Iekšējā brīvība, spītējot bailēm un apkārtējo skatieniem. Saruna ar alopēcijas skarto Ievu Putniņu (8)

Eksistenciāla krīze 12 gadu vecumā

Es nāku no Kuldīgas - vienas no Latvijas pērlēm. Viss sākās absolūti negaidīti - biju normāls bērns ar parastu bērnību līdz pat 11 vai 12 gadu vecumam. Man tobrīd bija neliela ķibele ar veselību - pēc ūdens izpriecu parka apmeklējuma pamodos ar 42 grādu temperatūru.

Tā turējās četras dienas un neviens nevarēja īsti saprast, kas notiek. Pēc laika man uzpampa kakla limfmezgls. Ārsti nevarēja pateikt, kas man kaiš, un mainīja visdažādākās zāles. Pēc laika mani no Kuldīgas aizsūtīja uz Rīgu, kur vienu mēnesi ārsti mēģināja pazemināt manu temperatūru - pa šo laiku "izsvīdu" veselus desmit kilogramus no sava svara.

Tas bija savādi, jo 12 gadu vecumā, guļot karantīnas baltajās sienās, sāku aizdomāties par dzīvību un nāvi, eksistenciālām tēmām. Tajā laikā neeksistēja planšetdatori un viedtālruņi. Daudz laika pavadīju viena, karantīnas palātā. Vecāki nevarēja palikt pa nakti, taču katru dienu izbraukāt no Kuldīgas uz Rīgu bija nereālistiski, turklāt bija jārūpējas par manu jaunāko māsu. Mamma man iedeva savu mobilo telefonu, uz kura vāciņa bija uzraksts "Smile" (smaidi, no angļu valodas - red.piez).

Nevaru iedomāties, cik tieši smagi viņi jutās. Slimnīcā katru rītu cēlos sešos no rīta, lai nodotu asins analīzes - pēc pāris mēnešiem es pat īsti nejutu adatas dūrienu. Tas bija stress - gan ķermenim, gan garam.

Pēc mēneša smagu zāļu kursu temperatūra nokritās un man beidzot pavēstīja, ka, iespējams, drīzumā varēšu doties mājās. Bija palikušas pāris dienas līdz mājās laišanai, kad naktī pamodos no ļoti stiprām, durošām sāpēm diafragmā.

Izrādījās, ka medikamenti un neregulārā ēšana apetītes trūkuma dēļ bija radījušo problēmas ar gremošanas sistēmu. Tā nu māju vietā devos uz citu slimnīcu, kur nogulēju vēl divus mēnešus. Ārsti teica, ka nekad nevarēšu ēst tā, kā citi, lai gan realitātē ēdu visu, ko vēlējos, un gluži vienkārši ignorēju sāpes.

Slimnīcā pamanīju, ka manos garajos, biezajos matos ir parādījies aptuveni divu eiro monētas lieluma plankums bez apmatojuma. Pastāstīju to ārstiem, kuri mani aizveda pie dermatologa, kurš ieteica pāris šampūnus.

Visbeidzot aizbraucu mājās - turpināju lietot pāris krēmus un par to neuztraukties, jo tikko bija pārdzīvoti trīs mēneši slimnīcā. Prieks bija īss - pēc laika pamanīju, ka gultā pēc gulēšanas ir vairāk matu nekā vajadzētu. Viena gada laikā jau biju bez matiem.

Divu eiro monēta

Šis periods bija uztraukuma pilns - nevarēja saprast, kas ir noticis. Vai tas ir turpinājums iepriekšējām veselības problēmām?

Tikmēr braukājām pie ārstiem, mēģinājām kaut kā ar atlikušajiem matiem veidot slēpjošas sasukas. Ārpasaulē parādījos tikai ar cepuri.

Tieši tad sākās mani "tīņu gadi", kurā vispār nesaproti, kas notiek ar tavu ķermeni...

Atkal sāku lietot dažādas zāles, smēres, viss beidzās ar to, ka man galvas ādā injicēja steroīdus. Tagad saprotu, ka manam ķermenim nemaz nedeva atpūsties no zālēm, kas, iespējams, padarīja situāciju pat sliktāku.

