"Dragāju pēc labākās sirdsapziņas!" Saruna ar "Tava klase" "rokzvaigzni" - sporta treneri Dināru Zāģeru

Dinārs Zāģers Foto: No personīgā arhīva
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Dinārs Zāģers ir Latvijā pazīstams fitnesa treneris, kā arī fiziskās sagatavotības treneris pludmales volejbolistu pārim Aleksandram Samoilovam un Jānim Šmēdiņam. Pēdējā laikā Dinārs ir guvis plašāku atpazīstamību, kustības priekam pievēršot daudzus bērnus un viņu vecākus projektā "Tava klase". Portāls "Apollo" aicināja treneri uz sarunu par sevi, darbu un motivāciju sportot.

Lūdzu, pastāsti, kas ir Dinārs Zāģers?

Dinārs Zāģers ir Dzimis Madonā. Laiciņu nodzīvojis Kandavā, vasaras pavadot Madonas rajonā Kusā. Tur pavadīju visu savu bērnību. Varētu teikt, ka tur arī sākās aizrautība ar sportu. Pēc Kandavas pārcēlos uz Rīgu. Vidusskolas gadus aizvadīju Rīgā un tad jau pabeidzu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA), iegūstot bakalaura un maģistra grādu sporta zinātnē.

Es teiktu, ka esmu entuziastisks un aizrautīgs. Ar to domāju, ka man patīk aktīva atpūta. Pavisam noteikti vairāk patīk atrasties pie dabas.

Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar makšķerēšanu. Tas laikam karantīnas iespaidā, lai varētu izrauties no visa.

Kad sāki tā nopietni pievērsties sportam? Tas notika Kusā?

Nē, Kusa bija tāda vieta, kur pavadīju vasaras brīvlaikus un brīvdienas. Tur bērnībā varēja iet spēlēt futbolu, basketbolu, kas man ir bērnības sirdslieta. Varēja spēlēt līdz vēlai naktij.

Visu laiku biju kustībā un tad tas man "pielipa".

Bet pats sākums bija Kandavā. Tur spēlēju basketbolu, paralēli nodarbojoties ar tautas dejām. Tur arī tika ielikti pamati sportam.

Man arī ļoti paveicās Kandavā sporta skolotājiem - Laimoni un Gaidu Ģiguļiem. Viņi sniedza iespēju pamēģināt un nodarboties ar visiem sporta veidiem, sākot ar komandu spēlēm un beidzot ar vieglatlētiku. Regulāri arī bija iespēja doties uz dažāda līmeņa sacensībām. Tas arī radīja aizrautību, sacensību garu un vēlmi uzvarēt. Tas notika pamatskolā.

Kāpēc izvēlējies kļūt par treneri? 

Godīgi sakot, pabeidzot 12. klasi, man daudzi teica, ka es būšot ideāls sporta skolotājs vai treneris. Un es vienmēr spītējos pretim - nē, nē es negribu būt sporta skolotājs. Gribu lielākas lietas darīt.

Bet galu galā - viss salikās pareizajās sliedēs. LSPA es studēju fizioterapiju un man tā ļoti patika.

Tā īstā vīzija, ko gribu darīt, parādījās vēlāk, pēdējos četros, piecos gados.

Es jau smejos, ka cilvēks ir kā puzle, kuras gabaliņi veidojas no apkārtējās vides - skolas, kur tu mācies, cilvēkiem un lietām, ko tu dari.

Un tad ap 26, 27 vai 28 gadiem tu tikai veidojies kā personība. Tad arī izveidojas tā vīzija.

Katrs cilvēks grib kaut ko sasniegt. Sapratu, ka gribu aiz sevis atstāt ko paliekošu.

Es uzskatu, ka sports ir viens no labākajiem izpausmes veidiem, lai palīdzētu cilvēkiem.

Ne tikai, banāli runājot, palīdzēt ar veselību.

Man liela aizrautība ir arī darbs ar jauniešiem. DCH studijā uzņēmos vadību pār jauniešu grupām. Tās apmeklēja tieši bērni un jaunieši, kuri ir nesaistīti ar sportu.

