Es atceros, ka toreiz – bez kādas īpašas statistikas – bija ievērojams, ka sievietes pat sadalījās divās nometnēs – vienas bija kritiskas, tomēr lielākā daļa, pēc maniem vērojumiem, bija pozitīvi noskaņotas. Un tas, kā jau tu minēji, tevi no profesionālās ierindas neizsita, drīzāk otrādi, manuprāt, interese par taviem uzskatiem ir pieaugusi. Bet, vai kaut kāds rūgtums nepalika tomēr?
Nu, protams, ka palika. Vienkārši jau tas nebija. Tie sitieni jau bija sāpīgi. Bet es zināju, ka tas ir organizēts projekts, ko organizēja feministiskās, kreisi liberālās aprindas. Es biju izvēlēts par tādu upuri, un ko tu tur izdarīsi? Ja tevi profesionāli klapē un kāds maksā par to naudu. Nu, ko tu tur izdarīsi?
Vai tā nesaprašanās vai neizpratne neradās no tāda cēloņa – tavas grāmatas nav klasiski psihoterapeitiskas, tās lielā mērā ir arī filozofiskas, pat tuvu tā dēvētajai daiļliteratūrai. Tev tur ir mītu interpretācijas, alegorijas, hiperbolas un kā tik to visu nesauc. Varbūt, ka cilvēki neuztvēra, ko tu gribi teikt?
Mans rakstības stils daudz neatšķiras no tā, kā ir rakstījuši psihoterapijas klasiķi. Jungs arī interpretēja mītus, Freids to ir darījis, varbūt tas, ka viņi tur ir kaut ko citu ieraudzījuši, tas ir cits jautājums. Bet ar ko tad salīdzināt? Kurš tad latviski no psihoterapeitiem raksta?
Lasot grāmatas svešvalodās, es tā kā domāju, ka ļoti krasi neatšķiros. Koncepcijas ir oriģinālas, kuras es citur nesastopu, bet stils, es nedomāju, [ka atšķiras].
Nu labi, lai tas paliek. Pāriesim pie nākamajām tēmām. Tu labo, ja es kaut kur kļūdos. Viens no taviem uzstādījumiem ir, ka matriarhāta arhetipi joprojām dzīvo. Dzīvo arhetipiskā "dieviete", kas joprojām mīt sievietē. Un šī sieviete joprojām ir valdonīga. Sievietes zemapziņā ir vēlme, lai viņu klausa. Tu pat netieši izsakies, ka vīrietim ir bailes no sievietes. Tu pat izsakies tā: "Sieviete ir priecīga, ja kāds pazemojas, dāvina ziedus, palaiž pa priekšu, bet viņa nezina, ka tas nav domāts viņai, tas ir ziedojums "dievietei"."
Vispār jau vīrietis tagad var arī nesaprast, kā uzvesties.
Kaut kad Vispasaules latviešu saietā Bonnā sasēdos kopā ar divām Rietumos dzimušām jaunām sievietēm. Jauki runājāmies, līdz piedāvājos viņām uzsaukt pa dzērienam. Viņas paskatījās uz mani kā uz nenormālu. Sarunas kļuva atturīgākas. Beidzās ar to, ka viņas mani pameta ar tekstu – "mums vispār nav ko runāt ar cilvēku, kuram ir šādi uzskati". Domāju, viņas man iesistu pa galvu, ja es iedomātos padot viņām mēteļus.
Es arī skaidroju, ka jūtos neērti, ja esmu Rīgā uzaicinājis sievieti uz kafejnīcu un nesamaksāju rēķinu. Bet ir sievietes, kuras skatīsies uz mani kā uz personu, kas vēlas dzīvot uz sieviešu rēķina, ja nesamaksāšu kafejnīcā rēķinu. Mainās izpratne, kas ir vīrišķais un kas ir sievišķais. Kas notiek?