"Ir lietas, kuras nedrīkst piedot." Saruna par šokējošo mājdzemdētājas lietu ar tiesu apskatnieku Arti Drēziņu

Artis Drēziņš ir žurnālists ar 30 gadu pieredzi, no kuriem pēdējos deviņus gadus viņa darbības sfēra saistās tieši ar tiesu procesu, kā viņš pats min, "krimināllietu un citu nejēdzību", apskatīšanu. Sarunā ar portālu "Apollo" eksperts atklāj savas domas par sabiedrībā plašo rezonansi guvušo "mājdzemdētājas lietu" Jelgavā, kā arī pastāsta, kādu informāciju guvis, rūpīgi pētot šo tematu jau no paša sākuma.

Unikāla prāva

"Latvijas Avīzes" žurnālists min, ka šis gadījums viņa profesionālajā darbībā ir unikāls, turklāt viņa uzmanību šī lieta piesaistījusi krietni pirms tā, kad ir kļuvušas zināmas notikušā detaļas un traģiskais rakurss.

"Es pilnīgi droši zinu, ka šāda krimināllieta ir pirmā manā praksē. Vispār, tik ilgi, cik esmu sekojis līdzi tiesu procesiem, apsūdzības izvirzītie Krimināllikuma panti ir ļoti reti - tas ir, par neatļautu ārstniecību un par atstāšanu bezpalīdzīgā stāvoklī.

Pantu par atstāšanu bezpalīdzīgā stāvoklī bieži vien piemēro gadījumos, kad ir noticis kāds ceļu satiksmes negadījums un vainīgais ir aizbraucis, taču kontekstā ar neatļautu ārstniecību šis pants patiešām ir sastopams ļoti reti.

Ir, protams, bijuši gadījumi ar neatļautiem abortiem, taču šajā gadījumā, kā redzams, stāsts ir par kaut ko pavisam citu. Sākotnēji mani ieinteresēja tieši šo divu reto pantu tandēms, citas detaļas nebija zināmas. Tikai tiesas zālē uzzināju to, ko uzzināju," stāsta tiesu apskatnieks.

Tikai ierodoties tiesas sēdē žurnālists uzzināja par šīs krimināllietas savādajiem apstākļiem un to, ka šajā stāstā ir iesaistīta arī reliģiska organizācija - vēl nebijis gadījums Drēziņa praksē.

"Es vienkārši uzzināju, ka konkrētajā Zemgales rajona tiesā, Jelgavā notiks tiesas prāva pēc iepriekšminētajiem pantiem. Es nezināju ne to, kas tieši tiks tiesāts, ne to, vai tam ir kādi reliģiski motīvi. Aizbraucu "uz dullo". Tiesas dalībnieki skatījās viens uz otru un brīnījās - kurš gan man ir paziņojis par notiekošo, kura intereses es pārstāvu, kas mani, galu galā, ir uzaicinājis. Es gan uzreiz visiem paziņoju, ka neviens mani nav aicinājis," atklāj Drēziņš.

Viņš stāsta, ka, "lai arī man ir gana liela pieredze un prakse kā žurnālistam, un nu jau var teikt, ka maz kas var mani pārsteigt, tas, ko dzirdēju pirmajā tiesas sēdē manī radīja patiesu šoka stāvokli.

Es nespēju noticēt tam, ko dzirdu un redzu. Cik esmu runājis ar citiem žurnālistiem, arī viņi nav spējuši noticēt piedzīvotajam. Turklāt tas, ka "komplektā" ar šo traģēdiju nāk arī reliģiskie jautājumi...".

Viņš uzskata, ka viņam ir īpaši paveicies ar to, ka šī tiesas prāva bija atklāta un viņš varēja tai sekot jau kopš pirmajām liecībām.

"Jāsaka, ka biju šokā jau no pirmās liecinieces teiktā un protams, no pašas apsūdzības. Es gan nolēmu nepaļauties tikai uz tiesas zālē izskanējušajām liecībām un nolēmu papētīt šo lietu daudz sīkāk.

Galvenais jautājums bija - vai viss tiešām ir tā, kā izskatās, vai tomēr patiesība ir mazliet savādāka?