Bērni bija dažādi - mierīgāki, lielāki blēņdari. Man patika viņus iesaistīt sportā, iemācīt iemīlēt un saprast kustību pat, ja sporta stundas skolā nav mīļākās, un caur sporta prizmu sniegt impulsu arī citās mācībās.

Gribu iemācīt nepadoties un cīnīties. Manā gadījumā "atstāt kaut ko aiz sevis" ir darbs ar jauniešiem. Viņi jau būs tie cilvēki, kuri kārtos lietas, lai Latvija būtu spēcīga.

Uzskatu, ka katrai nākamajai paaudzei ir jāsasniedz vairāk un man to ir jāpalīdz viņiem izdarīt. Ja kaut vai viens cilvēks no tūkstoša pēc 20 gadiem pateiks "man bija superīgs treneris", tad es savu būšu izpildījis.

Kas, tavuprāt, ir grūtākais trenera darbā?

Katram jau savs. Man pašam grūtākais? Nezinu, man jau baigi tomēr patīk mans darbs.

Laikam jau manā gadījumā grūtākais ir tad, kad tev pašam ir smagi, bet tik un tā kaut kas ir jāiedod.

Ir jānovada tas treniņš. Katru reizi uz treniņu ir jāatnāk ar domu, ka to dari pirmo reizi. Es vienmēr sev pirms nodarbības pasaku - šajā treniņā noteikti kāds ir pirmo reizi. Es nedrīkstu viņam sabojāt iespaidu par sportu.

Vienmēr ir jāspēj rādīt piemēru. Fiziski vai ar vārdiem.

Esmu pat strādājis ar lauztu roku, kāju vai izoperētu plecu. Tad ir jāslēdz iekšā entuziasms.

Vēl viena lieta ir psiholoģiskā puse. Tu, būdams treneris, mācies būt par psihologu.

Tev ir jāspēj saprast, kas notiek ar priekšā esošo cilvēku un viņu jāatbalsta, jāatrod saikne.

Ir cilvēki, kuriem patīk, ka viņus "sapurina", bet citiem atkal vajag, lai viņus paslavē. Kuras metodes piekritējs esi tu?

Es izmantoju visas metodes. Cenšos neizdalīt, kas ir pareizi un, kas nav. Ir reizes, kad ir riktīgi "jāsapurina". Tad tas cilvēks, lai kāds viņam iekšā arī nebūtu kreņķis, saprot, ka tomēr viss nav tik slikti un ir jāmauc. Tas ir arī viens no maniem pēdējā laika mīļākajiem teicieniem - ir jāmauc. 

Bet ir citi cilvēki, ar kuriem tas nestrādā, kuriem vajag atrast pareizos vārdus. Kaut vai tu redzi, ka viņam šodien ir grūtāk, tu saki - super, laba iesildīšanās, lielisks sākums! Un tas šim cilvēkam dod pārliecību.

Viņiem jau tā ir grūti. It sevišķi sportistiem, kuriem tas ir ikdienas darbs, rutīna. Uz viņiem katru dienu bārties nav jēgas, jo viņš jau to visu zina. Viņš to "putras katlu" jau ir pietiekami izēdis un tad reizēm vienkārši ir jāpasaka - klausies, vecīt, šodien tā putra ir garšīgāka.

Minēji, ka esi strādājis ar jauniešiem. Ar bērniem arī pirms šī projekta ir sanācis darboties?

Jā. Tagad gan nesanāk to darīt klātienē, bet arī kameras otrā pusē es jūtu to bērnu un vecākus. Atgriezeniskā saite, kas ir video un bildes, ko vecāki un bērni sūta, vēl vairāk rada sajūtu, ka tu vingro bērnam.

Bet, jā, esmu strādājis ar bērniem arī iepriekš. Man bija hokejisti, kuri sākumā bija pavisam maziņi, bet tagad viņi jau ir pusaudži.

Man pašam patīk būt jautram un dzīvespriecīgam. Man patīk spēles. Bērni to sajūt.

