Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
Raksta turpinājums
/nginx/o/2020/02/24/12965623t1h3a3b.jpg)
Pamosties grūti. Tomēr miesa dzīvo vēl Latvijā, bet jāceļas, brokastu laiks jau pusē un jāsāk kalt dienas plāns. Brokastīs omlete un kafija, kā arī pāris maizītes. Ļoti eiropeiski, bet joprojām grūti uzticēties, ņemot vērā visu saklausīto, un to, ka aiz sienas kaimiņiene izteikti visu nakti atbrīvojās no kuņģa satura. Tomēr jāēd. Cenšos sevī atmest tās domas, kas nāk prātā par omletes sastāvu.
Pa prātu urdās jau iepriekšējā vakarā dzimusī doma - jāņem rolleris. Tomēr nedaudz baida fakts, ka neesmu ar to nekad tā pa īstam braukusi. Vienreiz pa tirdzniecības centra jumta stāvvietu, stingrā vīrieša uzraudzībā.
Izklāstot savu lielisko ideju paziņam, tieku vienos vārtos noraidīta. Gandrīz vienīgais cilvēks, kurš neuztiepa viedokli par to, cik Indija ir bīstams galamērķis solo tripam (ceļojumam vienatnē - no angļu val.) sievietei, tagad saka, ka šis ir par traku. Tas liek šaubīties par savām spējām. Bet nu metu bailes pie malas. Ja jau esmu atbraukusi, gribu redzēt, kā te ir. Ar kājām neizstaigās + 40 grādos un taksometru nedabūsi kaifu.
Ievēroju, ka pie viesnīcas stāv rolleri, pajautāju saimniekam, vai tos var izīrēt. Tie tomēr izrādās vietējo, bet viņam esot paziņa, kurš var man aizdot rolleri. Cena demokrātiska - 400 viņu naudiņas, jeb 4,5 eiro. Domāts, darīts. Rolleris jau pie durvīm pēc 10 minūtēm. Apskatu, izlaižu mazu līkumu. Redzot, ka manas braukšanas prasmes ir vājas, lai neteiktu, ka to vispār nav, pabrīdina, lai braucu lēnām. Atvadāmies, un esmu gatava doties ceļā. Bet stop. Ķivere netaisās ciet. Nu nē, tas ir par traku, bez braukšanas prasmēm un drošības netaisos nekur braukt.
Sazvanu rollera īpašnieku, izklāstu savu situāciju, pretī saņemu atbildi - no problem, mam (bez problēmām, kundze), visu sakārtos. Un tā arī ir. Jaunā ķivere gan ir pārlietota, mīkstais pildījums krīt laukā un vienā pusē vispār nav siksniņas. Es saku, ka nevaru ar tādu braukt un paskaidroju, kāpēc. Protams, šim puisim lielas acis, bet nu, nokārtošot.
Paiet tikai kāds labs laiks, līdz tieku pie jaunas ķiveres. Ha, un kā jūs domājiet, kas tur? Tā pati ķivere, tikai ļoti smaržo pēc PVA līmes. Nočekoju, nu jā - pielīmēta tā siksniņa kaut kā.
Laika vairs nav, jādodas. Vēl ātrās instrukcijas ar savu draugu, benzīngalvu, kā jābrauc ar rolleri un dodos ceļā.
Tālāk risinās stāsts, kas droši vien pazīstams visiem, kuri nav braukuši ar rolleri. Tas nav kā ar auto, ir ar līdzsvaru jāgriež stūre. Un tas man rada problēmas. Nerunājot par to, ka neskaitāmas reizes iebraucu nepareizajā joslā. Bet tā, čunčinot uz 20 kilometriem stundā, nonāku līdz highway road (lielceļam - no angļu val.). Saprotu - nu nē, tas man ir pārāk bīstami. Mēģinu apgriezties un rolleris nonāk grāvī, uzkrīt uz kājas. Sadzīs līdz kāzām. Bet nu pārbīstos, apstājas arī viens vietējais un jautā, kas man noticis, saku, ka pirmā reize un nemāku vēl apgriezties. Palīdz man to izdarīt un tik nosaka, ka es esmu traka.
Bet beigu beigās nonāku līdz paradīzes pludmalei un 15 kilometrus garajā ceļā esmu iemanījusies stūrēt. Ziniet to sajūtu, kad saproti - pasaule Tevi mīl? Un tu esi radīts, lai dzīvotu, kļūdītos un risinātu lietas kā nu māki, ne varbūt pareizi, bet no sirds un pasaule tevi tāpat mīlēs? Es tur to dabūju. Tik varena daba pret mani, tādu mazu daļiņu no viņas. Tik vērtīgi tādam cilvēkam kā es, kurš 15 stundas dienā skrien savās lietās, lai tikai būtu laba un novērtēta. Bet te pēkšņi satiec sevi un pasaules mīlestību. Novēlu to sajūtu ikvienam.
