"Uz mirkli pazūd mans skolotājas statuss un viņu priekšā stāv 11 gadus veca meitene ar salauztu sirdi." Tā savu stāstu sāk kāda skolotāja, kas medijam "The Washington Post" atklāj, kā viņa savu bērnības lielāko traumu pārvērta spēcīgā vēstījumā skolēniem. Viņa to ir stāstījusi audzēkņiem katru februāri kopš 1999. gada, kad sākusi strādāt par skolotāju.

"Es jums pastāstīšu stāstu," skolotāja iesāk mācību stundu ar vienu no vidusskolas klasēm.

Visas klasē esošās acis pievēršas viņai.

"Tā ir pasaka par mīlestību un sirdssāpēm." Skolotāja ietur pauzi dramatiskākam efektam: "Un par pazemojumu."

Skolēni novēršas līdz mirklim, kad viņa pasaka atslēgas frāzi: "Tas ir par mani."

Tagad viņai ir nedalīta jauniešu uzmanība.

"Sestajā klasē es neprātīgi iemīlējos. Viņa vārds bija Dāvids. Viņš bija garš, izskatīgs, savā veidā sliktais puisis - tas mani ļoti aizrāva. Viņam vispār nebija interese par mani, bet es viņa vārdu zīmēju katrā dienasgrāmatas lappusē. Viņa iniciāļi blakus maniem un sirsniņas visapkārt. Nu, jums rodas priekšstats!"

Skolēni saprot, par ko ir runa. Klasē sēdošās meitenes saskatās un paķiķina.

"Tā bija Valentīna diena pamatskolas stilā. No kartona izveidotas pastkastes. Kāda mamma bija atnesusi kēksiņus. Mūsu vecāki mums bija nopirkuši Valentīna dienas kartiņas ar saldiem veltījumiem tām virsū, ko sūtīt visiem klasesbiedriem."

Visi tagad smejas.

"Tā bija svinību diena - 14. februāris. Es izklāju saņemtās kartiņas uz sava galda. Starp daudzajām aploksnēm es ieraudzīju vienu milzīgu un mirdzošu. Es ļoti nopriecājos un nodomāju: "Oho! Es kādam tiešām patīku, ja viņš man ir nopircis šo krāšņo aploksni!" Ar trīcošām rokām es atvēru to un izcēlu vizošu karalienes attēlu ar parakstu - Valentīna dienas karalienei!"

Skolotāja uzmet jēgpilnu skatienu klasei.

"Es biju tik satraukta. Lēnām apgriezu kartiņu, un pirmais, ko es ieraudzīju, bija paraksts un gandrīz izbalēju. Tā bija no Dāvida. Tas bija pārāk ideāli, lai būtu īstenība."

"Tad manas acis pievērsās apsveikumā rakstītajam virs paraksta. Ar lieliem, nevienmērīgiem burtiem viņš man bija uzrakstījis īpašu ziņojumu."

Skolēni saliecās uz priekšu, klausoties viņā. Klasē valdīja tāds klusums, ka varēja dzirdēt adatu nokrītam.

"Tur bija rakstīts: "Neglītākajai meitenei mūsu klasē!"."

Ir jūtama elektrība gaisā. Jaunieši sēž ar pavērtām mutēm. Daži novērsuši skatienu, šķietami mulsdami no skolotājas.

"Ko tu izdarīji?" pajautāja kāda drosmīga dvēsele.

"Kā tu domā?" Skolotāja iesāka. "Manas acis piepildījās ar asarām. Man sāka dedzināt vaigus no tā, cik sarkani tie palika. Mani visvairāk izpostīja tas, ka viņš ar draugiem mani vēroja un ar nepacietību gaidīja manu reakciju."

Skolēni līdzjūtīgi pamāj ar galvu.

FOTO: pexels.com

"Lūk, tas man sabojāja Valentīna dienu uz ilgu laiku. Tas man izdzēsa jebkādu pašpārliecību sevī uz vēl ilgāku laiku. Bet es izdzīvoju. Un tagad es atsakos nesvinēt šos skaistos mīlestības svētkus viena nekrietna zēna dēļ." Skolotāja pasmaida. "Tāpēc mēs rīkosim ballīti. Ballīti, kurā nežēlības vietā svinēsim laipnību."