Negribu būt tas pelēkais, kurš visam pieiet strikti, ar domu, ka man tagad ir 30 gadi un obligāti jābūt nopietnam.

Nē! Man šķiet, ka arī nopietnās lietas var izdarīt caur prieku.

Minēji par atgriezenisko saiti no vecākiem un bērniem. Var teikt, ka tagad esi sava veida "rokzvaigzne" bērnu sporta vidū. Kā pats ar to sadzīvo, jo ticu, ka popularitāte ir augusi.

Paldies. Popularitāte ir augusi, bet es teiktu, ka necenšos ar to sadzīvot, jo es nekad tam neesmu ticējis. Vārds "popularitāte", kā tāds man nepatīk.

Es tam nepievēršu uzmanību un dragāju pēc labākās sirdsapziņas. Es nedomāju par to, vai kļūšu populārāks.

Ja man atraksta kāds bērns vai vecāks, es viņiem vienmēr atbildu, jo saprotu, ka man ir dota iespēja viņus vēlreiz iepriecināt. Tas man šķiet vērtīgi un forši.

Varbūt vari padalīties ar kādu kuriozu, kas gadījies, kopš strādā ar "Tava klase" projektu?

Es neesmu pie tās [atpazīstamības] pieradis un arī necenšos pierast. Nesen bija tāds interesants gadījums. Gāju pāri ielai un, iespējams, patraucēju garām braucošai mašīnai. Skatos, ka mašīna nedaudz tālāk ielas vidū apstājas. Domāju - johaidī, tūlīt kāps ārā un lamāsies...

Vīrietis izkāpj no mašīnas un prasa - Dinārs? Mana meita ir liela tava fane. Vai varam nofotografēties kopā? Ierosināju uztaisīt video sveicienu. Tas bija tāds vau mirklis.

Ir ļoti daudz foršas, sirdi sildošas bērnu ziņas. Tajos brīžos saprotu, ka vienkārši ir jāturpina strādāt.

Vai ir arī kādi nepatīkamāki atgadījumi bijuši?

Īstenībā nē, jo tagad jau visi ir mājās, karantīnā. Jā, bija tā, ka pēc pirmajiem raidījumiem "Facebook" gribēja kāds kaut ko pateikt. Bet es arī saprotu tos cilvēkus. Viņi ir saguruši, saniķojušies par situāciju šobrīd. Bet tas bija pašā sākumā, kopš tā laika nav bijis sliktā.

Es dzirdu tikai labus vārdus. Man tiešām ir prieks, ka cilvēki raksta un nebaidās pateikt foršas lietas.

Tas jau ir tas atslēgas moments sportistiem, mūziķiem un citiem cilvēkiem, kuri apkārtējos iedvesmo. Ne jau nauda. Tas galīgi nē - tieši cilvēku labie vārdi un enerģija.

Rodas iespaids, ka daudz laika velti darbam. Vai atrodas laiks sev?

Teikšu godīgi, man patīk strādāt. Man vienmēr ir paticis un nav bail no darba. Protams ir reizes, kad esi saguris un nākas kādam pačīkstēt. Bet, jā pietiek laika.

Es uzskatu, ka vienmēr var atrast laiku sev.

Man tomēr arī ir paveicies, jo daru ko tādu, kam varu atdot sirdi un dvēseli. Varu teikt, ka arī privātajā dzīvē viss ir kārtībā. Esmu priecīgs, jo atrodu laiku gan draugiem, gan ģimenei.

Vienmēr jau var atsēsties dīvānā un domāt par to, ka nav laika. Bet tajā pašā laikā tu sēdi dīvānā, pavadot laiku domājot par to.

Tik daudz laika mēs pavadām "dīvānā". Kāpēc nevar vienkārši iziet ārā paskriet?

Kad satieku kādu draugu, piedāvāju aiziet paskriet, pavingrot, paslēpot, uzspēlēt tenisu, vai jebko citu. Draugi man apkārt, kā jau vairumam cilvēku, ir mani domubiedri. Es uzskatu, ka aktīvā darbošanās iemāca arī aktīvi pavadīt brīvo laiku. Tu sāc plānot, ka ir jāsatiek šis draugs, jāaizbrauc pamakšķerēt, jāizbrauc pie ģimenes.

