzīgi tika aizvākti simtiem līķu, un sveica tautu, bet vakarā devās vizītē uz Francijas vēstniecību. Daudziem šī monarha rīcība šķita šokējoša un tajā tika saskatīta simboliska attieksme pret savu tautu. Pēc oficiālām aplēsēm, šis svinīgais notikums prasīja 1379 cilvēku dzīvības.

Uz augšu