Mācīties elpot no jauna un posttraumatiskā stresa sindroms. Kā jūtas Covid-19 pacienti, kuri reanimācijā uzveikuši vīrusu? (6)

Pēc ilgstošas slimošanas intensīvajā terapijā pacientiem bieži nepieciešams no jauna mācīties staigāt vai pat elpot. Tāpat ir novērots, ka pacienti, kuri ir cīnījušies par skābekli ar dzīvību uzturošo aparātu palīdzību, izjūt posttraumatiskā stresa sindromu.

"Kad cilvēks nonāk reanimācijā – tas maina visu viņa dzīvi," norāda "Royal Gwent Hospital" intensīvās terapijas nodaļas vadītājs Deivids Hepberns.

"Kad pacienti nāk pie samaņas, viņi ir tik vāji, ka bieži nav spējīgi pat apsēsties. Daudzi vājuma dēļ pat nevar pakustināt rokas," viņš saka.

Ja ārstēšanas laikā ir nepieciešama intubācija vai barošana caur zondi, tad pacientam pēc atveseļošanās var būt problēmas ar komunikāciju vai ēšanu.

"Daudziem ir posttraumatiskā stresa sindroms un grūtības skaidri domāt," norāda Hepberns, atklājot, ka ar laiku kļūst labāk, taču atgūšanās var prasīt ilgāku laiku.

"Dažas nedēļas pieslēgtiem pie dzīvību uzturošajiem aparātiem ir tikai neliels trieciens atlabšanas kopainā," secina ārsts.

Posttraumatiskā stresa sindroms

Pēs traumas stresa sindroms pēc reanimācijas esot visai bieža parādība. Riskam piedzīvot delīriju vai psihozi pakļauti aptuveni trešā daļa pacientu, kuri ārstējušies intensīvās terapijas nodaļā. 

Britu žurnālists Deivids Āronovičs pastāsta, kā attapās reanimācijā pēc narkozes, kur nokļuva 2011. gadā plaušu karsoņa dēļ.

"Man bija halucinācijas - man likās, ka ar mani notiek kas tāds, kas patiesībā nenotika.

Es uzskatīju, ka slimnīcas personāls pārvērta mani par zombiju, bet pēc tam viņi gribēja mani apēst. Tādā absurdā stāvoklī es biju aptuveni četras dienas," atminas Deivids.

Viņš sāka pētīt piedzīvoto un atklāja, ka psihozes fenomens pēc atlabšanas no smagas slimības sākts pētīt 1960. gados.

Zinātniekiem ir vairākas versijas, kāpēc tā notiek: tās ir vai nu slimības sekas, piedzīvotais skābekļa trūkums smadzenēm, narkozes vai nomierinošo līdzekļu blakusparādības.

Āronovičs norāda, ka par "reanimācijas psihozi" līdz šim ir maz runāts, jo pacienti baidās, ka tad, ja atklās savas sajūtas, viņus uzskatīs par trakiem.

Atgriešanās mājās

Neatkarīgi no tā, cik pieredzējis un profesionāls ir intensīvās terapijas nodaļas personāls, tā allaž ir ļoti stresa pilna vieta.

"Iedomājaties visa veida spīdzināšanas paņēmienus, intensīvās terapijas nodaļās var atrast daļu no tiem," norāda Londonas Universitātes Koledžas reanimācijas profesors Hjū Montgomerijs.

Piemēram, pacienti bieži citu priekšā tiek izģērbti kaili, viņi bieži dzird satraucošas skaņas, turklāt tās mēdz būt negaidītas - viņus no miega iztraucē medicīniskas procedūras un injekcijas pat nakts vidū. Pacienti ir dezorientēti, jūtas neomulīgi un nobijušies.

Tāpēc tas nav nekāds brīnums, ja, atgriežoties mājās, pacienti izjūt posttraumatisko stresa sindromu. Pacientiem var rasties miega traucējumi un viņi var aizmirst, ka vispār ārstējušies slimnīcā.

Pēc Džona Hopkinsa Universitātes aplēsēm, katra diena, kas ir pavadīta reanimācijā, pazudina pacienta muskuļu spēku par trim līdz 11%, un tas esot jūtams vismaz divus gadus pēc izrakstīšanās.

Ilgais atlabšanas ceļš

Daudzi Covid-19 pacienti tiek pieslēgti pie mākslīgās plaušu ventilācijas iekārtām.

Mākslīgās plaušu ventilācijas iekārta, ko mediķi dēvē par "ventilatoru", sūknē skābekli slimnieka plaušās un izvada no organisma oglekļa dioksīdu.

Pacienti tiek iemidzināti mākslīgajā komā un skābekli saņem pa cauruli, kas ir piestiprināta maskai, kuru uzvelk uz deguna un mutes. Bet intubācijas laikā caurule tiek ievietota trahejā. Lai to izdarītu, ārsti veic iegriezumu kaklā. Šī metode vēlāk rada papildu sarežģījumus.

Anglijā, Velsā un Ziemeļīrijā pacienti reanimācijā pavada vidēji četras līdz piecas dienas. Tomēr dati Covid-19 pandēmijas laikā liecina, ka pēc šī termiņa tiek izrakstīti vien 15% pacientu. Aptuveni tikpat daudzi nomirst, bet atlikušie aptuveni 1600 cilvēki turpina ārstēties reanimācijā.

Soli pa solim

61 gadu veco Hiltonu Mureju-Filipsonu pie plaušu ventilācijas iekārtas pieslēdza, jo Covid-19 slimības gaita viņam bija smaga. Tāpat viņu baroja ar zondi, vīrietis zaudēja 15% sava ķermeņa svara, un pēc izrakstīšanas no slimnīcas viņam atkal nācās mācīties staigāt.

"Pirmo reizi nosēdēt trīs stundas no vietas, nevis gulēt un saukt pēc palīdzības – tā bija fantastiska sajūta," viņš norāda, jokojot, ka atlabt nāksies maziem solīšiem. Viņš ir pateicīgs slimnīcas personālam par viņam piešķirto otro dzimšanas dienu.

"Putnu čivināšana, dzeltenās narcises, zilās debesis. Kad es gulēju slimnīcā, es sapņoju par tostermaizi ar ievārījumu un citām lietām, kuras ikdienā uztvēru par pašsaprotamām," stāsta Hiltons, norādot, ka viņš uz dzīvi nule raugās ar citām acīm.

"Ar laiku man sāka dot šķidrus ēdienus un - ak, dievs! - slimnīcas kartupeļu zupa! Man bija sajūta, ka varētu ēst tikai to līdz savai pēdējai stundiņai," pasmejas atlabušais sirmgalvis.