Raugoties no tagadnes perspektīvas, visticamāk, šādai ārstēšanai nemaz nepiekristu, lai gan ārsti, protams, darbojās pēc savas labākās saprašanas.

Kas tad īsti ir alopēcija? Tā ir autoimūna saslimšana, kad imunitāte uzbrūk cilvēka ķermenim  - tā ir "apmaldījusies" un nolemj, ka apmatojums ir kas svešs, tāpēc nelaiž tam klāt barības vielas. Esmu pārliecinājusies, ka tās galvenais izraisītājs tomēr ir stress - vēlāk dzīvē, kad pievērsos meditācijai un sāku vairāk ceļot, mati atauga. Kad atkal sāku stresot, tos pazaudēju. Nāca atklāsme - ja neesmu harmonijā ar sevi, neesmu īsta "bākuguns", nekas labāk nekļūs.

Pusaudža gados ļoti cerēju, ka kāds ārsts beidzot spēs atrast slimības cēloni, taču ārsti paziņoja reizē mierinošu un satraucošu vēsti - visi mani orgāni bija pilnībā veseli!

Tas tikai vairoja pusaudža neizpratni - kā tas var būt, esmu vesela, taču izskatos kā pārcietusi vairākas ķīmijterapijas?

Viss, ko ārsti varēja noteikt, bija tas, ka man varētu būt psihosomatiskas problēmas un, iespējams, D vitamīna deficīts. Tad sapratu - vienīgais, ko varu darīt lietas labā, ir saglabāt savu iekšējo mieru.

Alopēcija mani ļoti agrā vecumā, 8. klasē, "atvēra" daudzām lietām, par kurām nemaz nebūtu iedomājusies interesēties - austrumu medicīnai, garīgajām praksēm, ajūrvēdai. Skolā cilvēki bija ļoti pretimnākoši - mani vecāki bija aprunājušies ar pedagogiem, līdz ar to klasē cilvēki bija diezgan toleranti.

Protams, bija puiši, kas jokoja - kāpēc mums klasē jāvelk nost cepure, ja Ieva var staigāt ar to? Skolotājas atjokoja, ka meitenes tā drīkst darīt.

Protams, bija cilvēki, kuri izturējās neiecietīgi, taču kopumā jāsaka, ka skolā cilvēki bija ļoti jauki. Klasesbiedrenes sākumā palīdzēja saspraust matus tā, lai tie pleķīši nebūtu pamanāmi.

Protams, tā kā pati nemaz nezināju, kas man kaiš, es par to īpaši ne ar vienu nerunāju - bija bieži depresijas brīži, daudz neizpratnes. Likās, ka runājot tikai palielināšu citu iespējas runāt par mani.

Tagad gan saprotu, ka šādā veidā bieži vien "ieliku ieročus" savu nelabvēļu rokās. Daudz laika pavadīju pati savā istabā, lasot grāmatas, vai arī iekāpjot tieši pretējā uzvedības modelī - gāju ballēties ar draugiem un izlikties, ka ar mani viss ir precīzi tāpat, kā ar pārējiem.

Visbeidzot izkrita visi mati un bija laiks doties pirkt parūku. Tas bija vesels pasākums, piedzīvojums un pārdzīvojums.

Toreiz nebija pārlieku plašas izvēles un pat īsas, vecākām kundzēm piemērotākas parūkas bija tam laikam ļoti dārgas. Mums piedāvāja parūku, kas man ne pārāk patika, taču tā, pēc pārdevēja teiktā, bija veidota no dabīgiem matiem.

Vēlāk, kad mati sāka velties, sapratām, ka esam apmuļķoti. Neskatoties uz šādām neveiksmēm, centos par to pārlieku neuztraukties un brīžiem pat bēgt. Visas šī pārmaiņas lika man ātrāk nobriest un drīz vien man ar saviem vienaudžiem pat īsti nebija par ko runāt, mans draugu loks kļuva gados vecāks.

