Kad aiz katra notikuma slēpjas kāds tumšs spēks. Kāpēc cilvēki tic sazvērestības teorijām? (15)

Folija cepurītes, izolēšanās no ārpasaules un nemitīgi "patiesības" meklējumi - aptuveni tāds varētu būt iespaids par sazvērestības teoriju piekritējiem pat pirms nieka 10 vai 15 gadiem. Tomēr, attīstoties tehnoloģijām, ar "alternatīviem faktiem" saskarties, visticamāk, nācies gandrīz ikvienam interneta lietotājam.

Dažās valstīs sazvērestības teorijas sasniegušas augstākos varas ešelonus, un, kā pērn žurnālam "Time" norādīja Hārvarda Universitātes politiskās psiholoģijas pētnieks Džozefs Vitriols, "par galveno sazvērnieku pēdējo 10 gadu laikā kļuvis ASV prezidents".

Eksperts minēja, ka tādēļ varētu pieaugt šādu ideju iespaids un izplatība. "Time" rakstīja, ka šādus uzskatus vairs nedrīkst ignorēt, jo eksperti uzskata - tie var veicināt iekšējo terorismu.

Tomēr sazvērestības teorijas iespaido ne tikai dzīvi ASV. Piemēram, līdz ar Covid-19 pandēmiju, visā pasaulē uzplaukušas dažādas versijas par to, kāds ir tās patiesais cēlonis. Iespējams, populārākās teorijas skaidro, ka koronavīrusu izraisa 5G, kā arī, ka vakcīnas pret Covid-19 izmantos Bils Geitss, lai "čipotu" cilvēkus.

Par pirmo teoriju plaši izteicies sazvērestības teoriju autors un piekritējs Deivids Aiks. (Cita starpā Aiks uzskata, ka pār pasauli valda ķirzakcilvēki, kas spējīgi mainīt izskatu, un Mēness patiesībā ir milzīga kosmiskā stacija, kas raida signālus, kas cilvēkus padara pakļāvīgus.)

Popularitāti ieguva nu jau no sociālajiem tīkliem dzēsts video, kurā Aiks skaidro, ka Covid-19 patiesībā neeksistē un slimības epicentros nav paaugstinājusies mirstība. Nāvējošo saslimšanu patiesībā izraisa 5G, un viens no vainīgajiem ir "superpsihopāts" Īlons Masks.

Ar fragmentu no Aika video bija dalījies arī pašmāju alternatīvo faktu piekritējs Jānis Pļaviņš, kurš pats savukārt bija veicis vairākus ierakstus par to, ka vīruss ir cilvēku radīts, un vakcīnām, ko izmantos cilvēku čipošanai.

Lielbritānijā sazvērestību teoriju piekritēji bija spēruši vēl radikālāku soli un tika aizdedzināti vairāki desmiti 5G torņi.

Neskatoties uz to, ka eksperti norāda - teorija par 5G saistību ar Covid-19 ir "pilnīgas blēņas", jo radioviļņi nevar ietekmēt vīrusu izplatību un vairums zinātnieku uzskata, ka 5G negatīvi neietekmē cilvēku veselību, daļa cilvēku tai turpina ticēt.

Tic vairums cilvēku

Sazvērestības teorijas ir izplatītākas nekā varētu šķist. Kembridžas universitātes un "YouGov" 2018. gada pētījumā noskaidrots, ka 60% britu tic sazvērestības teorijām par to, kā tiek vadīta valsts vai kā tiek pasniegta informācija sabiedrībai. Savukārt Čikāgas universitātes pētnieki 2014. gadā noskaidroja, ka vismaz vienai sazvērestības teorijai tic puse ASV iedzīvotāju. 

Par to, kādēļ cilvēki izvēlas tām ticēt, pētījumu nav daudz, tomēr esošie dati palīdz to kaut nedaudz izprast. Britu psiholoģe Kārena Duglasa no Kentas universitātes ar kolēģiem aprakstījusi galvenos iemeslus, kādēļ cilvēki tic sazvērestības teorijām. Tos iespējams grupēt trīs kategorijās: vēlme pēc sapratnes un skaidrības; vēlme pēc kontroles un drošības un vēlme saglabāt pozitīvu paštēlu.

