Covid-19 pandēmija ir prasījusi tūkstošiem cilvēku dzīvības un izmainījusi teju ikviena ikdienu. Taču grūtības, ko mēs piedzīvojam šodien, nobāl, salīdzinot ar pat pavisam netālas nākotnes draudiem, kas varētu ja ne pilnībā iznīcināt cilvēci, tad izmainīt mūsu dzīves līdz nepazīšanai, raksta britu laikraksts "The Observer".

Kad ar laiku koronavīrusa krīze sāks pāriet un mēs atgriezīsimies pie kaut kā tuva normalitātei - neatkarīgi no tā, cik daudz sociālo distancēšanos un roku mazgāšanu tas iekļaus - varam gaidīt kaut kādu starptautisku iniciatīvu, lai novērstu vai vismaz ierobežotu letālu vīrusu izplatību nākotnē. Kā suga mēs diezgan labi mācāmies no nesenām pieredzēm. To pazīst kā pieejamības heiristiku - tendenci noteikt kāda notikuma iespējamību, balsoties uz mūsu spēju atminēties nesenus piemērus.

Taču morāles filozofs Tobijs Ords savā jaunākajā grāmatā "Krauja" (The Precipice) pauž, ka mēs daudz sliktāk spējam paredzēt katastrofas, ko dzīves laikā neesam pieredzējuši.

"Pat tad, kad eksperti aprēķina, ka ir liela iespēja notikt bezprecedenta gadījumam, mums ir ļoti grūti noticēt, pirms tas ir noticis," viņš raksta.

Tieši šī bija problēma ar koronavīrusu. Daudzi zinātnieki paredzēja, ka tuvākajā nākotnē gandrīz noteikti sāksies globāla pandēmija. Neskaitot virknes virusologu un epidemiologu brīdinājumus, arī "Microsoft" dibinātājs Bils Geitss 2015. gadā ar plaši apspriestu runu uzstājās "Ted Talk" konferencē, kurā viņš aprakstīja letāla vīrusa draudus. Jau kādu laiku pandēmija ir viens no diviem galvenajiem katastrofu draudiem valdību risku reģistrā (otrs ir plaša mēroga kiberuzbrukums).

Taču, ja kaut kas vēl nav noticis, ir dziļi iesakņojusies vēlme izturēties tā, it kā tas nenotiks. Ja saistībā ar kādu notikumu tā ir patiesība, kā ar šo pandēmiju, kas nogalinās tikai nelielu daļu pasaules iedzīvotāju, tas tikai pastiprina argumentus par eksistenciāliem draudiem. Tos definē divos veidos, kaut gan bieži nozīmē vienu un to pašu. Vieni ir tādi, kas pilnībā izbeigs cilvēci, noslaukot mūsu sugu no zemes virsas. Otri, tikai nedaudz mazāk satraucoši, novedīs pie nelabojama civilizācijas sabrukuma, un izdzīvojušie cilvēki atgriezīsies aizvēsturiskos eksistences apstākļos.

Oksfordas universitātes Cilvēces nākotnes institūtā strādājošais austrālietis Ords ir viens no nedaudzajiem akadēmiķiem, kuri strādā eksistenciālo risku noteikšanas nozarē. Šajā jomā tiek apskatīts viss, sākot no zvaigžņu sprādzieniem līdz nāvējošiem mikrobiem, no supervulkāniem līdz mākslīgajam superintelektam.

Lielākoties vairums sabiedrības, valdības un citi akadēmiķi lielā mērā noliedz šos riskus. Beigu beigās tikai retajam patīk prātot par apokalipsi.

Lai vai kā, valdības parasti ir aizņemtas ar steidzamākiem jautājumiem par cilvēces izmiršanu, savā grāmatā "Apokalipse kā?" (Apocalypse How?) atgādina kādreizējais Lielbritānijas parlamenta loceklis Olivers Letvins. Tādas ikdienas problēmas kā tirdzniecības vienošanās prasa tūlītēju uzmanību, savukārt hipotētiskas nākotnes problēmas, piemēram, mašīnas, kas paverdzina cilvēci, allaž tiek atliktas uz rītdienu.

Taču ņemot vērā, ka šobrīd piedzīvojam globālu pandēmiju, iespējams, ir veiksmīgs brīdis, lai padomātu par to, ko varam darīt, lai izvairītos no nākotnes kataklizmām. Kā norāda Ords, laiks, kurā mēs dzīvojam, ir kritiski svarīgs cilvēces vēsturē. Ne tikai pastāv potenciāli katastrofiski globālās sasilšanas riski, bet arī kodollaikmetā mums ir iespēja sevi iznīcināt mirklī - ja ne iznīcināt, tad radīt jautājumus par cilvēces spējām izdzīvot.