Kādā mirklī sapratu, ka nevēlos, lai slimība kontrolē visu manu dzīvi un vienīgās domas būtu par to, vai man būs jādodas uz kārtējo klīniku.

Sapratu, ka jābauda dzīve. Pabeidzu pamatskolu un desmitajā klasē izlēmu, ka pāris nedēļas braukšu uz Londonu padzīvot pie saviem draugiem. Jāsaka, ka no slimnīcas laikiem manī ir izveidojies sava veida "Sprīdīša sindroms" - sapratu, ka man savā dzīvē ir jāmēģina redzēt pēc iespējas vairāk, jo vājumā neizslēdzu iespēju, ka jebkurā mirklī varētu arī nepamosties.

Ceļš kā zāles

Ceļošana man atvēra citas perspektīvas, parādīja to, ka cilvēku dzīves ir tik ļoti dažādas. Sapratu, ka ceļošana ir "manas zāles". Vairāk sāku domāt par psiholoģiju, sāku interesēties par ezoteriku. Interesanti, taču, tad kad kļūsti atvērts dažāda veida informācijai, tā sāk pati nākt pie tevis. Jo vairāk uzzināju, jo vairāk sapratu pati sevi un jutos arvien labāk.

Pēc vidusskolas beigšanas aizbraucu studēt arhitektūru uz Ukrainu. Iepriekš bija citi plāni, gribēju studēt Lielbritānijā un man pat piešķīra līdzekļus tam, taču mamma mudināja aizbraukt pie radiem Ukrainā un galu galā nolēmu, ka tā ir pareizā izvēle.

Jau atkal - devos izpētē uz vietu, kas vairumam mana vecuma cilvēku šķita neordināra.

Protams, sākumā šķita, ka esmu atgriezusies atpakaļ PSRS, turklāt neko vieglāku nepadarīja arī apstāklis, ka pēc pāris reģionā pavadītiem gadiem sākās karadarbība.

Bija interesanti visu sākt no nulles vidē, kas ir pilnībā neierasta un neparasta. Izaicinoši bija arī universitātē valdošie skaistuma un uzvedības "standarti", kuriem, kā sapratu, nemaz nevēlējos pakļauties.

Lai arī pārsvarā valkāju savu jauno parūku, kas bija no īstiem matiem un ļāva dažādi izpausties, karstās dienās tā bija pavisam neērta, tādēļ bieži izvēlējos lakatu. Tas izsauca visdažādākās reakcijas un pat kuriozus - bija gan tādi cilvēki, kas uzskatīja, ka man ir kāda onkoloģiska kaite, gan puiši no Kaukāza, kas mūždien gribēja iepazīties, jo pārprata, ka esmu musulmaniete.

Katrā gadījumā, cilvēki tur man pievērsa krietni vairāk uzmanības - bija gadījumi, kuros daži bez īpašas aiztures pat gribēja noņemt manu lakatu. Kad braucu atpakaļ uz Latviju, ļoti novērtēju mūsu kultūras pietāti un mierīgumu.

Atrašanās vidē, kur lielu daļu sievietes uzvedības diktē stingri skaistuma standarti, manī atkal raisīja dažādus kompleksus un vēlmi slēpties.

Bija mirkļi, kuros kāds uzzināja, ka nēsāju parūku un sāka baumot, vai, sliktākajos gadījumos, to vienkārši izklaigāt pa universitātes pagalmu kā bērnudārza audzēkņi.

Iekšēju mieru šajā gadījumā palīdzēja rast grāmata, kurā salīdzinātas latviešu dainas ar vēdām - grāmata, kas, atskatoties, veidoja lielu daļu manu pamatvērtību. Tā raisīja jautājumus par to, vai esmu patiesi brīva, vai dzīvoju neslēpjoties. Sapratu, ka tas ir ceļš, kurš man jāiet.

Tas gan bija ilgs process, nevis viens "klikšķis". Vienatnē mācījos "atprogrammēt" sevi no dažādiem aizspriedumiem un stereotipiem, kurus biju ieguvusi dzīves laikā.