Vienmēr saku, ka man riebjas brīvdienas. Tad es nezinu, ko darīt. Brīvdienas man reāli rada lielāku stresu nekā darba dienas. Darba dienās tu zini, kas notiks. Savukārt brīvdienās ir tas nezināmais par to, ko darīsi.

Cilvēki saka, ka es nemāku apstāties. Es māku. Es ievelku elpu un man pietiek enerģijas pirmdien darbā atkal dragāt tālāk. 

Nodarbības esi vadījis gan klātienē, gan tiešsaistē. Kā tev patīk labāk?

Klātienē. Viennozīmīgi klātienē, jo tu jūti to cilvēku un viņa enerģiju, kustības. Varbūt kādā dienā viņam nav enerģijas un tu viņam palīdzi to gūt.

Esmu tāds cilvēks, kam patīk citus satikt klātienē.

Arī draugus man labāk patīk satikt, kaut vai uz pusstundu, nevis sarakstīties un sazvanīties.

Ar ko ir vieglāk strādāt - ar pieaugušajiem vai bērniem?

Vispār ir vēl plašāks iedalījums - bērni, pieaugušie un sportisti. Es teiktu, ka man laikam vieglāk ir ar pieaugušajiem.

Ar bērniem kā trenerim ir jābūt ļoti uzmanīgam. Tev viņi ir "jālasa", jāievēro daudzi noteikumi. Tas, ko es vienmēr saku - bērnu treniņi nav atviegloti pieaugušo treniņi. Tev ir jāspēj iekļauties viņu, varētu teikt, sabiedrībā un domāšanā.

Pieaugušais ir pieaugušais, savukārt bērni daudz ko vēl nemāk, ir jāuzmana.

Gan man kā trenerim, gan vecākiem un skolotājiem ir jāsaprot, kas ir tās lietas, ko vēlies nodot bērnam. Gribas jau būt tajā bērna "puzlē", ko pieminēju iepriekš.

Bērns ir kā balta lapa un viņš to lēnām aizpilda. Ko viņš uz šīs lapas uzrakstīs, tas būs atkarīgs no mums.

Kāpēc cilvēkiem, tavuprāt, ir grūti saņemties sākt trenēties?

Es teiktu, ka, iespējams, nav trāpījies blakus tas īstais cilvēks vai arī tas nav ielikts "šūpulī". Varbūt, ka cilvēkam nav vide bijusi apkārt, nav izdevies atrast īsto pieeju.

Mēs abi klausāmies mūziku. Tu, piemēram saki, ka "Limp Bizkit" ir forša grupa. Es nejauši noklausos vienu viņu nezināmāku dziesmu un saprotu, ka man galīgi nepatīk un nenoklausos pārējās dziesmas, kas varbūt ir ļoti labas. 

Tāpat ir arī ar sportu. Varbūt daudzi cilvēki ir mēģinājuši un nav trāpījuši uz "īstās stīgas".

Es noteikti piekrītu, ka ne visi treneri ir domāti visiem cilvēkiem. Zinu, ka daudziem es neesmu mīļākais treneris, jo esmu prasīgs. Daudziem tas nav pa ceļam. 

Un tad esmu es, kurš "piesienas" ar dažādām tehniskām niansēm. Tad, kad bijusi grūtāka diena, cilvēks jau darbā ir saķēris kreņķi un tu vēl viņam uzbāzies ar kaut kādiem labojumiem, patiešām var izsist no līdzsvara.

Katrā ziņā es iesaku pamēģināt visiem, jo kustība jau ir pāri visam.

Kas bija pirmais, ko mēs darījām, kad bijām mazi? Kustējāmies. Vēlāmies, rāpojām un par to vecākiem bija gandarījums. Par kustību. Tikai pēc tam nāca tas pirmais vārdiņš.