Es sapazinos ar ļoti pretimnākošu sievieti, kura agrāk bija šajā draudzē, taču tagad vairs tur nav. Viņa mani "ievadīja" šajā tematā. Mēs runājām stundām ilgi.

Es ik pa laikam grozīju galvu un nevarēju noticēt tam, ko viņa stāsta.

Viņa tikai smējās un teica: "Jā, es arī neticētu, ja man kāds šo stāstītu, taču es biju tajā iekšā un zvēru, ka tieši tā arī viss notika". Viņa mani iepazīstināja ar citiem cilvēkiem, kas bija izstājušies no draudzes krietni nesenāk, pirms gada.

Es devos pie viņiem ciemos un šis stāsts atkārtojās - detaļas, notikumi, īpašumi.. Viņi stāstīja tādas lietas.. Es biju spiests noticēt tam," min tiesu apskatnieks.

Žurnālists pusotras nedēļas laikā tikās un runāja ar vismaz 20 cilvēkiem, kuriem ir bijusi saistība ar mirušo sievietei vai drudzi. Sarunas esot ilgušas no dažām minūtēm līdz pat vairākām stundām.

"Nobraucu tuvu 1000 kilometriem, mēģinot atrast attiecīgās komūnas mājas, cilvēkus, fotografējot īpašumus. Neatradu nekāda veida pretrunīgu informāciju, kas varētu liecināt par to, ka tas, ko mēs zinām, ir kādā veidā nepatiesība," stāsta Artis.

Viņš atklāj, ka centies komunicēt arī ar cilvēkiem, kas pašlaik ir draudzes locekļi. "Viņi ir ļoti noslēgti un nerunā. Trīs reizes biju "Svētes maiznīcā", kas reiz piederēja par "svēto garu" dēvētajam Jānim Dāvidam un trīs reizes uzrunāju draudzes locekli un pašreizējo "Svētes maizes" īpašnieku ar lūgumu mani iepazīstināt ar viņu draudzes garīgo līderi.

To pašu, par kuru tiesas prāvā bieži izskanēja uzskats, ka tieši viņš ir visa notiekošā saknē.

Satiku arī apsūdzēto Solvitu Dāvidu, kura pašlaik atrodas uz brīvām kājām - abi apsūdzētie vīrieši pašlaik atrodas apcietinājumā un ar viņiem nav iespējams komunicēt".

"Atradu arī apsūdzētā Simsona māju - kas, starp citu, nav komunālā māja. Tur nav desmit istabiņas un viena virtuvīte. Tā ir tāda tipa māja, kādas parasti var redzēt Mežaparkā.

Klauvējot pie šī nama durvīm, man durvis atvēra apsūdzētā Solvita Dāvida - tas, protams, rada jautājumu - kāpēc gan vienas ģimenes mājā dzīvo cita ģimene? Labi, varbūt tā nu tas draudzē ir pieņemts - lietas būtība jau nav tajā, lai pārmestu cilvēkiem to, kā viņi ir izvēlējušies dzīvot.

Katrā gadījumā, lūdzu sievietei iespēju tikties ar "svēto garu" - viņas vīru. Tikšanās tika atteikta, lai arī pastāv aizdomas, ka šajā mājā dzīvoja arī viņš," stāsta Drēziņš.

Atteikšanās no "laicīgās dzīves"

Žurnālists, sēžot savas dzīvojamās istabas vidū uz grēdās sakrautu literatūras krājumu fona, atklāj, ka neuzskata, ka būtu "mucā audzis" un labi zina, kā mēdz būt pasaulē. Ir dažādas draudzes - tās mēdz būt diezgan noslēgtas, tās mēdz būt arī fanātiskas.

"Zinu, cik ļoti cilvēki mēdz būt iespaidojami, pat nohipnotizējami, manipulējami... Taču tas vienmēr ir licies kaut kur tur, tālumā.

Mēs taču dzīvojam Eiropas Savienībā, ir 21. gadsimts! Eiropa - viena no pasaules civilizētākajām vietām!

Tostarp arī Latvija, lai arī daudziem bieži vien negribas tam ticēt. Mēs esam moderni cilvēki, moderna sabiedrība. Biedē, ka var notikt šādas lietas.

Šie cilvēki dzīvo noslēgtās kopienās, viņiem tiek aizliegts viss laicīgais - domāt laicīgas domas, sekot laicīgām ideoloģijām, aizliegts ir arī lasīt modernas grāmatas.

