/nginx/o/2019/07/31/12423389t1h97ff.jpg)
Aptuveni 1910. gadā cars Nikolajs II un viņa sieva bija kļuvuši neticami nepopulāri visā plašajā Krievijas impērijā. Vēsturnieki norāda, ka augstmaņi dzīvojuši "savā pasaulē, tālu no sabiedrības kopējās domas un nejuta laikmeta garu". Līdz tam Nikolaja II vadībā bija zaudētas vairākas kaujas, viņam neuzticējās viņa paša valdība, savukārt tautā sāka baumot, ka pravietim Rasputinam ir ļoti tuvas attiecības ar carieni.
1905. gada janvārī Krievijas impērijas strādnieki izgāja ielās, lai dotos demonstrācijā. Krievijā pastāvošā politiskā un sociālā sistēma neatbilda modernizācijas tendencēm ekonomikā un sabiedrībā, bija ekonomiskā krīze, tikko bija zaudēts karš pret Japānu - tautai netrūka iemeslu protestēt pret pastāvošo režīmu un dzīves apstākļiem.
Protesta dalībnieki pulcējās 5. janvārī, svētdienā, Sanktpēterburgā, lai Nikolajam II iesniegtu petīciju.
Pūlis virzījās uz cara Ziemas pili un sabiedēja tās apsargus - sākumā no armijas posteņiem tika raidīti brīdinājuma šāvieni, bet tad stobri tika pavērsti cilvēku virzienā ar mērķi izklīdināt pūli.
Apšaudes rezultātā bojāgājušo skaits nav precīzi nosakāms, bet mūsdienās aplēsts, ka dzīvību zaudēja vairāk nekā 1000 cilvēku.
Šis notikums iesāka plašu revolūciju - vairākas strādnieku grupas visā Krievijas impērijā uzsāka streiku un notika sacelšanās - cara armija tās mēģināja apslāpēt ar apšaudēm, kas tikai palielināja spriedzi un iedzīvotāju dusmas uz imperatoru.
Pēc šīs "asiņainās svētdienas" cars, par spīti savai svētajai ticībai, ka ir "valdnieks no dieva", bija spiests izveidot Krievijas impērijas Valsts domi - vēlētu parlamentu, kura lēmumus un ieteikumus Nikolajs II tik un tā spītīgi neņēma vērā.
1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Valsts dome ieteica tajā nemesties ar pilnu sparu, jo Krievijas armija bija slikti sagatavota un nesaprata kauju apmēru. Nikolajs II turpretī iecēla sevi par galveno komandieri un pārņēma militārā spēka kontroli. Rezultātā dzīvību zaudēja 1,8 miljoni kareivju un 1,5 miljoni civilo iedzīvotāju.
Kara laikā cars arī daudz laika pavadīja ārpus Sanktpēterburgas, kur mitinājās sieva un bērni.
Kamēr Nikolajs II bija prom, valstiskos lēmumus pieņēma viņa sieva Aleksandra, kura nu vairāk nekā jebkad agrāk paļāvās uz Rasputina padomiem.
Svētā tēva ietekme bija tik liela, ka pēc viņa iegribas un ieteikumiem amatus zaudēja un ieguva vairāki ministri.
Rasputins iemantoja daudz ienaidnieku, līdz beidzot 1916. gadā augstmaņu un reliģisko līderu mērs bija pilns - viņi nolēma atbrīvoties no visietekmīgākās personas cariskajā Krievijā.
Kņazs Jusupovs uzaicināja svēto tēvu pie sevis, aizbildinoties, ka ar viņu grib iepazīties imperatora radiniece, īsta skaistule. No šāda piedāvājuma slavenais meitu ģēģeris, protams, neatteicās.
Kņazs cienastam bija sagatavojis smalkmaizītes un vīnu ar ciānkāliju. Rasputins ēdis un dzēris, bet mirt pat negrasījies, vien sūdzējies, ka tā dīvaini kaklā kož vīns. Jusupovs kļuvis nemierīgs un pateicis, ka ies aplūkot, kur palikusi skaistule un aizsteidzies pie pārējiem sazvērniekiem, kas gaidījuši blakusistabā.
Sarīkojuši īsu apspriedi un nosprieduši, ka uz svēto tēvu inde neiedarbojas, sazvērnieki nolēma viņu nošaut. Jusupovs atgriezās istabā pie Rasputina un, ne vārda neteikdams, iešāva mūkam mugurā.
Viņam par pārsteigumu upuris nevis saļima, bet pielēca kājās un izskrēja pa durvīm.
Pārsteigti bija arī kņazs Pavlovičs un deputāts Puriškevičs, kad viņiem garām paskrēja ievainotais Rasputins.
Tikai pils pagalmā deputātam izdevās panākt mūku un vēlreiz no neliela attāluma iešaut mugurā. Arī pēc šī šāviena Grigorijs bija vēl dzīvs un mēģināja piecelties kājās, tomēr, dabūjis stipru sitienu pa galvu ar dzelzs stieni, nokrita sniegā. Sasējuši mūka ļengano ķermeni, slepkavas iebāza to maisā, aizveda uz upi un iemeta āliņģī. Otrā rītā maiss ar Rasputina līķi bija uzpeldējis. Pirms apglabāšanas tika veikta Sibīrijas pravieša līķa ekspertīze un atklājās neticamais - Rasputina ķermenī neatrada ciānkālija pēdas, bet nāve bija iestājusies aizrijoties ar ūdeni un noslīkstot.
Ja līdz karam Nikolajam II bija vēl kaut nedaudz ietekmes un varas pār Krievijas impērijā notiekošo, tad pēc tam tā pazuda pavisam.
Bez cilvēkiem, kuri bija zaudējuši dzīvību karā, nebija, kas apkopj laukus, nodrošina pārtikas ievākšanu un ražošanu, uztur transportu sistēmu un tirdzniecību.
1917. gada 2. martā cars Nikolajs II atteicās no troņa, tādā veidā izbeidzot vairāk nekā 300 gadus ilgušo Romanovu dinastijas valdīšanas periodu.
