"Sēdi, jo ir bail pateikt, ka tas ir viņš?" Jaunākās liecības no traģisko mājdzemdību tiesas prāvas (20)

Karote mutē un traģiskais iznākums

Šī gada 14. maijā kādai 21 gadu vecai Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes biedrei sākās dzemdības. Viņas 25 gadus vecais vīrs Renārs, 51 gadus vecais tēvs Valdis Simsons un 40 gadus vecā reliģiskās draudzes garīgā līdera sieva Solvita Dāvida nolēmuši dzemdības pieņemt paši, neraugoties uz to, ka nevienam no iesaistītajiem nav medicīniskas izglītības.

Dzemdības bijušas smagas, sieviete ik pa laikam bijusi bezsamaņā, bijuši krampji. Bērns piedzimis nosmacis, bet māte nākamajā dienā gārgusi, vēmusi zaļas gļotas un vēlāk nomirusi no vissmagākās grūtniecības toksikozes formas - eklampsijas.

Dzemdību laikā vīrieši turējuši sievietes kājas, mutē viņai likta karote. Nākamajā dienā sievietei dots vien padzerties ūdeni - šādi fakti izskanējuši pagājušajā nedēļā prokurores Zinaīdas Egles apsūdzībā Zemgales rajona tiesā.

Lietā minētās trīs personas apsūdzētas pēc Krimināllikuma 137. un 141. panta 2. daļas jeb par neatļautu ārstniecību un atstāšanu bez palīdzības, par ko draud cietumsods līdz astoņiem gadiem.

Šajā tiesas procesā cietušo personu nav un neviens nekādu kompensāciju nepieprasa. Sēdes norīkotas vairākus mēnešus uz priekšu, plānots nopratināt daudzus lieciniekus, tajā skaitā arī Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes garīgo līderi, apsūdzētās sievietes vīru Jāni Dāvidu.

Video: Prokurore stāsta par tiesas procesu

Ārsta viedoklis

Pirmā lieciniece, ar kuru pirmdienas, 25. novembra, tiesas sēdē saziņa notika attālināti, ir Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas galvenā speciāliste dzemdniecībā un ginekoloģijā Dace Rezeberga. Viņa stāstīja par dzemdību norisi un atklāja dažādus faktus par mājdzemdībām un iespējamajām komplikācijām. Mediķe arī norādīja, ka viņa ar šo lietu iepazinusies tikai pēc izmeklētāju stāstītā, brīdī, kad vēl nav bijis pieejams tiesu medicīnas ekspertu slēdziens. 

Rezeberga atklāja, kādi ir mājdzemdību riski un pieminēja, ka Latvijā palīdzību dzemdībās regulē Seksuālās un reproduktīvās veselības likums. 

Likuma 2. nodaļas "Dzemdību palīdzības organizēšana" 8. pantā minēts, ka "dzemdību palīdzība ir ģimenes reproduktīvās veselības veicināšanas, sievietes veselības veicināšanas un veselības aprūpes pasākumu kopums grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā (42 kalendāra dienas pēc dzemdībām), kā arī nedzimuša bērna klīniskā novērošana, izmeklēšana, veselības veicināšana un ārstniecības pasākumi līdz dzemdībām, dzemdību laikā un zīdaiņa aprūpe pēcdzemdību periodā". 

Par dzemdību palīdzības nodrošināšanu likumā minēts, ka to "atbilstoši kompetencei un specialitātes nolikumam nodrošina attiecīgā ārstniecības persona", "dzemdību palīdzību dzemdībās nodrošina ginekologs (dzemdību speciālists), vecmāte". Kopumā Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

"Viņa nevarēja izturēt spiedienu"

Lieciniece Marija (vārds mainīts) atklāja, ka viņa esot neizpratnē, kāpēc uz apsūdzēto sola sēž apsūdzētie - Valdis un Renārs. "Par attiecībām ar apsūdzētajiem, Renāru un Valdi - attiecības man ir bijušas vislabākās. Par Solvitu - neitrāls viedoklis, kas pēc pēdējā laika notikumiem vairāk ir uz negatīvo pusi. Attiecības nav naidīgas. Kopš aizgāju no kopienas, neesam komunicējuši," atklāj sieviete. 