Ticēt Bībelei, manuprāt, ir pilnīgi normāli, taču - vai tiešām var visu dzīvi vadīties tikai pēc vienas grāmatas?

Viņiem ir aizliegts izmantot modernas lietas, teiksim, ārstu pakalpojumus, lai gan tajā pašā laikā viņi pārvietojas ar automašīnām. Draudzes mājās neesmu bijis, taču, cik zināms, viņi lieto arī mobilos telefonus, līdz ar ko nav arī tā, ka viņi dzīvo kā amiši ASV un brauc zirgu pajūgos.

Ja mēs šos cilvēkus satiktu uz ielas, mēs nemaz neievērotu, ka viņi ir citādāki - vīrieši tērpjas ļoti parasti, vienīgā atšķirība varētu būt sievietēm, kurām nav atļautas nekādas ārišķības izpausmes, kā arī bikses un friziera apmeklējumi.

Neskatoties uz to, viņiem ir gana daudz lietu, kas arī ir atļautas. Viņiem ir aizliegts klausīties radio, skatīties televīziju, taču elektrība viņiem ir atļauta. Uz veikalu šie cilvēki arī brauc.

Es nespēju un, patiesību sakot, mans mērķis arī nav bijis iefiltrēties kādā no šīm ģimenēm un saprast, kā viņi dzīvo ikdienā.

Aicinu to darīt kādu žurnālistu!

Tiesa, cik saprotu, tik viegli kā atnākt un izteikt vēlmi būt daļai no draudzes tas nav," min Artis Drēziņš.

Eksperts atklāj, ka cilvēki, kas ir šo draudzi pametuši, stāstījuši - līdz laikam, kad tur parādījās "pravietis" Jānis Dāvids, šī draudze bijusi relatīvi normāla.

"Jā, viņiem zināmā mērā bija aizliegtas dažādas laicīgas lietas, piemēram, šķiršanās, jā, iespējams, draudzei bija teikšana tajā, kā cilvēkiem ir jāapprecas, taču tas nebija tik fanātiski.

Katrā gadījumā, tad noteikti nebija aizliegts izmantot ārsta pakalpojumus vai dzemdēt ārsta uzraudzībā. Cik saprotu no cilvēku stāstītā, šīs izmaiņas šajā draudzē ir notikušas pēdējo trīs vai četru gadu laikā, kad pie varas ir nācis jaunais "garīgais līderis" Jānis Dāvids," stāsta žurnālists.

Žurnālists pētot šo tematu atklājis, ka šī draudze ir dibināta jau 19. gadsimta beigās, kad latviešu zemnieki ir sanākuši kopā un izdomājuši, ka viņiem nav vajadzīgi vācu kristīgās baznīcas ārišķīgie baznīckungi un pie baznīcas esošais krogs - viņi vēlējušies būt lielāki kristieši un dzīvot lielākā ticībā.

"Tie bija cilvēki, kuri izlēma, ka viņiem nav nepieciešams mācītājs, ja viņiem ir Bībele. Tā šī draudze radās.

Viņi eksistēja pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Kad pie varas nāca Ulmanis, šo draudzi aizliedza, jo esot palikušas vien četras konfesijas - luterāņi, pareizticīgie, baptisti un katoļi.

Tiesa, draudze, kas uz to mirkli bija pagrīdē, savu darbību atjaunoja padomju gados. 1952. gadā draudzes sašķēlās divās daļās un šāds sadalījums ir saglabājies līdz pat mūsdienām.

Draudze, par kuras darbību pašlaik ir stāsts, ir Pirmā Jēzus evanģēliskā baznīca, taču turpat Jelgavas pusē eksistē arī Evanģēliskā Jēzus draudze, kuri ir pilnībā mūsdienīgi - viņi izmanto ārstus, lieto portatīvos datorus un lasa laicīgas grāmatas. Draudzes vadītāja meita studē medicīnu," informē Drēziņš.

Apsūdzētie - esošie un potenciālie

Tiesas procesā no liecinieku puses vairākkārt ir izskanējis viedoklis, ka pie draudzes radikālajām praksēm lielā mērā ir atbildīgs tieši draudzes līderis. Tiesu apskatnieks atklāj, ka šāds viedoklis valda arī starp viņa uzrunātajiem cilvēkiem.