Līdz ar to Ords uzskata, ka nākamais gadsimts būs bīstami nedrošs. Ja mēs pieņemam pareizos lēmumus, viņš nākotni redz kā neiedomājami plaukstošu. Ja pieņemam nepareizos, viņaprāt, mēs varam sekot dinozauru un dodo pēdās.

Sarunā ar "The Observer" žurnālistu, Ordam atgādina par nepatīkamajām izredzēm, ko viņš cilvēcei dod šajā nāvējošajā cīņā starp mūsu spēku un gudrību.

"Ņemot vērā visu, ko zinu, es sacītu, ka eksistenciālā riska iespējamība šajā gadsimtā ir viens pret seši," raksta Ords.

Citiem vārdiem sakot, 21. gadsimts ir viena liela krievu rulete. Vieni no šādām drūmām prognozēm novērsīsies, kamēr citiem tas vairos trauksmi, kas jau ir izplatīta sabiedrībā.

Ords piekrīt, taču saka, ka savu modeli centies pasniegt cik mierīgi un racionāli vien iespējams, nodrošinot, ka tiek ņemti vērā visi pierādījumi, ka riski ir nelieli. Viens pret seši ir viņa labākā prognoze, iekļaujot tādu faktoru, ka mēs "speram nozīmīgus soļus", lai tiktu galā ar mūsu iznīcības draudiem.

Ja mēs tiešām piestrādātu un izveidotu atbildes, kas ir proporcionālas draudiem, izredzes samazinās līdz aptuveni 100 pret vienu, viņš saka. Tomēr tai pat laikā, ja mēs turpinām ignorēt draudus, kas parādās, attīstoties tādām nozarēm kā biotehnoloģijām un mākslīgajam intelektam, tad risks "drīzāk būtu viens pret trīs".

Mārtins Rīzs, kosmologs un kādreizējais Karaliskās biedrības prezidents, līdzdibinājis Eksistenciālo risku pētniecības centru Kembridžas universitātē. Viņš ilgi iesaistījies informācijas izplatīšanā par draudošām katastrofām un viņa bažas ir līdzīgas Orda.

"Es esmu satraucies vienkārši tādēļ, ka mūsu pasaule ir tik ļoti savstarpēji sasaistīta, ka ļaunāko iespējamo katastrofu apmēri izauguši iepriekš nepieredzētos apmēros, un pārāk daudzi dzīvo noliegumā par tām," viņš sacīja.

"Mēs ignorējam viedo maksimu, ka "nepazīstamais nav tas pats kas neiespējamais"."

Letvins brīdina par pārāk lielu paļaušanos uz internetu un satelītu un sistēmām, savienojumā ar ierobežotiem nepieciešamības preču krājumiem un garām piegādes ķēdēm. Šie apstākļi ir ideāli sabotāžai un globālam sabrukumam. Viņš draudoši raksta: "Ir pienācis laiks atzīt, ka aizvien lielāka daļa mūsu dzīves - un pašas sabiedrības - ir atkarīgas no aizvien mazāk un mazāk ciešāk saistītiem tīkliem."

Sarežģīti globālie tīkli noteikti palielina mūsu ievainojamību pret vīrusu pandēmijām un kiberuzbrukumiem, bet neviens no šiem Orda grāmatā nekvalificējās kā nopietns eksistenciāls risks. Pandēmijas, par kurām viņš uztraucas, nenāk no Uhaņas tirgiem, bet gan ir izveidotas bioloģiskajās laboratorijās.

Kaut gan Ords nošķir dabīgus un atropogēnus (cilvēku radītus) riskus, viņš saka, ka šī robeža ir diezgan neskaidra, runājot par patogēniem, jo to izplatību ievērojami paaugstinājušas cilvēku aktivitātes, piemēram, zemkopība, transports, sarežģītas tirdzniecības ķēdes un mūsu savākšanās blīvi apdzīvotās pilsētās.

Tomēr, tāpat kā daudzi eksistenciālo draudu aspekti, ideja par mākslīgi veidotu patogēnu šķiet pārāk neiespējama, kā no zinātniskās fantastikas darbiem, lai mēs ilgi tai pievērstu uzmanību. Starptautiskā organizācija, kas uzrauga bioieročus, ir Bioloģisko ieroču konvencija.

Tās gada budžets ir 1,4 miljoni eiro - mazāk nekā vidējais apgrozījums "McDonald's" restorānam Lielbritānijā.

