Ikdienā sastapt kādu, kurš cieš no agorafobijas, ir liels retums - šīs psihoneirozes veids liek cilvēkam izjust spēcīgu trauksmi un pat fiziskas sāpes plašās, atvērtās telpās, kā arī pūļos. Šī iemesla dēļ vairums cilvēku, kuri dzīvo ar šo diagnozi, savu ikdienu pavada savās mājās, vēsta portāls "Vice".
Dāvids ir 32 gadus vecs vīrietis no Florences Itālijā, kurš pēdējo desmit gadu laikā lielāko daļu dzīves ir pavadījis savā dzīvoklī.
Vīrietis pamet mājas tikai, lai dotos iegādāties maizi tuvākajā veikalā - ārpasaule viņam rada paralizējošas bailes.
Sarunā ar portāla "Vice" reportieri Nikolo Karadori vīrietis atklāj, kāda ir dzīve, kurā labi var justies tikai sava mājokļa četrās sienās.
Kā tu atklāji, ka nespēj iziet ārā?
Jau kopš bērnības esmu juties neērti publiskās vietās – pūļi, skaļi trokšņi un spilgtas gaismas sagādāja gandrīz fiziskas sāpes. Kad biju pusaudzis, mēdzu doties uz ballītēm kā visi mani vienaudži, līdz 18 gadu vecumā mani publiskās vietās piemeklēja vairākas panikas lēkmes, kuru laikā jutos tā, it kā zaudēšu dzīvību. Vienīgā doma, kas spēja mani mierināt, bija par izolāciju.
Pēc vienas no lēkmēm izlēmu neiziet no mājām mēnesi - tas bija mans vidusskolas pēdējais gads. Ar laiku pieradu pie šādas dzīves un ārpasaule sāka šķist arvien tālāka un nesasniedzamāka. Studiju laikā dzīvoju kā pilnīgs vientuļnieks un tagad pat pastaiga līdz veikalam ir kļuvusi par izaicinājumu.
Kā šī fobija ietekmē tavu ikdienas dzīvi?
Es ļoti reti pametu savas mājas. Vienīgais laiks, kad jūtos mazliet vieglāk, ir agri no rīta – es ceļos ap pieciem rītā, lai izietu stundu ilgā pastaigā un iegriežos beķerejā pēc brokastīm. Ir bijuši mēnešiem ilgi periodi, kuru laikā beķerejas darbinieks ir vienīgais svešinieks, ar kuru runāju. Es uzturu kontaktu ar saviem radiniekiem un dažiem tuviem draugiem, taču viņi mani apciemo mājās.
Atlikušo dienas daļu es pavadu dzīvojamajā istabā vai viesistabā, skatoties televīziju, spēlējot videospēles, ēdot, vingrojot un sēžot internetā, kas ir kā paradīze cilvēkiem ar manu fobiju. Es daudz lasu un onanēju. Pieņemu, ka mana dzīve ir līdzīga pensijas vecuma cilvēku ikdienai.
Kas tieši notiktu, ja tu pēkšņi attaptos cilvēku pilnā laukumā?
Es izjustu spēcīgus panikas lēkmes simptomus – derealizāciju, kuras laikā zūd sajūta, ka apkārtesošie cilvēki un apstākļi ir reāli, un depersonalizāciju – savas personības apziņas zaudēšanu. Man sāktu šķist, ka mans ķermenis nepieder man, sāktos tahikardija - ļoti ātra sirdsdarbība, un no rokām pazustu viss jūtīgums. Man tādās reizēs ir sajūta, ka nespēju kontrolēt domas un jūku prātā. Šie simptomi mazinās tikai tad, kad esmu mājās.
Kā tu pelni iztiku, ja nekad nepamet mājas?
Man ir ļoti paveicies – es esmu vienīgais bērns un vecāki man ir piešķīruši dzīvokli, kurā dzīvoju. Mūsu ģimenei pieder arī citi dzīvokļi, kurus mēs izīrējam – es rūpējos par šo īpašumu administratīvo pusi un savācu īres naudu, no kuras arī pārtieku.
Kāda ir tava romantiskā un seksuālā dzīve?
Es biju kopā ar meiteni laikā, kad man sāka kļūt slikti. Neskatoties uz to, mēs bijām kopā vēl divus gadus, līdz viņai tas pašsaprotami apnika. Es viņu nevainoju. Pēc viņas man ir bijušas vēl divas īsas romantiskas attiecības, taču bija neiespējami tās uzturēt. Ja man ir nepieciešams sekss, izmantoju prostitūtu pakalpojumus - daudzas no viņām ir gatavas apciemot klientu arī mājās. Daru to četras vai piecas reizes mēnesī.
Kāds ir kaitinošākais citu cilvēku pieņēmums par tevi?
Mani tiešām kaitina cilvēki, kuri pieņem, ka varu "atļauties" sirgt ar agorafobiju. Viņi runā tā, it kā nebūtu labāki veidi kā pelnīt un tērēt savu naudu. Man bieži vien saka, ka man nebūtu citas izvēles, kā pamest mājas, ja man būtu jāstrādā, taču nesaprotu, par ko tieši ir runa. Ir simtiem cilvēku ar šo fobiju, kuri ir spiesti strādāt, taču viņiem jālieto spēcīgi trankvilizatori, lai spētu paveikt pat visvienkāršākās lietas. Tas nemazina viņu ciešanas. Esmu pateicīgs, ka man tas nav jādara.
Unsplash
Vai tu stāsti par savu fobiju arī cilvēkiem, ar kuriem esi tikko iepazinies?
Jā, tā ir pārāk nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa, lai es varētu to vienkārši noklusēt. Es jūtos drošāk, zinot, ka arī cilvēki, kas ir man blakus, zina par manu stāvokli, tādēļ necenšos to noklusēt.
Vai agorafobija ir mainījusi tavu personību?
Viennozīmīgi, lai arī nedomāju, ka pamanīju, kā tas notika. Domāju, ka esmu kļuvis saprotošāks, jo tas ir tas, ko sagaidu no citiem.
Kā tu redzi savu nākotni? Vai esi samierinājies ar to, ka tava turpmākā dzīve būs šāda?
Man vienmēr ir sajūta, ka kādā mirklī kļūs vieglāk un es varēšu atsākt pilnvērtīgu dzīvi. Tā mēdz gadīties - ir mēneši, kuros varu iziet no mājas, lai pavakariņotu vai satiktu kādu draugu, taču man ir nepieciešama sajūta, ka esmu situācijas noteicējs. Es vienmēr novērtēju, cik viegli būs nokļūt mājās, ja paliks slikti. Esmu apsēsts ar kontroli. Mēnešos, kuros jūtos labāk, dodos pie psihoterapeites. Arī viņa uzskata, ka man ar laiku paliks vieglāk.
Vai tu esi kādreiz izmantojis agorafobiju kā ieganstu kaut ko nedarīt?
Protams! Reiz sameloju par jaunu lēkmi, lai varētu neiet uz sava brālēna meitas kristībām.
