"Mani stāsti ir ar laimīgām beigām." Saruna ar vīru, kurš Latvijā meklē un atrod pazudušus cilvēkus

Mārtiņš Ziebergs allaž ir runātīgs un pozitīvs vīrs, kurš savu pašaizliedzīgo darbu sauc par hobiju. Pirms viņš kļuva par raidījuma "Gaidi mani" brīvprātīgo viņš strādāja kokapstrādes cehā. "Biju nakts maiņas meistars pirms aizgāju pensijā."

Par sevi Mārtiņš runā mazāk, vairāk stāstot par cilvēkiem, kurus meklē vai atrod. Kungam nešķiet, ka viņa aizraušanās būtu kas ievērības cienīgs. Jautāts, ja tas nav tik ievērojami, tad kāpēc ir maz tādu cilvēku kā viņš, Mārtiņš atbild:

"Cits uzkāpj uz korķa, citiem ir saimniecības, brauc uz dārziņiem. Mums mājās nekā tāda nav.

Skatījos televīziju, iepatikās raidījums "Gaidi mani", aizsūtīju pieteikumu. Apstiprināja, sākumā sāku tikai ar Jelgavu, tad Jelgavas rajonu un tad arī pa visu Latviju. Palīdzu arī Krievijā, ja tur kādu meklē no Latvijas."

Pašlaik Latvijā tiek meklēti vairāk nekā 6000 cilvēki. Ziebergs norāda, ka nezina konkrētu skaitu - cik cilvēku mēnesī atrod. 

Mārtiņš atzīst, ka viņa hobijs aizņem teju visu viņa brīvo laiku.

"No rīta pieceļos, uzreiz pārbaudu datorā, vai ir kas jauns zināms. Tad arī "Gaidi mani" mājaslapā skatos, kādi jaunumi. Man ir arī personīgais kabinets. Es tur neviena netraucēts, ieeju un darbojos," atklāj Mārtiņš.

Jautāts, kā viņš vēl pavada savu brīvo laiku, Ziebergs no savas somas izvelk krustvārdu mīklu žurnālu un zīmīgi parāda. "Vēl man ir viens darbs... Tas mums abiem ar sievu." Viņš paskaidro, ka abi ar kundzi aizrāvušies ar krustvārdu mīklu minēšanu, jo tā visu laiku varot uzzināt kaut ko jaunu.

Ziebergam pašam ir bijusi smaga bērnība. Viņš ir uzaudzis bērnunamā.

"Negribas to atcerēties... Nomira mamma, vecākā māsa paņēma mani pie sevis, kā saņēma mantojumu, tā ielika mani bērnunamā." Mazajam Mārtiņam tad bijuši vien kādi 10 vai 11 gadi.

Par bērnunama laikiem Mārtiņš ir neitrāls, viņam bijis labs audzinātājs, no kura viņš augot daudz ko esot iemācījies. Piemēram, pārzīmēt "Nu, pagaidi!" kartiņas, kas viņam esot ļoti labi sanācis.

Jautāts, vai viņš ir meklējis savu tēvu, Ziebergs nedaudz apklust. "Es tēvu biju saticis, kad mamma bija dzīva. Kā vēlāk es uzzināju, viņš arī jau bija nomiris. Bet ar viņu netika nekādas saiknes uzturētas."

Zieberga kungs pa astoņiem gadiem, kopš ir raidījuma "Gaidi mani" brīvprātīgais, ir atradis un savedis kopā vairāk nekā 1500 cilvēkus.

"Es vienmēr nervozēju... Ja kādu nevar atrast."

Jautāts, vai viņš atceras pirmos cilvēkus, kam ir palīdzējis, viņš ilgi pēc vārda nemeklē.

"Vienai jelgavniecei palīdzēju atrast meitu. Tad divām bijušajām Salaspils nāves nometnē ieslodzītajām palīdzēju pēc 70 gadiem atrast savus radus. Tad mani arī uzaicināja uz Maskavas televīzijas studiju. Parunāt nevarēja neviens, asarām pilnas acis visiem."

Mārtiņš atklāj, ka raidījuma vadītāja pēc ētera esot pasaukusi viņu malā un jautājusi – Mārtiņ, ko tu izdarīji? Visi skatītāji zālē raud un darbiniekiem asaru pilnas acis. "Es viņai atbildēju - kā ko? Savedu kopā cilvēkus."

Ģimenes, radinieki, tuvi draugi, ko Mārtiņš ir palīdzējis atrast, bieži atceroties par viņu un sazinoties ar viņu svētkos.

Ziebergs ikdienā par garlaicību nevar sūdzēties, jo atkal satikšanās stāsti ir tik dažādi.

"Māsai brāli atradu, izrādās staigāja viņi abi pa vienām un tām pašām ielām, bet nezināja viens otru."

Viņa darbs sagādā emocionālus pārdzīvojumus. "Pirms tam bija viena baltkrievu meitenīte, meklēja radus... visus atradu, izņemot māti. Viņa diemžēl pirms pāris gadiem nomirusi."

Ziebergam lūgumus pēc palīdzības sūta gan no Krievijas, gan no Ukrainas, ir bijuši lūgumi arī no Baltkrievijas, Kazahstānas un pat Armēnijas.

"Mani stāsti ir ar laimīgām beigām, vienīgi pa visu šo laiku trīs tēvi atteicās tikties. Un tad es domāju, ka tas ir daudz," norāda Mārtiņš.

Mārtiņš ļoti pārdzīvo par katru, kam nav varējis palīdzēt. Viņš ir palīdzējis arī savai sievai Zinaīdai meklēt tēvu. Esot atrasti radi Baltkrievijā, taču tēvs vēl nē. "Tur ir pavisam grūti. Nav vēl izdevies, jo precīzi nav zināms tēva uzvārds un atrašanās vieta."

Pieminot Baltkrieviju, Ziebergs piemetina, ka viņš palīdz meitenei atrast viņas māsu, kuru bērnībā adoptēja. Esot Baltkrievijā.

"Man viņi visi tādi, dievs dod spēku – tikai palīdzi, palīdzi, palīdzi."

Vīram, kurš dienu no dienas meklē un atrod pazudušus cilvēkus, grūti nosaukt kādu īpašu satikšanās stāstu, kas palicis atmiņā. "Es tā visus uzreiz nevaru izstāstīt. Parasta lieta jau, ikdienišķa."

Mārtiņš norāda, ka pirms astoņiem gadiem meklēt cilvēkus ir bijis grūtāk, jo ja internets jau bija plaši pieejams, tad kontakti vēl nebija nodibināti ar mediju un laikrakstu pārstāvjiem, kas viņam palīdzētu publicēt meklēto cilvēku sarakstus.

"No sākuma meklējamo sarakstus publicēju tikai Jelgavas avīzē, bet tad pamazām, pamazām sakari nodibināti ar visiem. Atradās arī citi cilvēki, kas palīdzēja," pastāsta Mārtiņš. Izrādās, ka viņš nav vienīgais, kurš Latvijā meklē pazudušus cilvēkus.

"Latvijā ir vēl, kas man palīdz – Latgalē uz Balvu pusi ir viena sieviete, tad arī Liepājas un Ventspils pusē. Bet oficiāli es esmu vienīgais no Latvijas, vēl joprojām vairāk neviena nav."

Mārtiņš norāda, ka viņam līdz detektīvam "vēl daudz un dikti", lai gan, ja pārējie meklē pa vienam vai diviem cilvēkiem savos novados, viņš uzreiz meklē 30 vai 40 cilvēkus.

"Cilvēki raksta no dažādām vietām. Bieži, bieži." Mārtiņš jau vairs neskaita, cik dienā saņem vēstules ar lūgumiem palīdzēt. "Ir dienas, kad ir četras, piecas vēstules. Ir dienas, kad mazāk vai vairāk."

"Vakaros pēc pulksten 19 man telefons vienmēr ir atslēgts, citādāk nav miera. Ja ir zvanīts, tad nākamajā dienā ap pulksten 10 no rīta atzvanu. Parasta darba diena," omulīgais vīrs pasmejas.

Nav noslēpums, ka Mārtiņa alga ir gandarījums par paveikto un izdzīvot nākas tikai no pensijas. Viņš atzīst, ka tagad vairāk vēstules nesūta, jo pasta izdevumi esot pārāk dārgi, bet visu varot izdarīt ar tiešsaistē.

"Gribas palīdzēt, it sevišķi tiem, kuri meklē brāļus un māsas, tēvus un mātes. Ir daži, kuri meklē meiteni, ar kuru iepazinušies ballē, bet tie jau nav tik nopietni nodomi," Ziebergs norāda, ka viņš katram palīdzības lūgumam pretī nosūta anketu latviešu vai krievu valodā, kas ir jāaizpilda, lai varētu sākt meklēšanu.

Anketas arī palīdz izvairīties no cilvēkiem, kas, iespējams, ļaunprātīgi mēģina izmantot Zieberga pašaizliedzīgo darbu. "Ļoti daudzi uz anketas aizpildīšanu iekrīt un visa meklēt gribēšana apstājas."

Mārtiņa vēlme palīdzēt ir neizmērāma, sieva par viņu smejoties, ka "viņš pārāk nervozē". "Bet saproti, gribas tos cilvēkus savest kopā! Ļoti gribas."

Jautāts, vai Mārtiņš gribētu, lai viņam ir vēl kāds brīvprātīgais palīgs, viņš nekavējoties atbild, ka noteikti gribētu. Lai kļūtu par "Gaidi mani" brīvprātīgo, neesot jādara "nekas traģisks".

"Jāuzraksta uz "Gaidi mani" redakciju, jāaizpilda anketa, viņi izskatīs, atbildēs un, visticamāk, nosūtīs sarakstiņu, kas ir jāmeklē."

Jautāts, kādām īpašībām jāpiemīt, lai kļūtu par brīvprātīgo, viņš attrauc, ka nezinot, taču uzņēmīgam jābūt un jāgrib palīdzēt.

Mārtiņš ir saņēmis vairākus goda rakstus un atzinības par savu darbu - 2013. gadā Jelgavas goda rakstu, tad Zemgales, tad visas Latvijas. Ziebergs norāda, ka viņu nesen arī kāds pieteicis "Latvijas lepnumam", uz ko viņš atbildējis, ka viņš vēl "neesot tāds".

Nosaukts par pieticīgu, Mārtiņš pretī pajautā: "Ko man lielīties? Vienkārši gribas palīdzēt un viss."