Vēlme pēc sapratnes un skaidrības

Meklēt izskaidrojumus apkārt notiekošajam ir cilvēka dabā - mēs nepārtraukti jautājam, kāpēc lietas notiek tieši tā, kā tās notiek. Turklāt mēs ne tikai meklējam jautājumus, bet arī ātri atrodam atbildes. Ne vienmēr šīs atbildes ir patiesas, bet gan drīzāk tās mūs mierina un apstiprina jau esošus uzskatus.

Visiem cilvēkiem ir viltus pārliecības - uzskati, ka kaut kas ir patiesība, kaut gan tā nav. Piemēram, daudzi uzskata, ka Sidneja ir Austrālijas galvaspilsēta. Uzzinot, ka patiesībā tā ir Kanbera, vairums cilvēku nevilcinoties mainīs savu uzskatu, jo nav tajā emocionāli iesaistīti.

Arī sazvērestības teorijas ir viltus pārliecības. Tomēr cilvēkiem, kas tām tic, ir interese šos uzskatus saglabāt. Pirmkārt, viņi ir ieguldījuši pūles - lasot grāmatas, apmeklējot mājaslapas, skatoties televīziju -, lai izprastu sazvērestību, kas izskaidro kādu notikumu. Neziņa ir nepatīkams stāvoklis, savukārt sazvērestības teorijas rada sajūtu, ka kaut ko zinām un saprotam, un šī sajūta ir mierinoša.

Vēlme pēc kontroles un drošības

Cilvēkiem nepieciešams just, ka viņi kontrolē savas dzīves. Piemēram, daudzi jūtas drošāk, vadot auto nevis esot pasažiera krēslā, neskatoties uz to, ka pat vislabākie autovadītāji var iekļūt avārijās nekontrolējamu iemeslu dēļ.

Savukārt sazvērestības teorija tās piekritējam var sniegt kontroles un drošības sajūtu. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad tiek apdraudēts alternatīvs uzskats.

Piemēram, ja temperatūras pasaulē dramatiski pieaug cilvēku aktivitāšu dēļ, tad katram jāpielāgo savs dzīvesveids, lai tās novērstu. Bet, ja viedokļu līderi un politiķi apstiprina, ka globālā sasilšana ir mīts, es varu turpināt pašreizējo dzīvesveidu. Šāda motivēta spriešana ir svarīga sazvērestības teoriju sastāvdaļa.

Vēlme saglabāt pozitīvu paštēlu

Pētījumi liecina, ka cilvēki, kas jūtas sociāli atstumti, biežāk tic sazvērestības teorijām. Visiem ir vēlme saglabāt pozitīvu paštēlu, ko bieži veido mūsu lomas, piemēram, darbs un attiecības ar draugiem un tuviniekiem. Mēs zinām, ka pozitīvi iespaidojam citu dzīves - kā vecāki, bērni, laulātie draugi, mentori vai kolēģi. Līdz ar to dzīve šķiet jēgpilna un mēs par sevi jūtamies labi.

Bet, pieņemsim, kādam ir funkcionāli traucējumi un viņš gadiem ilgi nav strādājis. Šis cilvēks jūtas sociāli atstumts. Tomēr viņam ir daudz laika, lai internetā ievāktu informāciju par sazvērestības teorijām, kā arī tiešsaistē iespējams aprunāties ar citiem, kam ir līdzīgi uzskati. Līdz ar to ticība sazvērestības teorijām cilvēkam dod sajūtu, ka viņš ir daļa no kopienas.