Kopumā gan jāsaka, ka priecājos par šo pieredzi, jo tā mani ir padarījusi par empātiskāku un iejūtīgāku cilvēku.

Par "lakata novilkšanu"

Pabeidzu universitāti un atgriezos Latvijā, kur sāku nodarboties ar jogu, turpināt garīgo pilnveidošanos.

Kuldīgā iepazinos ar pāri, kuriem ārsti bija pateikuši, ka viņiem nekad nebūs bērni, taču pēc vegāniska uztura uzsākšanas, viņu ģimenē pieteicās mazulis. Tas turpināja būt lielu eksperimentu un jautājumu laiks - nav vienkārši mēģināt iet "pret straumi", taču likās, ka tas ir vienīgais, kur varu meklēt kāda veida patiesību. Viena atziņa apstiprināja iepriekšējo un sapratu, ka esmu uzņēmusi pareizo kursu.

Pēc kāda laika ar draugu sapratām, ka ir laiks ceļot, redzēt pasauli. Kādu laiku dzīvojām Itālijā, tad Vācijā. Kādu laiku dzīvojām kalnos, kur beidzot atbrīvojos pietiekami, lai sāktu staigāt pilnībā bez lakata. Tā sākās mans pašreizējais ceļš uz pilnīgu atklātību.

Vienā mirklī sāku domāt par savu stāvokli arī no objektīvākām kategorijām - jau no pavisam agra vecuma biju pati savs psihologs un atbalsta grupa, taču sapratu, cik ļoti man būtu noderējusi kāda valsts sniegta palīdzība un atbalsts.

Citās Eiropas valstīs tā ir normāla prakse, taču Latvijā bija sajūta, ka tāda alopēcija nemaz neeksistē.

Neviens par to nerunā, tādēļ cilvēki, kurus skar šī saslimšana, bieži vien jūtas vieni un baidās no tā, ka viņiem kāds pievērsīs uzmanību.

Ņemot vērā to, ka esmu piedzīvojusi, ka staigāju pa pilsētu un cilvēki vienkārši izstiepj pirkstu manā virzienā, viņu bailes ir saprotamas, taču situāciju uzlabot ir iespējams tikai tad, ja informētas ir visas puses - gan alopēcijas slimnieki, gan apkārtējā sabiedrība.

Cilvēki nezināšanas dēļ pieņem, ka alopēcijas skartie ir ārprātīgi slimi vai pat bīstami - tā, protams, nav un gribas pastāstīt, ka ir iespējams palikt bez matiem un tajā pašā laikā būt pilnībā veselam.

Tas ietekmē gan personīgo, gan sabiedrisko, gan pat darba vidi.