Skolēnu acis iemirdzas.

Skolotāja izsniedz jauniešiem kartona loksnes, lai viņi varētu izgatavot pastkastes. "Jums tas nav jādara, taču laipni aicinu tās izrotāt. Man ir marķieri."

Daži ietiepīgi zēni atsakās darīt vairāk, kā tikai uzrakstīt savus vārdus, bet vairums skolēnu savas pastkastes nosedz ar sirsniņām.

Skolotāja noteic, ka skolā nevienam nevar būt jautrāk kā 18 gadus vecam jaunietim, kuram ir dota iespēja atkal atgriezties 10 gadu vecumā.

Naktī pirms ballītes skolotāja sagrieza prāvu kaudzi ar rozā papīra loksnēm, ko tagad izdala audzēkņiem.

"Ko mums vajadzētu rakstīt?" kāds jautā, kad viņa to viņam pasniedz.

"Vai mums jāparakstās?" jautā kāds cits.

"Protams, jūs parakstīsities ar savu vārdu," viņa saka. "Jūs nerakstīsit neko tādu, par ko jums ir jākaunas, vai ne? Mērķis ir uzrakstīt kaut ko pozitīvu un sirsnīgu visiem klasesbiedriem. Pat ja tas ir kāds, kuru jūs tik tikko pazīstat, vienmēr ir kaut kas jauks, ko pateikt."

Skolotāja atzīst, ka raudzīšanās uz to, kā jaunieši veido apsveikumus, vienmēr viņai kalpojis kā ārstniecības līdzeklis.

Viņa mūzikas centrā ievieto disku ar senām mīlas dziesmām un telpā uzplaukst priecīga atmosfēra.

Sieviete norāda, ka patiesā jautrība ir tad, kad viņi lasa, ko citi viņiem ir uzrakstījuši.

"Vērojot, kā klases kautrīgākais bērns atver kartiņu un viņa seja iemirdzas platā smaidā, tas ir ko vērts."

Pirms desmit gadiem viens no viņas skolēniem vārdā Jūlijs atzinās meitenei vārdā Roza, ka viņš viņu mīlējis kopš trešās klases. Dažus mēnešus pēc tam viņi bija kopā kā pāris. 

"Pirms trim gadiem zēns vārdā Hals man rakstīja, ka es esmu vienīgais cilvēks, kurš pamanīja, ka viņš bija nomākts. Viņš rakstīja, cik daudz tas viņam nozīmēja. Bijušie audzēkņi man ir teikuši, ka viņi ir saglabājuši savas Valentīna dienas kartiņas un dažreiz tās pārlasot, kad jūtas bēdīgi."

Reiz kādi vecāki skolotājai nosūtīja e-pastu, lai pastāstītu, ka šī kartiņu apmaiņa vairoja viņu bērna pašapziņu laikā, kad tas bija ļoti vajadzīgs.

"Īpaši jaukā klasē māksliniecisks audzēknis uzzīmēja man kartīti. Uz tās bija karalienes portrets ar uzrakstu "Visskaistākajai meitenei telpā", un visi jaunieši to parakstīja. Šī kartiņa joprojām stāv uz mana rakstāmgalda."

"Pēdējos gados pasaule, kurā mēs visi dzīvojam, ir kļuvusi neglītāka - ļaunāka un nelaipnāka. Ir ļoti daudz neliešu, kuri uzdarbojas sociālajos tīklos, viņi ir daudz spēcīgāki un nejaukāki kā mans bērnības huligāns, ko es tik spilgti atceros," norāda skolotāja.

"Papildus tam, audzēkņi saskaras arī ar citām problēmām - mācības un tuvojošies eksāmeni. Viņiem ir augsts stresa līmenis. 

Ja vienu dienu gadā es varu viņiem palīdzēt to visu izslēgt, ja es varu radīt vidi, kurā viņi ir apzināti laipni viens pret otru, tad es to uzskatu par kaut ko tādu, ar ko lepoties."