Atbildot uz prokurores jautājumu, kā viņa uzzinājusi par sievietes un bērna nāvi, viņa norāda, ka uzzinājusi par to, no tieša avota, kas bijis piederīgs kopienai, bet vēlas palikt anonīms. 

"Ar mirušo sievieti mums bija labas attiecības, arī tad, kad fiziski aizbēgu 2017. gada jūnijā, viņa bija vienīgais cilvēks, kam teicu – šodien es aizbēgšu. Viņa arī stāstīja Valdim – savam tēvam -, ka kopienā vairs nebūšu. Pārtraucām kontaktus, komunikāciju, zināju, ka viņa to nedrīkst darīt," atklāj Marija. 

Pēc liecinieces teiktā, vēlāk aizbēgusi vēl viena meitene, bet 2017. gada oktobrī viņai atrakstījusi nu jau mirusī sieviete.

"Es biju pārsteigta par viņas ziņu. Es prasīju, vai drīkst rakstīt. It kā nedrīkst, teica, ka vairs nevar izturēt, grib projām. Prasīja - ko darīt? Es pastāstīju, kā bēgu, gāju it kā ārā uz tualeti, gāju pavisam prom. Nolēmām, ka novembrī tas notiks [bēgšana]. Viņa man bija sarakstījusi zīmītes, diemžēl tās man vairs nav. Lai es iebraucu mājās, no tā skapja paņemu vienas mantas, no cita – citas. Tad viņa brauca no Rīgas ar mikroautobusu, es viņu sagaidīju ar Andri (citu liecinieku tiesā, mirušās sievietes tā brīža draugu) Jelgavā. Man arī ir bildes no tās dienas. Arī mašīna, kas ir pilna ar viņas mantām. Ar draugiem paēdām kopā. Kad viņi saprata, ka viņas nav, zvanīja.

Teicām, ja gribi iet prom, nevari komunicēt [ar viņiem]. Pati ilgi necēla. Vakarā pacēla, satikās ar savu tēvu, viņi runāja. Pagāja divas dienas, kad vairāki jau bija sūtījuši īsziņas, rakstījuši, viņai solīja, ka Andris tiks uzņemts, bet viņa tika izolēta, Andris netika uzņemts," tiesā liecināja Marija. 

Sieviete atklāja, ka nav meklējusi iespējas kontaktēties, jo "bija palīdzējusi". 

"Viņa nevarēja izturēt spiedienu, kas tiek izvirzīts," sacīja Marija. 

Video: Apsūdzēto aizstāvja runa

"Pēdējā ziņa - viņa bija mirusi"

Sieviete atklāj, ka viņas avots stāstījis, ka mirušajai sievietei sākušās dzemdības, no rīta reibusi galva, it kā esot izkritusi no gultas, tad modinājusi Renāru (mirušās sievietes vīru), teikusi, ka nepieciešams apmeklēt labierīcības, lai palīdzot aiziet, sākušās lēkmes, "slēgusies ārā".

"Man ir informācija, ka nekur netiek pieminēts Jānis Dāvids, bet Renārs (mirušās sievietes vīrs) esot vaicājis Jānim Dāvidam, ko darīt," stāsta Marija. 

Draudzes locekļiem esot sūtītas īsziņas par nu jau mirušās sievietes veselības stāvokli.

"(..) Viņai paliekot labāk, tad sliktāk, vajag lūgt par viņu. Nezinu, cik pagāja dienas, kamēr teica - izskatās, ka galīgi slikti, viņa mirst. Pēdējā ziņa - viņa ir mirusi," tiesā atklāj sieviete. 

"Mirušās sievietes mamma neesot tam ticējusi, ka meita mirusi, neesot laista tur klāt. Esot bijuši krampji, esot bezsamaņā," atklāja Marija. 

Atbildot uz prokurores jautājumu, kam un par ko likts lūgties, Marija norāda: "Draudzes cilvēkiem par viņas veselības stāvokli. Es saprotu, ka tic, ka augstāki spēki ir par mums, cilvēks nevar pats neko izdarīt, bet tā ir tāda pacelšanās, par daudz. Var visu ko izdomāt - kā tur bija, ka liek īpašumus tirgot. To var likt darīt, var likt iet dzīvot vienās mājās, bet, ja nomirst cilvēks…

Man tur ir vēl māsīcas, es negribu, lai vēl kāds nomirst. 