Vēl vairāk - sazvērestības teoriju izpēte cilvēkam sniedz sajūtu, ka viņš ticis pie kādām īpašām zināšanām. Vairums cilvēku, kas tic globālajai sasilšanai vai tam, ka vakcīnas ir drošas, tā domā, jo nesaprot zinātni. Tā vietā viņi uzticas zinātniekiem. Savukārt, kad sazvērestības teorijas piekritējs sāk izklāstīt visus "pierādījumus" pret globālo sasilšanu, var būt grūti sniegt jēgpilnus pretargumentus. Var šķist, ka sazvērestības teorija ir pārāk sarežģīta, lai būtu patiesa, tikmēr tās piekritējam ir skaidrs, ka viņš par konkrēto tematu zina vairāk.

Atrod jēgu tur, kur tās nav

"Mums ļoti labi sanāk atpazīt modeļus un likumsakarības. Bet reizēm mēs tiem piešķiram pārāk lielu nozīmi - mēs atrodam jēgu un nozīmi tur, kur tās nav," Londonas Universitātes psiholoģijas profesors Kriss Frenčs raidsabiedrībai BBC skaidroja, kāpēc tiek atrasti dažādi tumšie spēki, kas patiesībā ir vainojami pie notikumiem.

"Mēs arī pieņemam, ka, kad kaut kas notiek, kāds tam ir licis notikt ar iemeslu," skaidroja psihologs.

Lietas pamatbūtība ir tāda, ka mēs redzam sakritības ap lieliem notikumiem, un tad par tiem izdomājam stāstus. Stāsts kļūst par sazvērestību, jo tajā ir "labie" un "ļaunie" - un "ļaunie" kļūst atbildīgi par visu, kas mums nepatīk.

Šis mehānisms lielā mērā ir līdzīgs ikdienišķai politikai. Nereti politiķi tiek vainoti pie sliktiem notikumiem, pat ja viņi tos nav varējuši ietekmēt, BBC pastāstīja politikas zinātnes profesors Lerijs Bartelss no Vanderbilta Universitātes. 

"Cilvēki akli apbalvo vai soda valdību par labajiem vai sliktajiem notikumiem, īsti nemaz nesaprotot, vai un kā valdības politika ietekmējusi šādus iznākumus," viņš sacīja.

Tas pats novērojams pat gadījumos, kad valdībai nav saistības ar to, kas notiek. Kā piemēru Bartelss minēja haizivju uzbrukumus Ņūdžersijas piekrastē ASV.

"Mēs atklājām, ka bija novērojams pamatīgs atbalsta kritums [tā laika ASV prezidentam Vudro] Vilsonam, reģionos, ko haizivju uzbrukumi bija skāruši vissmagāk."

Kad teorija kļūst par patiesību

Sazvērestības teoriju piekritēju aizstāvībai jāsaka, ka reizēm atklājas, ka tās ir bijušas patiesas. Iespējams, viena no zināmākajām un šokējošākajām teorijām bija projekts "MKUltra", ko ASV Centrālā Izlūkošanas pārvalde (CIP) izvērsa pagājušā gadsimta vidū. Tās laikā CIP, izmantojot hipnozi, dažādas narkotikas un verbālu agresiju, centās atklāt veidus, ka kontrolēt cilvēku prātus. 

Prāta kontroles tehnikas CIP neatklāja, tomēr projekta laikā dzīvību zaudēja vismaz divi amerikāņi.

Tāpat CIP bija iesaistīti arī propagandas programmā ar nosaukumu "Mockingbird". Tās ietvaros izlūkdienests gan sadarbojās ar lielākajiem ASV laikrakstiem un raidsabiedrībām, gan uz ārvalstīm sūtīja spiegus, kuri uzdevās par žurnālistiem, gan izspiegoja mediju darbiniekus ASV.

Sazvērestība tika atklāta 1970. gados - vairāk nekā 20 gadus pēc tās uzsākšanas. 1976. gadā CIP paziņoja, ka mainīs savu politiku un neslēgs līgumus un neiesaistīties finansiālās saistībās ar mediju pārstāvjiem.