Sapratu, ka nepieciešams veidot atbalsta grupu - vietu, kur citiem parādīt, ka viņi nav vieni, ka viss ir kārtībā, ka ar alopēciju ir iespējams dzīvot arī atklāti un stipri. Vajadzēja vietu, kurā cilvēki var iedvesmoties viens no otra, sarunāties ar cilvēkiem, kas ir piedzīvojuši tieši to pašu, ko tu. Izrādījās, ka šāda grupa jau bija bijusi portālā "draugiem.lv", taču tā bija mazāka un nemaz nebiju dzirdējusi par to, tādēļ šķita loģiski ko tādu izveidot arī "Facebook", kas mūsdienās ir populārākā platforma.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ziniet ciiiiik laba sajūta nenēsāt parūku? Cilvēki parasti domā, kas gan ar viņu ir noticis? Audzējs? Musulmaniete? Noteikti ķīmijas terapija!Māksliniece?Hipijs? Interesanti, mēs, cilvēki nenovērtējam to kas ir, līdz tas mums tiek atņemts. Šis vērtību sakārtošanas pa plauktiņiem un kad pārmaiņu laiks notiek, Tu sāc izjust, cik gan muļķīgi bija besīties, ka mati nestāv tajā virzienā kurā gribētos un tiekt: "Ah, stulbie mati!" Līdzīgi  domāju, līdz brīdim, kad pateica ka man ir Alopecia areata. ?Excuse me? Kas tas tāds? Īsāk sakot, tu esi pilnībā vesels, bet nezināmu iemeslu dēļ imūnsistēma izdomāja uzbrukt pati savam ķermenim, precīzāk, matu folikulām, kā rezultātā mati aizmieg un izkrīt, jo vairs nesaņem barības vielas no organisma. Ticu, ka tie ataugs pilnībā, bet biežāk ar to ir jāsamierinās vai arī ir tik ļoti jāmācās strādāt ar sevi, ko daudzi nevēlas! Vēlas lai aizietu pie ārsta un viņš mūs maģiski atveseļotu, bet pašiem īsti šajā procesā nepiedaloties. Ātri vien sapratu, ka medikamenti, ? injekcijas, smērēs un viss ir kārtējais eksperiments,un % ka ataugs ir zem 50% un tikai ? un nervi vējā.Un it īpaši, kad tev tas notiek jau apzinātā vecumā,12 gados un kad turi rokās vannas istabā, pēdējo matu kušķīti, un tev ārsti saka,ka jāsadzīvo,tad rokas nolaidās. Tad paliku atvērtāka kā jebkad par alternatīvo rietumu medicīnu, kā gan strādā meditācija, veselīga domāšana,dzīves veids, ezotērika utt. Viss bija jāuzzina pašai, jo vecāki vispār nebija saskārušies iepriekš ar tādu problēmu. Kā tas ir esi vesela,bet izskaties ka būtu slima. Un pirmā doma, ka man ir ātri tas jāslēpj no sabiedrības,iegādājoties parūku, jo pirmā reakcija, ka nevēlies ar nevienu par to runāt, būtībā tas jau Tevi nenogalina,bet nogalina Tavu pašapziņu. Un vēlies izvairīties no jebkādiem jautājumiem, vai acu skatieniem,jo Tu jau tā mēģini turēt sevi kopā,un katrs smīns, katrs skatiens, katrs čukstiens savā starpā vai kas pēc tam tika atstāstīts no citiem, ļoti sāpēja. Bet tikai tagad esmu sapratusi,ka tas jau neparāda neko par mani,bet gan par viņiem pašiem.Tagad veidoju pati savu skaistuma standartu! ? Esi Tu pati! #alopecia #alopēcijasatbalsts #dzīvebezmatiem ? @augusts.osis

A post shared by I E V A P U T N I N A (@eve_birdy) on Nov 5, 2019 at 12:43pm PST

No sākuma izveidoju fotosesiju ar kailu galvu ar mērķi parādīt, ka arī tas var būt skaisti.

Uztaisīju grupu, kurā uzaicināju tos cilvēkus, kas manā ceļā bija palīdzējuši man pašai un tad uzrakstīju iedrošinošu rakstu "Instagram", kas, man pašai par lielu pārsteigumu, guva neplānotu popularitāti.

Gribēju, lai tas palīdz kaut pāris cilvēkiem, taču galu galā tas ļāva uzrunāt vairāk nekā 100 000 un nonākt pie cilvēkiem ar alopēciju, kas tieši bija meklējuši ko šādu. Nu grupā ir jau gandrīz 200 cilvēki.

Biedri ir visdažādākajos vecumos - gan sievietes, gan vīrieši, gan zēni un meitenes. Pārsteidza, cik atšķirīgas, taču dziļi mainošas pieredzes bija abu dzimumu pārstāvjiem, kā katrs uz to raudzījās caur sabiedrības attieksmes un standartu prizmu.

Neskatoties uz to, ir kopēja iezīme - cilvēka pirmā reakcija ir noslēgties, kas, protams, rada apburto loku. Šī vieta, cerams, mums kopā ļaus darīt visu, lai tas nerastos.

Mans sapnis būtu kādreiz izveidot kādu "retrītu" alopēcijas slimniekiem kalnos, vietā, kurā var vienkārši justies skaisti bez kādiem lakatiem vai parūkām.

Vietu, kur justies brīvam.

Katram gan savs ceļš līdz tam ir jāatrod pašam - cerams, ka turpmāk kādam spēšu ar to palīdzēt.