Ja tas liek aizdomāties, Ordam ir vēl viena gastronomiska metafora, ko sagremot ir vēl grūtāk. Kaut gan viņš nav drošs, precīzi cik ik gadu pasaulē iegulda eksistenciālo risku noteikšanai, viņš ir pārliecināts, ka mēs tērējam "vairāk saldējumam ik gadu, nekā tam, lai nodrošinātos, ka tehnoloģijas, ko attīstām, mūs neiznīcina".

Ords uzstāj, ka viņš nav pesimists. Ir konstruktīvi soļi kas jāsper. Cilvēce, viņš saka, ir pusaudža vecumā, un gluži kā pusaudzim, kam ir pieaugušā fiziskais spēks, bet trūkst spēja plānot un pacietība, mēs sevi apdraudam līdz kļūsim nobrieduši. Viņš iesaka, ka pagaidām mēs piebremzējam tehnoloģiju attīstību, lai ļautu mūsu sapratnei par tās sekām palielināties un lai izveidotu attīstītāku mūsu bēdīgā stāvokļa morālu novērtējumu.

Galu galā viņš ir morāles filozofs. Tādēļ Ords pauž, ka ir izšķiroši - lai cilvēce izdzīvotu, mums nepieciešami krietni plašāki kritēriji par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Šobrīd mēs ļoti nenovērtējam nākotni, un mums ir maza morālā sapratne par to, kā mūsu darbības var ietekmēt tūkstošiem paaudzes, kas vēl tikai sekos - vai tieši pretēji, nesekos - pēc mums.

Mūsu pēcteči ir kolonizēto tautu vietā: viņiem ir atņemtas politiskās tiesības, bez iespējām iesaistīties lēmumu, kas viņus tieši ietekmēs vai pat apturēs viņu eksistenci, pieņemšanā, uzskata filozofs.

"Tikai tādēļ, ka viņi nevar balsot," viņš saka, "tas nenozīmē, ka viņus nevar pārstāvēt."

Protams, ir noteikti jautājumi, ar kuriem jārunā, kā piemēram, globālā sasilšana un vides izpostīšana. Ords atzīst, ka klimata pārmaiņas var novest pie "nepieredzēta mēroga globālas katastrofas", taču viņš nav pārliecināts, ka tas atspoguļo patiesos riskus cilvēcei (vai civilizācijai). Tas gan nenozīmē, ka nav tūlītējas bažas: vienkārši mūsu izdzīvošana vēl nav likta uz kārts.

Iespējams, lielākais tūlītējais drauds ir ilgstošā kodolieroču pārbagātība. Kopš aukstā kara beigām bruņošanās sacensība mainījusi virzienu. Aktīvo kodolgavliņu skaits kopš 70 000 1980. gados samazinājies līdz aptuveni 3750. Stratēģiskais ieroču samazināšanas līgums (START) ir ceļā, lai nākamgad zaudētu spēku.

"No tā, ko es dzirdu, spriežams, ka krieviem un amerikāņiem nav plāna to atjaunot, kas ir vājprāts," saka Ords.

Agrāk vai vēlāk visi eksistenciālo risku jautājumi nonāk pie vajadzības pēc globālas saprašanas un kopsaucējiem. Tas ir problemātiski, jo, kamēr mūsu ekonomiskās sistēmas ir starptautiskas, politiskās sistēmas paliek lielākoties nacionālas vai federālas. Par problēmām, kas ietekmē ikvienu, beigu beigās nav konkrētu atbildīgo. Ja cilvēce vēlas atkāpties no kraujas, tai būs jāiemācās atzīt to, ka kopējie ieguvumi ir svarīgāki par atšķirībām.

Šobrīd tiek izteikti dažādi pareģojumi par to, kā pasauli varētu izmainīt koronavīruss. Filozofs Džons Grejs nesen paziņoja, ka tas iezīmē hiperglobalizācijas beigas un nacionālo valstu nozīmes atkārtotu apstiprinājumu.

"Pretēji progresīvajai mantrai," Grejs rakstīja esejā, "globālām problēmām ne vienmēr ir globāli risinājumi...

Ticība, ka šo krīzi var atrisināt nepieredzēta globālā sadarbība, ir maģiskās domāšanas tīrākā forma."

Tomēr atsevišķas valstis arī nevar atļauties uzgriezt muguru pasaulei, katrā ziņā ne uz ilgu laiku. Pandēmija var neapdraudēt dziļāku starptautisko sadarbību un skaidrāku izpratni, ka mēs šajā esam visi kopā. Tomēr galu galā mums jānonāk pie tādas pašas vienotības, ja gribam izvairīties no daudz lielākiem draudiem nākotnē.