"Man nav pamata šiem cilvēkiem neticēt, jo visam, kas man ir teikts, ir atradies arī apstiprinājums. Iedomājieties, kā jūs justos, ja kādā vakarā jūs sēdētu mājās ar savu dzīvesbiedru, kad pie jums atnāktu draudzes līderi un paziņotu - šovakar Jums no šejienes jādodas prom! Dodieties uz kopus māju - tur jums būs istabiņa, virtuve, tā arī dzīvosiet.

Uz jautājumu par to, kas notiks ar šo māju, atbild - "tā ir nešķīsta un ir pelnījusi, lai to noslauka no zemes virsas". Šis konkrētais stāsts ir no Lielvārdes. Tad šī ģimene saprata, ka viss, tālāk nav kur.

Interesantā lieta bija tā, ka šī ģimene līdzīgā veidā jau bija atstājusi vienu no saviem īpašumiem Cēsīs - viņi tad pārvācās uz mātes māju Lielvārdes pusē, taču tad atkal ieradušies draudzes pārstāvji un pavēlējuši viņiem doties prom. It kā ir 21. gadsimts Latvijā, taču ir cilvēki, kas tam pakļaujas," izbrīnu pauž žurnālists.

Pirmajā tiesas sēdē liecināja arī apsūdzētā Renāra (mirušās vīrs - red. piezīme) māsa, kura no draudzes izstājās, jo nespēja izturēt draudzē valdošo kārtību. Sieviete vēlējās uzturēt kontaktus ar radiniekiem, taču viņas brālim un vecākiem esot bijis liegts runāt ar "atkritēju".

Apsūdzētā māsa tiesā liecināja, ka kādudien draudzes līderi meitenes vecākiem ir pateikuši, ka viņiem jāpārdod sava māja. Iemesls - draudzes locekļiem nevar piederēt māja, kurā ir dzimusi kāda no draudzes "atkritējām". Vecāki draudzes līderu rīkojuma ir paklausījuši un sievietei nācies meklēt jaunu dzīvesvietu.  

Drēziņš atklāj, ka "protams, pašsaprotams ir jautājums par to, kur gan šī nauda paliek. Izrādās, ka nav gluži tā, ka visus šos līdzekļus savāc garīgie līderi - kaut kas tiek dots pašiem īpašniekiem, kaut kas tiek ieguldīts kopējo māju uzturēšanā un jaunu mītņu celšanā.

Cik saprotu, tagad, pēc tiesas procesa uzsākšanas, draudzes locekļiem ir dots rīkojums "normalizēt" savu dzīvesveidu - viņiem esot jāizliekas, ka tās aktivitātes vairs nav tik drastiskas. Diemžēl gan to, kas jau ir noticis, vairs nav iespējams "izslēgt".

Mani diezgan pārsteidza tas, ka šie cilvēki nav dumji, viņi nav neizglītoti. Daudziem no draudzes locekļiem ir augstākās izglītības, viņi nenāk no sociāli nelabvēlīgiem slāņiem un nav dzērāji, jo viņu ticībā alkohols un smēķēšana nav atļauti.

Cik zināms, tie nav cilvēki ar garīgām problēmām, nekas neliecina, ka viņi būtu atkarīgi".

"Tas kas mani satrauc un ko es nespēju pieņemt ir tas, ka šādai ticībai blakne var būt tas, ka mirst bērns un viņa māte.

Esmu jau vērsis policijas uzmanību uz man atklātiem stāstiem par to, ka sirmgalvji salauž gūžas un ribas, un tiek atstāti gultās - ārsta palīdzības vietā par šiem cilvēkiem tiekot lūgts.

Protams, ka cilvēki šādos apstākļos mokās un mirst, esmu dzirdējis arī par pašnāvības gadījumiem. Tie ir tikai vārdi un konkrētu pierādījumu man nav, taču es stāstu to, ko man ir atklājuši bijušie draudzes locekļi.