Apsūdzētie izpilda to, ko Jānis Dāvids liek. Man ir ļoti skumji, ka viņi ir šeit uz apsūdzēto sola". 

"Augstskolā mācos arī psiholoģiju – redzu, cik visi šie gājieni ir bijuši plānoti iepriekš. Šeit vairs nekas nav pēc Bībeles. Šīs lietas ir pārāk pārāk traģiskas," uzskata Marija. 

Arī viņa tikusi psiholoģiski ietekmēta. "Tas ir tīrākais psiholoģiskais terors. Cilvēks staigā pa telpu, kliedz virsū raudādams. Man bija bail tur atrasties, nezināji, kurā brīdī par ko uzbrēks. Man neļāva iet augstskolā. Toreiz vēl varēja strādāt, strādāju bērnudārzā 2016. gada jūlijā. Strādāju, dzīvojāmies. Tad Jānis Dāvids sāka visu ko tur teikt un likt, bet tas vēl nebija nekas. Pēc tam 2017. gada februārī izslēdza manu tēti. Par nesaprotamām lietām, kāpēc izmeta, mammai lika iet prom no tēta, nepilngadīgajam brālim lika iet prom no tēta. Abi teica, ka tā nedarīs. Tad mans brālis arī tika izslēgts, man par to neviens neteica. Man arī bija jāiet runāt. Kad pēc dažām dienām biju runāt, man teica, ka jāiet dzīvot citur, man bija jāiet uz to Ērgļu māju, kur notika šie notikumi. Toreiz nesaprata, uz ko tas ved, teicu tētim, ka braukšu mājās. Tētis teica, ka atbalstīs," atklāj sieviete. 

Savukārt liecinieces māte uzskatījusi, ka "jāklausa, ko draudze māca", tāpēc Marija "beigās ar visu to, ka no vecākiem nāca spiediens no divām pusēm" palikusi draudzē.

"Tie bija manas dzīves drausmīgākie brīži, dzīvojot tajā mājā," atklāj sieviete. 

Sievietei arī likts precēties ar puisi, kurš draudzējies ar viņas māsu un gribējis precēties ar viņu. "Bija tas "iedzītais" psiholoģiskais - padevos un pēc tam man bija jāiet dzīvot uz māju Mežirbēs. 

Es dzīvoju ar māsu, nevarēja mūs kopā atstāt, jo man bija jāprecas ar puisi, ar kuru māsai vajadzētu precēties. 14. maijā mums bija jāprecas. Es kliedzu un teicu, ka nē. Viņš arī iebaidīts un teica, ka ir jāklausa. Maija beigās mums teica, ka būs šķirošana - tie, kuri nav garīgi stipri, garīgi labi, tiks izslēgti. Mēs noskaņojāmies ar puisi, ka izslēgs. Beidzās tā diena, bijām vīlušies, gaidījām, ka iesim prom. Pēc nedēļas aizbēgām. Ar puisi un manu māsu. Visi trīs fiziski aizbēgām. 

Atbildot uz prokurores jautājumu, vai nācies arī apprecēties likumīgi, Marija atbild: "Jā, pēc tam gājām pie notāres, brīnījās, jo kā draugi runājām. Tās lietas ir ļoti nesaprotamas cilvēkam, kurš tur nav bijis". 

"Nekad dzīvē nevarētu iedomāties, ka Renārs (apsūdzētais, mirušās sievietes vīrs) savai sievai varētu nodarīt pāri. Viņš nevarētu. Viņš ir psiholoģiskie ietekmēts - nespēj pats, loģiski domāt. Ticu, ka Valdis (apsūdzētais, mirušās sievietes tēvs) ir spēcīgs, garīgi stiprs, esmu no viņa mācījusies, ņēmusi piemēru, viņš ir bijis autoritāte. Bet pēdējais laiks, pirms Jānis sāka runāt, bija momenti, ka Valdis ar Jāni ilgi sēdēja busā un runāja par kaut ko. Uzspīlēti - dienām, nedēļām. Vairāki teica, ko var runāt? No malas tagad – skaidrs. Pirms tam Jānis neko nerunāja. Pēc tam Valdis pastāstīja par draudzes būtību, noteikti gribēja runāt garīgas lietas, bet Jānis izzināja, kāda situācija ir draudzē," atklāj Marija un piebilst, ka nezina, kad Jānis Dāvids uzņemts draudzē. "Jānis zināja, kā biznesu būvēt, ideāli māk izdarīt lietas, lai kāds cits būtu vainīgs, bet viņš nebūtu," viņa stāsta. 

