/nginx/o/2019/07/31/12423633t1h3369.jpg)
Monarham valdīšanas laikā jāveic vairāki uzdevumi - jāaizsargā esošā teritorija, jāiegūst kāda jauna zeme, jāvairo tautas labklājība un bagātība, kā arī jārada mantinieks. Caram Nikolajam II šie uzdevumi radīja pamatīgas galvassāpes, turklāt, kad ģimenē sāka dzimt tikai meitas, uztraukties sāka arī Aleksandra.
1895. gadā ģimenē piedzima pirmā meita, un ik pēc diviem gadiem cariene pasaulē laida vēl vienu bērnu. Kad ģimenē auga jau četras meitas - Olga, Tatjana, Marija un Anastasija - beidzot piedzima arī ilgi gaidītais mantinieks - dēls Aleksejs Romanovs. Tomēr vecāku prieku drīz vien aizēnoja uztraukums un bažas - Aleksejam tika diagnosticēta hemofilija.
Hemofilija ir asins recēšanas traucējumi. Slimības rezultātā cilvēki ilgāk asiņo pēc traumas, vieglāk veidojas zilumi, ir augstāks asiņošanas risks locītavās, muskuļos, iekšējos orgānos vai smadzenēs. Tā var izraisīt ilgtermiņa galvassāpes, krampjus, samazinātu apziņas līmeni vai nāvi.
Alekseja slimība tika turēta noslēpumā un abu vecāku izmisums par dēla veselību auga - Nikolajam II ģimene bija pirmajā vietā, tāpēc bieži vien valstiskie jautājumi palika novārtā. Ārsti zēnam nespēja līdzēt, un Krievijas impērijas vadītāji vērsās pie mūka Rasputina.
Grigorijs Rasputins, īstajā vārdā Grigorijs Novihs, ir visskandalozākā un mistiskākā persona Krievijas vēsturē.
Viņš tika uzskatīts gan par dziednieku, gan šarlatānu, gan par svēto, pļēguru un netikli.
Iemantojis dziednieka slavu dzimtajā Sibīrijā, 1905. gadā Rasputins ieradās Sanktpēterburgā un sāka savu ceļu uz imperatora galmu. Galvaspilsētā Grigorijs nodarbojās ar cilvēku dziedināšanu, un ziņas par pravieti brīnumdari nonāca arī carienes Aleksandras ausīs - viņa bija gatava uz visu, lai izārstētu dēlu Alekseju no hemofilijas.
Nikolajs II ilgu laiku iebilda pret Rasputina piesaistīšanu mantinieka ārstēšanā, jo domāja, ka izcilais dziednieks ir šarlatāns. Šāds cara viedoklis nebija bez pamata, jo Sibīrijas pravietis ne tikai dziedināja, bet arī par saziedotajiem līdzekļiem krietni uzdzīvoja.
Ja kādai nabadzīgākai, bet glītākai slimniecei nebija naudas, lai atlīdzinātu dziedniekam par veselības atgūšanu, Sibīrijas svētais nebija lepns un pieņēma pateicību arī baudā.
Jau tad Rasputina ienaidnieki apgalvoja, ka viņš reliģiju izmantojot kā skaistu izkārtni, lai slēptu izvirtību un cinismu, kāri pēc naudas un varas. Taču 1907. gadā, kad troņmantnieka veselības stāvoklis krasi pasliktinājās, Nikolajs II piekrita Rasputina vizītei.
Tikko dziednieks ienāca slimā zēna guļamistabā, notika brīnums - asiņošana, ko līdz šim neviens ārsts nebija spējis apturēt, tūdaļ apstājās. Kad princis Aleksejs atlaba, Grigorijs Rasputins paziņoja: "Kad nomiršu es, nomirs arī puika." Pēc šiem vārdiem cariene Aleksandra uzstāja, lai Rasputins kļūtu par Alekseja privāto ārstu.
Imperators Nikolajs II dēla brīnumainās dziedināšanas iespaidā piekrita sievas lūgumam. Tā Sibīrijas dziednieks kļuva par Krievijas galma ārstu, taču ar to vien viņa pilnvaras nebeidzās, jo nu viņš bija iemantojis pilnīgu imperatora laulātās draudzenes uzticību - viņa Rasputinam ticēja vairāk nekā dievam.
Ar laiku Rasputins iemantoja tik lielu imperatora ģimenes uzticību, ka varēja darīt, ko vien gribēja. Viņš bija kļuvis par dievību, no kura baidījās vai visi Krievijas augstmaņi.