Es neesmu prokurors - varu tikai lūgt iestādēm rīkoties, ja tam ir pamats. Nevar taču būt tā, ka es to zinu, ka to zina žurnālisti, taču tiesībsargājošās iestādes to ignorē! Tiesa gan, cik man zināms, darbs jau notiek. Žurnālistu pienākums galu galā ir lūkot, lai šīs lietas tiek izmeklētas un ja cilvēkiem ir jāatbild likuma priekšā, pārliecināties, lai viņi atbild," pauž tiesu apskatnieks.

"Var mirt par daudzām lietām..."

Drēziņš pauž uzskatu, ka "mēs visi mēs nomirsim. Nāve pati par sevi nav nekas pretdabisks. Jautājums ir par to, kādos apstākļos tas notiek, vai cilvēkam tiek vai netiek sniegta palīdzība.

Neesmu stāvējis klāt konkrētu cilvēku nāvēm, taču daudz ko izsaka citu cilvēku stāsti. Turklāt jāmin, ka šie stāsti ir izskanējuši arī tiesas sēdēs. Ir prokuratūras un policijas darbs noskaidrot - tas ir izdomājums vai patiesība".              

Tiesa iet savu gaitu - vispirms tiek pratināti cietušie, tad liecinieki. Tādā ziņā nekādu pārsteigumu nav. Var atklāties vēl vairākas jaunas liecības, jo abām pusēm ir tiesības uzaicināt jaunus lieciniekus vai atkal uzklausīt jau dzirdētus lieciniekus, ja apstākļi to prasa. Tā kā šī ir atklāta sēde, iespējams, ka netiks lasīta pilna tiesu medicīnas ekspertīze, kaut gan - šajā sēdē ir atklāts jau ļoti daudz.

"Vēlreiz atkārtošos - visiem iesaistītajiem ir visas iespējas uzdot papildus jautājumus. Tiesa ir tikai sākusies un vēl daudz kas ir pašlaik nezināms. Arī mums - žurnālistiem un klausītājiem, ir pēc sēdes tiesības runāt ar prokuroru, advokātiem, uzdot savus jautājumus.

Pieņemu un domāju, ka policija pietiekami labi dara savu darbu. Mēs nezinām, kādi materiāli ir prokurores rīcībā un kāda ir gan apsūdzības, gan aizstāvības izmantotā taktika.

Iespējams, ka ir kādi trumpji, kurus viena vai otra puse liks lietā tiesvedības gaitā, turklāt neviens nevar liegt izmeklēšanai notikt arī tiesas procesa laikā.

Un neviens nevar liegt sabiedrībai, tostarp, žurnālistiem, piespēlēt tiesai savu informāciju un liecības. Cik zinu un nopratu no prokurores teiktā, pašlaik tiek veikta izmeklēšana arī pret citiem draudzes locekļiem un pašu draudzi. Varam pieņemt, ka, ja tiks uzsākta krimināllieta, varētu sākties kriminālprocess arī pret kādu citu personu," stāsta Artis Drēziņš.

Tiesas sēdēs novērojams kas neparasts - vairums liecinieku ar kritiku vēršas nevis pret apsūdzētajiem vīriešiem, bet gan draudzes "garīgo līderi" Jāni Dāvidu. No kādas liecinieces puses izskanēja pat viedoklis, ka tieši viņam vajadzētu atrasties uz apsūdzēto sola, nevis apsūdzētajiem vīriešiem, kuri, pēc sievietes domām, ir tikai pildījuši "pravieša" pavēles.

"Domāju, ka jāļauj tiesai ritēt sava gaita un, ja žurnālistiem kaut kas liksies ne tā, - mums jau arī ir zināma vara.

Katrā gadījumā, man ir ļoti žēl bojā gājušā bērna un jaunās sievietes. Zinot visus apstākļus.. Ir lietas, kuras nevar atstāt un nevar piedot. Vai nu ir dievs, vai viņa nav, dieva vārdā tomēr nevajadzētu mirt. Lai arī ko mēs domātu par reliģijām un ticību.

Var mirt, aizstāvot savu ģimeni, var mirt, aizstāvot savu dzimteni, mirt, aizstāvot savus mīļos, taču atdot dzīvību tikai tādēļ, ka tā ir "dieva griba", bet ārsti ir piecu minūšu attālumā - tas ir neaprakstāmi.

Ļaut, lai cilvēka meita noasiņo dzemdībās... Tas ir vājprāts. Tie ir viduslaiki," uzskata žurnālists. 

Uz augšu