Jautāta, vai Marija interesējusies par dzemdībās mirušās sievietes grūtniecības norisi, lieciniece atbildēja noliedzoši, norādot, ka abas nav komunicējušas. "Avots man stāstīja, ka nestājās grūtniecības uzskaitē, jo nav nepieciešama  ārstu palīdzība. Arī kādas citas nav stājušās. Esot bijis gadījums, kad liegta arī zāļu tēja - teikts, ka jāuzticas dievam". 

Cilvēks, kurš informējis Mariju, arī esot aizbēdzis no draudzes, lai gan viņa sieva vēl atrodoties organizācijā. "Teica - vai nu uzlikšu cilpu galvā vai aiziešu," situāciju skaidro lieciniece. 

Marija stāsta, ka viņa spējusi aiziet, jo viņas vecāki vairs nav bijuši organizācijā. "Man visi bija ārpusē, tāpēc saņēmos." 

"Ir spiediens - ja iesi ārpusē, dievs nevadīs, viss būs slikti. Esmu pateicīga, ka man viss notiek. Man ir ļoti laba ģimene, darbavietas. Man nekā nav pietrūcis šajā laikā. Tas ir tīrākais psiholoģiskais spiediens. Esot iekšā, mācīja bausli - tev nebūs nepatiesu liecību dot. Man ir jautājums apsūdzētajiem Valdim un Renāram, kāpēc viņi to neievēro? Kāpēc viņi nepasaka, ka Jānis to viņiem liek darīt? Mans lielākais šoks - kāpēc jāuzņemas cita cilvēka vainu? Sēdi, jo ir bail pateikt, ka tas ir viņš? Bailes no Jāņa, ka viņš uzbļaus?" teica lieciniece. 

Uz prokurores jautājumu, no kā baidās apsūdzētie, Marija atklāj: "Ģimenēm, kam ir vairāki bērni, viņiem nav māju, dzīvo vairākas ģimenes kopā, visu ir gatavi paklausīt, jo reāli viņus izslēgs, kur ies? Ne ir darbs, ne māja, kur iet. Mēs arī domājām par radiniekiem, bet viņiem ir arī tīri cilvēciskais kauns. Savu viņi ir pazaudējuši". 

"Uzzināju, ka (apsūdzētā) Solvita esot aizgājusi pakaļ paladziņiem uz veikalu. Trīs bērnu mamma. Esi piedzīvojusi pati dzemdības. Vai tiešām atstāj sievieti, kurai ir pirmās dzemdības? Veikals ir piecu minūšu gājienā. Vai paladziņi jāpērk tik ilgi," retoriski vaicājusi sieviete tiesas zālē. 

Sieviete piebilda, ka uzskata - neatliekamā medicīniskā palīdzība netika izsaukta laikus, jo "bija bail, ka izdarīs nepaklausību, nepierādīs savu ticību." Sekas nepaklausībai varētu būt stāvoklis, ko sauc par apturējumu - "neļautu nekur piedalīties, būtu jāiet, kur vairāki ar tevi visu laiku runātu, nosodītu, draudzes galvenie cilvēki, vadošie, nosodītu". 

"Mana mamma tur bija no bērnības, sapazinās ar tēti, kurš nebija draudzē, tad abi atnāca atpakaļ. Tur tiešām bija normāli, svētdienās tikās. Mans tētis arī nebija no turienes. 

Šobrīd tur ir izolācija. Pati gāju pie psihologa, lai tiktu ar sevi galā. Sapratu, ka nespēju dzīvi uztvert, tāpēc arī šobrīd studēju psiholoģiju, saprotu, ka šie cilvēki tiek izolēti, lai viņiem nav nekas, kā smadzenes atpūtināt, lai ir viena informācija, lai nav citas informācijas. 

Nelaiž ārā, cilvēks neko neredz, zina tikai vienu to informāciju, cilvēkam nav viedokļa – tas ir galvenais, ko Jānis vēlas panākt - lai nav viedokļa," stāsta Marija. 