Tiesa, runājot par šādiem un līdzīgiem gadījumiem, jāņem vērā, ka tie notika Aukstā kara laikā, kad notika ideoloģiskas cīņas starp Austrumiem un Rietumiem.

Ko darīt ar sazvērestības teoriju piekritējiem?

Kā žurnālam "Time" pauda Vitriols, sazvērestības teorijas ir "ārkārtīgi problemātiskas", jo tās mazina uzticību likumiskajām iestādēm un maina uztveri par to, kas ir īsts.

"Jo tālāk mēs aizvirzāmies no uz pierādījumiem balstītas izpratnes par realitāti, jo mazāk mēs spējam ar to tikt galā," sacīja eksperts.

Tad kā lai tiek galā ar tiem, kas tām tic, it īpašie tiem, kuru uzskati ir ļoti spēcīgi? Pētnieki to sauc par miljonu vērtu jautājumu. Pirmkārt, viņus nevajag noniecināt, izdevumam sacīja sociālās psiholoģijas profesors Vairens Svami. Centieni izmainīt dziļi iesakņojušos uzskatus var atspēlēties, liekot sazvērestību teoriju izplatītājiem un piekritējiem vēl vairāk noniecināt vispārpieņemtus izskaidrojumus.

"Problēma, nosodot sazvērestības teorijas, ir tāda, ka viņi to izspēlē savā prātā. Tas nostiprina sazvērestības teoriju piekritēju uzskatus," sacīja Svami.

Tā vietā eksperti uzsver, ka jāsaprot zinātniskā puse, kas slēpjas aiz šādas mentalitātes, un vide, kas to pastiprina. Sazvērestības teorijas plaukst polarizējošā politiskajā klimatā, uzskata pētnieki. Tās parādās, kad cilvēki, kas jūtās politiski atstumti, meklē veidus, kā izskaidrot pasaulē notiekošo.

"Sazvērestības teorijas nerodas vakuumā," viņš sacīja. "Tās vienkāršo notikumus un rada sajūtu, ka cilvēks atkal kontrolē savu dzīvi."

Ne vienmēr ir jēga sazvērestības teoriju piekritējus konfrontēt ar faktiem, mēģinot mainīt viņu domas. Piemēram, 2017. gadā pētnieki noskaidroja, ka daudzi, kas tām tic, to dara, jo vēlas tām ticēt. Tomēr argumentācija ar faktiem var būt jēgpilna stratēģija.

Pētījumā, kas 2016. gadā publicēts akadēmiskajā žurnālā "Frontiers in Psychology", autori uzsver, ka, norādot uz nesakritībām sazvērestības teoriju loģikā, iespējams radīt šaubas par to patiesumu, it īpaši, ja racionālos argumentus pasniedz kāds, kurš tiek uztverts kā kompetents un inteliģents attiecīgajā jautājumā.

Pats galvenai pēc ekspertu domām ir tas, ka ignorēt sazvērestības teorijas baiļu dēļ, ka tādējādi tiks pastiprinātas vai popularizētas šādas idejas, vairs nav iespējams.

"Nekā nedarīšanas risks ir tāds, ka cilvēki, kas par kādu jautājumu neko nezina, var pieņemt sazvērestības teorijas izskaidrojumu, jo nav alternatīvu," žurnālam "Time" sacīja Vitriols. "Ja tā būtu tikai maza daļa no sabiedrības, paslēpusies interneta tumšākajās dzīlēs, varbūt varētu neko nedarīt. Bet tagad tās ir pārāk izplatītas."

"Tām var būt pārāk lielas sekas, lai mēs nerīkotos," sacīja Vitriols.

5G torņu dedzināšana ir uzskatāmas sazvērestības teoriju sekas. Tas, ko mēs varam darīt, lai tās mazinātu, ir censties norādīt uz trūkumiem šajā teorijā, tomēr jāņem vērā, ka tas ne vienmēr palīdz. Mazākais, ko katrs var darīt, ir iegūt informāciju no uzticamiem avotiem un neizplatīt sazvērestības teorijas tālāk.