Šī nav standarta pludmale. Te sievietes staigā mūsu izpratnes bikini, arī es nekautrējos izmesties apenītēs. Un kā jau ierasts šādās pludmalēs, arī tirgotājas ir sievietes. Sākumā nepievēršu uzmanību, bet tad ļaujos. Saku, ka gribu kājas rotu, mani apsēdina uz šallītes un sākam laikoties.
Cena par divām kājas rotām un rokassprādzi ir 2000 rūpiju, kas ir aptuveni 25 eiro. Saku, ka neesmu krievu tūrists (un ne nosodoši, bet maksātspējas nozīmē), bet vidusmēra cilvēks, kurš bēg no ikdienas un kādu laiku padzīvosies viņu valstī. Abas nosmejas un aicina tirgoties. Beigās dabūju kāroto un par tiešām saprātīgu naudiņu.
Apsēžos palasīt grāmatu, kad jau klāt nākamā. Saku, ka nopirku jau sev rotas uz norādu uz savām tirgotājām. Viņa paprasa, par cik un tad sākas saruna, ka pie viņas būs lētāk. Vārds pa vārdam, saprot, ka nepirkšu un tad sāk spiest uz emocionālo. Jā, viņas ir tagad laimīgas, bet es nē. Un skatās acīs. Noturos pretī, bet šo varētu izmantot arī savā darbā, ja kāds pērk reklāmu no citiem, teikt, ka viņi ir laimīgi, bet es nē. Strādā labāk kā korektas biznesa sarunas. Vismaz priekš manis, diezgan emocionāla cilvēka.
Ieturu pusdienas, diezgan klasiskā eiropiešu stilā, un esmu gatava doties mājup. Iedarbinot mopiņu saprotu, ka esmu gandrīz bez degvielas.
Jāsaņem drosme. Palūdzu savai omītei (tā es apzīmēju to, ko klasiski uzskatām par dievu, tikai man šis cilvēks tuvāks un viņa jau tur pat arī pie viņa ir), lai pasargā mani un dodos. Bet - ha! Es močīju kā lielā. Pat sāku jau pīpināt tiem, kurus apsteidzu, jo, kā saprotu, te to dara, lai pabrīdinātu. Tālāk jau nav vērts stāstīt - tikai to, ka trīs litri ir pilna bāka, bet man iedeva tukšu. Līdz ar to tiek pieņemts lēmums palikt te vēl vienu dienu un pabraukāt pa ciematiem.
Tālāk jau ceļš uz mājām. Pa mazajām, skaistajām ieliņām. Es iemīlējos šajā Indijas daļā. Tiešām. Vēl pieturas punkts vietējā ciematiņa tirdziņā (to tikai es sapratu pēc tam, kad iebraucu nākamajā ciematā), kur sapērku lielu maisu ar augļiem par trīs eiro.
Turpinot virzīties, ieraugu mega skaistu katedrāli. Pat paniski baidoties no apgriešanās manevra, nolemju tomēr to izdarīt un iebraukt apskatīties. Nevīlos. Tur, pie durvīm, sēž kāda jauka sieviete ar savu meitiņu, un redzot, ka staigāju ar pustukšu ūdens pudeli, to piedāvā piepildīt. Saprotu, ka nav prātīgi dzert krāna ūdeni, tomēr ļaujos komunikācijas nolūkos. Saku, ka gribētu ieiet iekšā, uz ko atbild, ka šobrīd viss ir ciet, bet saņemu ielūgumu rīt no rīta pievienoties lūgšanām. Cik skaisti, vai ne? Un tas viss - pārvarot nepārliecību par pašas spēkiem. Lai gan nav pārliecība, ka to realizēšu, jo lūgšanas sākas sešos no rīta, kad vēl te ir tumšs un man nav drosmes nekur tumsā vienai braukt, bet tomēr vienas durvis pavērās.
Un tad notiek vēl viena jauka lieta. Jau pavisam netālu no mājām ieraugu veikalu, kur iedomājos nopirkt apkaimes karti. Apstājos nākamajā ciematā. Nu te gan viss ir domāts tūristiem. Visur apkārt krievu valoda. Veikals. Pirkumu groziņā iespraucas arī tuncis ar baltmaizi, sīpolu plāns nopirkt turpat, pie ieejas veikalā, kur tirgo dārzeņus. Stāvu rindā ar savu vienu sīpolu, kad tas jāliek uz svariem, pārdevējs tik nosaka, kundze, tam nav cenas, ņemiet tāpat. Un tagad iedomājamies Rīgas Centrāltirgu un tūristu ar tumšu ādas krāsu, stāvot ar savu sīpolu.
Foto: 30 dienas Indijā. 4. diena
Un vēl, nobraucot no galvenās ielas, spogulī ieraugu kādu vietējo, kurš pīpina un brauc man pakaļ. Nobremzēju, apstājos pajautāt, kas vainas, un viņš saka, ka te esot tikai vietējo mājas, ievērojis, ka es tā bailīgi un nedaudz apjukusi braucu, droši vien apmaldījusies. Saka, ka izvedīs mani, kur vajag. Atbildu, ka esmu apjukusi, bet te ir pareizā vieta un izmantošu "Maps" lietotni. Viņš nosmaida, novēl man veiksmi un aizbrauc.