Kā ir atgriezties pēc dzīves izolācijā?

Pēc sēdes tiesas nama gaiteņos vēl uzkavējās daži bijušie draudzes locekļi, kuri savā starpā un ar sanākušajiem žurnālistiem apsprieda savu pieredzi. Viņi stāsta, ka bezierunu pakļaušanās un izolācija no ārpasaules ir pašreizējo draudzes locekļu ikdiena.

Šāds "stingrais režīms" nav bijis vienmēr – vēl pirms pāris gadiem draudzes locekļi tikušies kopīgās sanāksmēs, taču ārpus tām viņiem bijis darbs un citas nodarbes. Izmaiņas esot pienākušas 2015. gada rudenī, kad draudzes vadību pārņēmis "pravietis" Jānis Dāvids. Kopš viņa stāšanās reliģiskā līdera lomā, draudzes locekļi pēdējos pāris gadus nedrīkstot strādāt - viņi visu savu laiku pavada draudzē, taču iztiek no līdzekļiem, kas iegūti no viņu īpašumu pārdošanas. "Garīgais līderis" tāpat kontrolējot arī to, kā draudzes locekļi precas savā starpā. Bijušie draudzes locekļi tāpat atklāj, ka organizācijā šīs nav bijušas pirmās mājdzemdības, tiesa, nav informācijas par to, vai tajās piedalījušies kādi medicīnas darbinieki.

Pret draudzes locekļiem esot izvirzītas dažādas represijas - ja viņi ir "bijuši slikti", garīgais "līderis" varējis draudzes locekļiem nozīmēt gavēšanu vai citus aizliegumus. Klātesošie izteikuši viedokli, ka vīrietim piemītot pārliecināšanas spējas, kas tikpat kā līdzinās hipnozes spējām. Draudzes bijušie locekļi izteikušies, ka visu laiku jutuši bailes.

Vīrietis redzot vīzijas un runājot mēlēs. Viņš esot minējis, ka uz Zemes parādīšoties uguns stabi un grēcinieki degšot. Sanākušie nevar apliecināt, vai šādas darbības turpinās arī tagad, jo viņu tuvinieki un draugi, kas ir palikuši draudzē, ir draudzes līdera iespaidā ir pilnībā pārtraukuši kontaktus ar ārpasauli. 

Uz žurnālistu jautājumiem par to, kāpēc draudzes locekļi nepamet šo organizāciju, viņi atbild - uz kurieni tad viņiem iet? Šiem cilvēkiem neesot ticības, ka kāds viņus ārā gaida, viņiem šķietot, ka viņi nonāks nelaimē un nabadzībā. Tas ir morāli smagi, turklāt cilvēkiem tiek iegalvots, ka visi, kas ir aizgājuši, ir ļoti slikti cilvēki. Tiem, kuri organizāciju tomēr pametuši, neiet viegli - ir vajadzīgs laiks, lai adaptētos ārpasaules diktētajiem noteikumiem.

Kāda bijusī draudzes locekle atklājusi stāstu par vīrieti, kurš ticis izslēgts. Viņš pārdevis savu mašīnu, taču pēc pirkuma pamanījis, ka pircēja dokumentos figurē cipari "777", kas pēc draudzes mācības esot "velnišķīgs skaitlis", tādēļ naudu sadedzinājis un vairāk nekā gadu dzīvojis ar minimāliem līdzekļiem. Kad vīrietis vēlāk atkal uzņemts draudzē, viņš bijis tik izkāmējis, ka tikpat kā nav spējis pacelt neko smagu. Kāds žurnālists atklāja, ka draudzes dalībnieku starpā esot rīkotas "kratīšanas" - cilvēku īpašumā neesot drīkstējušas būt ne rotaslietas, ne piemiņas lietas, kā arī fotogrāfijas un bērnu mantiņas.

Klātesošie izteica vēlmi uz apsūdzēto sola redzēt tieši draudzes līderi, taču bijušie draudzes locekļi izteikuši domu, ka tas nenotiks – ne tie, kuri “pravieša” ietekmē pārdevuši savus īpašumus, ne tie, pret kuriem vērstas represijas, pēc sanākušo domām, nekādu darbību nav spējīgi uzsākt, jo ir iebiedēti.

Pārējo liecinieku liecības - tuvākajās dienās portālā "Apollo"!