Mūsu ķermenis ir radīts kustībai. Lai kā citi arī negribētu piekrist, bet kustība palīdz asināt prātu.

Bet, kāds tad ir tas pareizākais ceļš uz motivācijas atrašanu treniņu sākšanai?

Pirmkārt, es gribu pateikt, ka nav tādas "divi plus divi" formulas, kas rezultētos motivācijā. Man ļoti patīk tas, ko es nesen lasīju kādā grāmatā - motivāciju dod rezultāti un sasniegumi. Tas nav tikai sportā vai biznesā. Tu ieguldīji darbu un nopelnīji 500 eiro. Labi, kāpēc nepamēģināt ieguldīt vairāk darba, lai nopelnītu vēl? 

Tā ir arī sportā. Ļoti grūti ir ieguldīt darbu un visu laiku zaudēt. Tas dzen izmisumā. Bet tā uzvara... Kad tu pacel to kausu vai trofeju, tad tu saproti, ka šis ir tas, ko es gribu paturēt. Protams, uzvara nevar būt bez zaudējumiem. Tiem, kuri sēž dīvānos, vajag vienkārši saņemties un pamēģināt. 

Runa šeit ir par veselību. Cilvēki, beidziet! Par motivāciju mēs varam runāt tad, kad esi izgājis ārā un noskrējis pirmo kilometru. Tad mēs varam runāt par to, kā sevi motivēt turpināt.

Trīs termini, kas man nepatīk mūsdienās - motivācija, komforta zona un izaicinājums. Kas vispār ir komforta zona? Katram tā tomēr atšķiras. Tas pats arī ar izaicinājumu. Man nepatīk, ka pēdējos gados tam ir uzlikts tāds zīmogs, ka nu tik būs.

Tāpēc daudzi cilvēki baidās uzsākt sportot.

Es domāju, ka arī daudzi cilvēki kaut ko nedara, jo viņiem ir bijis slikts piemērs, skatoties uz citiem. Tā arī ir tā lielā kļūda. Saklausās, ka cilvēki nāk no treniņiem ārā "beigti". Tā nav jābūt! Vajag būt tā, ka no treniņa izej ar gandarījumu par labi padarītu darbu, nevis ar sajūtu, ka esi pārmocīts.

Kas, tavuprāt, ir tavas dzīves lielākais sasniegums?

Manas dzīves lielākais sasniegums pavisam noteikti ir priecīga [mana] mamma par to, kas noticis pēdējos gados. Es esmu priecīgs, ka varu iepriecināt mammu ar savu darbu.

Es vienmēr esmu gribējis, lai mamma ar mani lepojas. Mēs esam runājuši un viņa ir teikusi, ka lepojas ar mani, līdz ar to tas ir ļoti liels sasniegums manā dzīvē.

Es domāju, ka dzīves lielākie sasniegumi vēl ir tikai priekšā, jo savā nozarē vēl esmu jauns. Daudz vēl ir "jāizēd zemes", lai nonāktu līdz lielākajiem sasniegumiem.

Ceru, ka pie tiem nonākšu, piemēram, olimpiskajās spēlēs. 

Visus, protams, nevarēšu uzskaitīt, bet jebkurš cilvēks, kurš pie manis ir trenējies un progresējis, ir sasniegums. Bet svarīgākais tomēr ir tas, ka savai ģimenei varu dot prieku par savu darbu, jo atceros, ka sākumā uz manis izvēlēto profesiju skatījās diezgan skeptiski.

Ko tu novēlētu līdzcilvēkiem šajā sarežģītajā periodā?

Ejiet ārā un sportojiet! Neviens nav aizliedzis iet ārā un sportot vienatnē. Vajag kustēties. Klausieties lielisku, mūziku. Tiem, kuriem ikdienā nav daudz kustību, pamēģiniet!

Neķeriet katru draņķi klāt pie sirds. Ne visas problēmas, kas notiek, ir mūsējās. Jā, izlasījāt, jā, dzirdējāt. Ejiet tālāk!

Apkārt ir pietiekami daudz lielisku lietu. Ejiet un dariet! 

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu