Pavisam nesen no dzīves šķīries viens no ekscentriskākajiem angļu aristokrātiem pēdējo laiku vēsturē - Bātas marķīzs lords Aleksandrs Tīns. Šis vīrietis dzīvoja savvaļas zvēru ieskāvumā, lepojās ar mīļāko harēmu un zināmā mērā iemiesoja aristokrātijas bohēmu, līdz visbeidzot viņa dzīvi aprāva visā pasaulē bēdīgi slavenā Covid-19 slimība.

Bohēma aristokrātu ģimenē

Longlītas muiža, kurā savas dienas vadīja lords Aleksandrs Tīns, viņa ģimenei piederēja jau piecpadsmit paaudzēs. Šī māja ir ar īpašu vēsturisku auru - tajā reiz bija nakšņojusi leģendārā Elizabete I, mājas bibliotēkā glabājās Kārļa I asiņainais kamzolis, kas viņam bija mugurā mirklī, kad augstmanis zaudēja savu galvu bendes priekšā, un, spriežot pēc nostāstiem, pa muižas gaiteņiem klīda pat kāda vikonta sievas rēgs, kurš nespēja mierīgi atdusēties, meklējot vīra nogalinātā mīļākā mirstīgās atliekas.

Aleksandrs nāca pasaulē 1932. gadā, laikā, kad pasaule jau bija sākusi atgūties no viena Pasaules kara un vēl īsti nenojauta, ka drīzumā gaidāms vēl viens. Tiesa, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem, muižā vienmēr bija augstmaņiem piemēroti standarti - piemēram, desmitiem kalpotāju. Kara laikā mājoklī ierīkoja pansiju virsnieku meitām, pagalmā atvēlēja vietu hospitālim, bet muižai pieguļojošos mežos tika izveidota pat slepena aviobāze.

Pēc kara Longlītu mantoja Aleksandra tēvs - lords Henrijs Tīns, kurš bija aizrautīgs militārists un mājās pārnāca kā pilnasinīgs armijas varonis. Lords Henrijs, neskatoties uz reiz Teksasā zirga salauzto degunu, bija visai izskatīgs vīrietis un piesaistīja daudzu daiļā dzimuma pārstāvju uzmanību. Tiesa, viņa sieva īpaši neiebilda - arī viņai kara laikā bija savas metodes laulības gultas sildīšanai. Neskatoties uz to, ģimenes sadzīve bija visai laimīga, turklāt muižas sienas bija pieredzējušas vairākas samērā nekonservatīvas ģimenes dzīves piemērus -

vienai no Aleksandra vecmāmiņām dzīves laikā bija pieci vīri un vairāki ārlaulības bērni, savukārt Aleksandra vecvectēvs reiz ar pistoles palīdzību ir pierunājis savu sievu likties gultā ar divām prostitūtām.

Pēc kara muižā uz laiku apmetās rakstnieks Ivlins Vo, kas mājā valdošo sadzīvi aprakstījis sekojoši: "Miega te nav. Džezs skan visu dienu. Henrijs maltītes laikā savai 18 gadus vecajai meitai lasa fragmentus no "Mežoņu seksuālās dzīves"". 

Tikko iesāktajā miera periodā muižā ciemiņi nebija retums - no reiz lepnās apkalpes komandas reti kas bija palicis, savukārt tikt galā ar milzīgo mantojuma nodokli palīdzēja mājas telpu izrādīšana, padarot jaunā Aleksandra mājas par savdabīgu muzeju.

Apceres par laulību

Neraugoties uz no aizspriedumiem un sabiedrības normām visai brīvo bērnību, pusaudža gados lords Aleksandrs Tīns esot bijis visai ieturēts - tērpies uzvalkā, staigājis ar īsi apcirptiem matiem un savu laiku veltījis studijām. Jaunībā Aleksandrs savu augstāko izglītību guva Oksfordā, kur uz laiku vadīja elitāro Bullingdonas klubu, kura biedri ir bijuši arī Lielbritānijas premjerministri Deivids Kamerons un Boriss Džonsons.

16 gadu vecumā lords pēc drauga ieteikuma devās uz Franciju - nostāsti vēsta, ka abi jaunieši esot vēlējušies zaudēt savu nevainību un nezināmu iemeslu dēļ uzskatījuši, ka ārzemēs tas būs vienkāršāk. Galu galā ar gultas priekiem jaunietis iepazinies 19 gadu vecumā, kad armijas biedri viņam uzdāvinājuši prostitūtas pakalpojumus. Jaunais vīrietis no uztraukuma briesmīgi piedzēries un cerēti saldkaislā pieredze beigusies ar kuņģa satura iztukšošanu.

1953. gadā nopietnais Aleksandrs vēlreiz devās uz Franciju - šoreiz uz Parīzi, kur iestājās mākslas skolā. Lords iegādājās motociklu un nomainīja stīvo uzvalku uz laika garam atbilstošākām, brīvākām drēbēm. Tur, pēc laikabiedru liecībām, viņš ir centies dzīvot pieticīgi, īpaši neuzsverot savus dižciltīgos radurakstus un turību. Lords ik pa laikam tomēr atgriezās Lielbritānijā, taču vienmēr ātri vien atgriezās Parīzē.

Vienā no braucieniem Aleksandrs iepazinās ar 16 gadus veco Annu Djarmatī, kas pirms pāris gadiem no Ungārijas bija pārcēlusies uz Franciju. Meitene, kura nāca no matemātiķa un dzejnieces ģimenes, gribēja kļūt par aktrisi. Reiz, mēģinot aizbēgt no kāda uzmācīga tipa kinoteātrī, Anna pārsēdusies blakus kādam vīrietim platā džemperī. Viņš Annu uzaicinājis uz kafiju un pēc diviem mēnešiem viņa pozējusi mākslinieka studijā aktam. Neilgi pēc tam lords Aleksandrs un Anna sākuši dzīvot kopā.

Vēlāk intervijā BBC Anna gan atklājusi, ka "no sākuma kautrējos viņu iepazīstināt ar savām draudzenēm, jo viņš izskatījās tā, it kā labu laiku neko nebūtu ēdis".

Viņi kopā devušies ceļojumā uz Dienvidameriku, kur klaiņojuši apkārt pa Brazīliju un uz laiku pārcēlušies uz dzīvi alā. Tiesa, Annai ar pāra brīvo dzīvi bija par maz - viņa vēlējās precēties, kam Aleksandrs nepiekrita. Galu galā jaunā aktrise viņu pameta franču kinorežisora Žilbēra Pino dēļ.

Lorda attieksme pret precībām kā tādām ir bijusi visai skeptiska. Kad dzeltenā prese viņam sākusi uzdot jautājumus par to, kad viņš beidzot sāks vīt savu ģimenes ligzdiņu, viņš ir paziņojis, ka performēs "antikāzas". Par "anti-līgavu" kļuva 17 gadus vecā modele Taņa Dakvorta, kuru Ceilonā bija centušies izdot pie vīra pret viņas pašas gribu. Pēc modernisma garā improvizētās "kāzu ceremonijas" modele pārvākusies uz augstmaņa Londonas dzīvokli.

"Mēs esam pārliecināti, ka vēlamies bērnus, kurus audzināsim pēc savas īstenās ticības - patiesa humānisma," žurnālistiem minējis lords. Tiesa, abu "laulība" neilga diez ko ilgi - Taņa pēc pāris mēnešiem aizbraukusi uz Itāliju, kur filmējusies Federiko Fellini filmās.

Aleksandrs savās dienasgrāmatās pēc šīm pieredzēm rakstījis: "Es ticu, ka eiropiešu kultūrā monogāmas attiecības ar laiku pārņems poligāmija". Gadījumā, kur abiem partneriem var būt vēl citi mīļotie, krāpšana nav iespējama.

Zoodārzs un "sieviņas"

1964. gadā lorda Aleksandra tēvs Henrijs Longlītas villu novēlēja savam dēlam, kamēr pats apmetās mazākā mājā muižas teritorijā. Vēsturiskais nams bija pārvērties līdz nepazīšanai - muižas priekšā nu bija tenisa korti un tūristi varēja īrēt ūdens velosipēdus nesteidzīgām pēcpusdienām augstmaņu pilī.

Nu Longlītai bija vēl kāds papildinājums - Eiropas pirmais safari parks, kurā dzīvoja lauvas, žirafes un nīlzirgi. Pēcāk lielajiem zvēriem pievienoja arī pērtiķu aploku, kuriem nopirka pašiem savu televizoru - lai tie negarlaikotos.

Pats Henrijs savus "pensijas gadus" veltīja dedzīgai Vinstona Čērčila piemiņas objektu kolekcionēšanai - to starpā bija ne tikai istaba, kas bija pilna ar pastmarkām, kas veltītas bijušajam Lielbritānijas premjeram, bet arī divas pilna auguma politiķa statujas.

Pēc pārvākšanās uz Longlītu Aleksandrs izlēma pilnībā nodoties glezniecībai, turklāt savus darbus veidoja tieši uz istabu un gaiteņu sienām. Reizēm viņa degvīna un narkotiku pilnajās gleznošanas sesijās pievienojās arī kāds nesen iepazīts draugs, piemēram, laikabiedri atceras gadījumu, kad muižā uz gleznošanas stundām pievienojies kāds izbijis māju aplaupītājs.

Arī lordam Aleksandram bija sava veida "kolekcija" - viņš regulāri izstādīja savus darbus Londonas galerijās, kur iepazinās ar sievietēm, kas laika gaitā pārvācās dzīvot pie viņa. Marķīza mājās vienlaicīgi dzīvoja vismaz trīs vai četras "sieviņas" - tā viņš īslaicīgās dzīvesbiedrenes esot dēvējis pats. Viņu starpā nebija vien naivas, jaunas meitenes - dažas no lorda draudzenēm bija slavenas aktrises, dziedātājas un mākslinieces.

"Reiz viņš man teica, ka vēlas dzīvot pēc saviem noteikumiem. Viņaprāt, tā bija brīvība, ko sešdesmitie gadi dāvāja cilvēkiem. Viņš atmeta aristokrātijas noteikumus un uzvedības normas, pilnībā izmantojot sava stāvokļa radītās priekšrocības," teicis britu televīzijas seja Džailzs Bandreds.

Nesta Vina Ellisa, Aleksandra Tīna biogrāfijas autore, intervijās minējusi, ka viņš nevienu nav spiedis stāties dzimumsakaros - sievietes ir valdzinājusi viņa pašpārliecinātība un ekstravagantais skatījums uz dzīvi.

"Naktī viņam pie katra sāna bija jāguļ vienai sievietei - tas bija minimums," minējusi autore.

Abu brāļu kāzas

Lorda Aleksandra tēvs Henrijs vēroja notiekošo ar zināmām šausmām - ir liecības par to, kā viņš ir slēpis sudraba traukus, jo zinājis, ka drīzumā ieradīsies dēla viesi. Vienā mirklī lorda Henrija pacietības mērs bija pilns - viņš nodeva savvaļas parka vadību Aleksandra jaunākā brāļa Kristofera rokās.

Tiesa, arī Kristoferu bija skāris "laika gars". Jaunais vīrietis uz sava kabineta durvīm pakarināja tāfelīti ar uzrakstu "burvīgais un apdomīgais Kristofers visu kontrolē" un savas dienas pavadīja, staigājot pa muižu kovboja zābakos. Tiesa, Kristoferam bija krietni nopietnāka attieksme pret uzņēmuma vadīšanu, kas uz laiku bija atstāta novārtā.

Šajā laikā Henrijam radās vēlme kolekcionēt vēl kāda politiķa piemiņas lietas - šoreiz izvēle krita uz dažādiem ar nacistiskās Vācijas līderi Ādolfu Hitleru saistītiem objektiem.

Henrijs nebijās no skandāliem, kurus veicināja ziņas par to, ka viņš izsolē ir iegādājies Hitlera akvareļus un līdz 1981. gadam viņš bija ierīkojis muižas telpās atsevišķu diktatoram veltītu zāli ar 60 gleznām un dažādiem objektiem, piemēram, Heinriha Himlera brillēm, kas viņam esot novilktas pēc pašnāvības. Neiztrūkstoša bija arī fīrera statuja pilnā izmērā.

1968. gadā Kristofers apņēma sievu. Kāzu viesu vidū bija arī 42 gadus vecā karaliene Elizabete II un tenkoja, ka sanākušajiem tika pasniegta torte ar narkotiku LSD.

Šķiet, ka brāļa iestūrēšana laulības ostā radīja pārdomas arī bohēmu mīlošajam lordam Aleksandram, kurš izlēma, ka vēlas precēties ar savu pirmo mīlestību - Annu.

Anna joprojām dzīvoja Parīzē un joprojām bija precējusies ar kinorežisoru Pino, taču domāja par šķiršanos. Viņas sapnis bija piepildījies - viņa bija kļuvusi par aktrisi, taču, diemžēl, īpašu atpazīstamību ārpus kādas viegli erotiskas kinolentes nebija ieguvusi.

"Mēs norunājām, ka precēsimies, kad viņa gaidīs bērnu," memuāros rakstījis marķīzs. Viņi apprecējās Annas trešajā grūtniecības mēnesī.

Savu meitu Aleksandrs un Anna nosauca par Lēdiju Lenku. Pēc pieciem gadiem pasaulē nākušo dēlu viņi nosauca par Siolinu. Pēc kāda laika Anna atgriezās atpakaļ pie sava bijušā vīra kinorežisora, taču kino aktrises karjeru pameta un kļuva par kara zonu korespondenti.

Māte bērnus apciemoja reizi vai divas mēnesī, bet stingri noteica, ka viņas vizīšu laikā Longlītas muižā nedrīkst atrasties "sieviņas". Aleksandrs šai vēlmei paklausīja un Annas vizīšu laikā devās uz Londonu vai Franču Rivjēru, kur viņam piederēja muiža. Bērnus lielā mērā audzināja aukle, kucēna vietā viņiem bija tīģera mazulis un zem bērnistabas logiem naktīs gaudoja vilki un rēca lauvas.

Ekscentriskā patriarha dzīves beigas

Aleksandrs savās piezīmēs minējis, ka negrib, lai viņa bērni uzaug bagātnieku un grāfu sabiedrībā. Abas Tīnu dinastijas atvases apmeklēja parastu skolu un Sinolins pēc tēva iedrošinājuma pusaudža gados sāka strādāt par apkopēju vietējā naktsklubā.

"Es domāju, ka viņš man speciāli piemeklēja šādu darbu. Tēta vārdi bija: "Nedodiet viņam nekādas atlaides, lai viņš norūdās"," sarunā ar portālu "Daily Mail" atminējies Aleksandra dēls.

16 gadu vecumā Siolinam tika piešķirta piekļuve savam trasta fondam un viņš bez tēva atļaujas pārgāja mācīties elitārā privātskolā. Longlītas muižā ilgi neizturēja arī Lēdija Lenka, kas pārvācās pie mātes uz Franciju.

Pēc Henrija Tīna nāves Longlītas muižu mantoja Aleksandrs. Viņa vienīgā rīcība pēc īpašuma saņemšanas bija sava brāļa izdzīšana. Ar laiku samazinājās arī "sieviņu" skaits, lai arī viņš sāka savas mīļākās iemūžināt portretos un tos karināt kādā apļveida kāpņutelpā. Nu tur stāv 69 gleznas - viņš to nosauca par "Zilbārža galeriju".

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Andrew Shaylor (@shaylorphoto) on

2010. gadā 78 gadus vecais lords Aleksandrs izlēma muižu atdot savam dēlam, kurš līdz tam bija paspējis atvērt restorānu ķēdi Maskavā. Marķīzs gan to uzreiz nožēloja - viņa dēls nekavējoties sāka demontēt dažus tēva mākslas darbus un nokrāsoja kādu apgleznotu gaiteni baltā krāsā. Abi pārtrauca runāt līdz pat Aleksandra nāves stundai.

Lords Aleksandrs Tīns nodzīvoja 87 gadus. Savas dzīves pēdējos gados viņš arvien vairāk presē un medijos sāka atgādināt pats savas jaunības atblāzmu - valkāja samta žaketes spožās krāsās un stāstīja, ka lieto Viagru, lai nezaudētu vīrišķo spēku dāmu priekšā.

Mūsdienu pasaules raizes viņam kļuva aktuālas vien dzīves beigās - par Bātas marķīza lorda Aleksandra Tīna nāves iemeslu 2020. gada 4. aprīlī kļuva Covid-19.